Traips biogrāfijā netraucē karjerai valsts pārvaldē
Tirgus pētījumu kompānija RAIT šomēnes veikusi sabiedriskās domas aptauju par Ministru kabineta darbu un citastarp respondentiem vaicājusi, vai, jūsuprāt, valsts pārvaldē vajadzētu ļaut strādāt par dienesta noziegumiem tiesātām personām?
Lielākā daļa - 94% - atbildējuši: nē, nekādā gadījumā. 3% aptaujāto nav viedokļa. Vēl 0,8% teikuši, ka viņiem vienalga. Vienīgi 2% atbildējuši: jā, protams. Atliek vien minēt, ka varbūt viņi paši ir tiesāti vai arī tuvi cilvēki nonākuši kādos sarežģījumos ar likumu.
Valsts pārvaldē patiešām strādā ierēdņi, kam vēsturiski pieļautas kļūdas nav traucējušas veidot ilgu un sekmīgu karjeru. Kā piemēru te var minēt Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieci Lailu Medinu. Viņa ir atbildīga par tiesību politikas jautājumiem. Ierēdnes biogrāfijā ir tiesas spriedums, ar ko viņa notiesāta par noziegumu aiz neuzmanības. Stāsts ir par sagrieztā zviedru kuģa lietu, kas savulaik izraisīja starptautisku kašķi un teju vai kļuva par šķērsli Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Attiecību nogludināšana ar Zviedriju Latvijai izmaksāja pāris miljonus dolāru.
Īsumā fabula bija šāda. 1993. gada rudenī Ķīpsalā tika pietauvots zviedru kompānijai Swembalt AB piederošais kuģis FeederChief, lai tur ierīkotu Zviedrijas tirdzniecības centru un peldošu komerciestādi. Taču laika gaidā tas pārtapa peldošā lūznī, tika aizvilkts uz nomaļākiem ūdeņiem, beigās izsolīts un sazāģēts metāllūžņos. Tad arī zviedri pieteicās ar savu prasību, atsaucoties uz starpvalstu līgumu par investīciju aizsardzību. To, ka kuģis bijusi zviedru investīcija, Latvijas puse negribēja atzīt, taču arbitrāžas tiesā zaudēja. Laila Medina bija viena no tām valsts amatpersonām, pret kuru vēlāk tika ierosināta krimināllieta. Laikā, kad notika zviedru kuģa nozūmēšana, viņa bija Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktora vietniece. Kā toreiz konstatēja tiesa: «L. Medina noziegumu izdarīja aiz neuzmanības, viņa nav paredzējusi savas bezdarbības sabiedriski bīstamo seku iestāšanās iespēju, kaut gan viņai kā Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktora vietniecei vajadzēja un viņa varēja tās paredzēt.» Par to rakstīja laikraksts Diena. Notiesāta viņa tika pēc toreizējā Kriminālkodeksa panta par nolaidību - nevērīgu un neapzinīgu amatpersonas pienākumu pildīšanu, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts interesēm. Spriedums tika pārsūdzēts, tomēr arī augstākās instancēs atzīts par pamatotu.
Ierēdnes dzīvesgājuma aprakstā šī epizode netiek minēta, taču no biogrāfijas tā nekur nav pazudusi. Neatkarīgā vaicāja Tieslietu ministrijai, kā konceptuāli skaidrojama notiesātas ierēdnes atrašanās tik augstā amatā, un saņēma sekojošu atbildi: «Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās daļas 5. punktā paredzētā ierobežojuma mērķis ir nodrošināt to, ka valsts civildienestā tiktu ierobežotas iespējas strādāt personām, kas sodītas par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem. Saskaņā ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003. gada 14. februāra spriedumu Laila Medina, būdama Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktora vietniece, noziegumu izdarīja aiz neuzmanības. Tas nozīmē, ka uz viņu nav attiecināms Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās daļas 5. punktā paredzētais ierobežojums. Ņemot vērā Krimināllikuma 63. pantu - par nesodītām personām atzīstamas personas, kurām iestājies likumā paredzētais notiesājošā sprieduma izpildīšanas noilgums.