Ar Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju, ģimnāzijas direktora vietnieci izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāju Anitu VANAGU Neatkarīgā sarunājās Eiropas mājā tūdaļ pēc tur notikušās dzimtās valodas lomai domāšanas un mācīšanas procesā veltītās diskusijas. Pasākums mani neiedvesmoja, un tas droši vien ir jūtams Vanagas kundzei uzdotajos jautājumos. Man likās, ka atsevišķais kārtējo reizi netop novests līdz pārliecinošam veselumam, bet tas, kas tika uzteikts kā inovatīvs, šķita tradicionāli pašsaprotams, jau pašam skolā ejot pieredzēts…
- Man patīk paaudze, kas tagad iet skolā un studē. Es redzu tajā pozitīvu potenciālu. Tāpēc man gribētos, lai valodas veselums arī skolās tiktu adekvāti un visā tā pilnībā lietots par labu personības veselumam.
- Jā, latviešu valoda latviešiem nav vis mācību priekšmets, bet instruments dzīvei. Dzimtajā valodā ir iekodēts mūsu dzīves pamats, dzīvesveids. Lai cik svešvalodu vēlāk netiks apgūtas, tās visas tiks apgūtas uz latviešu valodas pamata. Valoda - tā ir arī asociatīvā, tēlainā domāšana. Faktiski valoda veido pašu cilvēku. Taču mūsu problēma, liekas, ir tā, ka latviešu valodas mācību priekšmets izglītības sistēmā ir padarīts par bubuli sava pārlieku plašā satura apjoma dēļ. Tiktāl, ka to visu skolēnam nav iespējams aptvert pienācīgā kvalitātē.
- Bet kāpēc tad jūs kā profesionāļu kopums to pieļaujat?
- Jā, mēs kā profesionāļu kopums... Es, skolotāja Vanaga, daru tā - mācību tematus atbilstoši dozēju, būtiskākajam veltu vairāk laika, īpaši pareizrakstības un pareizrunas prasmju iestrādei un tekstveidei, bet šo to, manuprāt, mazāk svarīgu, atststāju perifērijā. Diskusijā, kā veidot jaunā standarta konceptuālos jautājumus, piedalos otro reizi. Šodienas sarunā latviešu valodas satura apjoma jautājumi būtiski skarti netika. Patiesībā šobrīd īsti nesaprotu - kas mainīsies? Pati kompetenču pieeja lielā mērā ir tas, kas jau bijis. Īpaši izceltas vērtības un attieksmes. Vai tad vērtības un attieksmes nebija arī līdz šim? Šķiet, notiek vien pārdefinēšana, nevis būtības pārveidošana. Taču jāgaida standarta un programmas projekts, tad varēs spriest konkrētāk.
- Bet kas tad XXI gadsimtā un sevišķi saistībā ar dzimto valodu, tās mācīšanu, ir mainījies pēc būtības? Kas ir tas, ar ko nevar nerēķināties… Diskusijā jūs teicāt - palēninājies skolēnu temps…
- Jā, skolēnu darba temps ir kļuvis lēnāks. Ir citāda atmiņas struktūra, proti - skolēni šobrīd tikpat kā neko nespēj iegaumēt mehāniski. Piemēram, kādreiz daudz biežāk mācījās dzejoļus. Mācījās un iemācījās. Šobrīd ir ārkārtīgi nepieciešams konteksts, kas, protams, nav nekas slikts. Tajā pašā laikā man šķiet, ka mēs (gan svešvalodnieki, gan latviešu valodas skolotāji) tomēr par maz liekam viņiem mācīties no galvas. Jo - vai tā ir tautasdziesmas valodas mūzika vai dzejoļa mūzika - tā dod arī kādu pievienoto vērtību. Emocionalitāti, valodas īpašo ritmu, paplašina iztēles robežas…
- Galu galā tas ir lielisks atmiņas treniņš. Dzejoļi, manuprāt, ir jāmācās no galvas obligāti un domraksti jāraksta, cik var biežāk…
- Pirmkārt, dzejoļu mācīšanās no galvas šobrīd ir problēma. Tā kā esam ģimnāzija, skolēni tiek uzņemti skolā 7. klasē. Arī šajā ziņā viņi ierodas ar atšķirīgu pieredzi. Agrāk mācīju arī pamatskolā. Uzdodu iemācīties dzejoli… Bet puisītis saka: «Un jūs, skolotāj, gribat, lai es to iemācos vārds vārdā?» Saku: «Jā, Armand…» «Bet to taču neviens normāls cilvēks nevar izdarīt!» Tātad - viņš nekad nav mācījies literāru tekstu no galvas, bet šāda prasība ir noteikta arī literatūras standartā. Man ir stāstījuši, ka atmiņa mazāk izplešas, ja netiek trenēta. Tāpēc arī tad, ja informācija ir viegli pieejama visdažādākajās vidēs, ir jāatrod kādi vingrinājumi, ar ko atmiņu trenēt, jo tā ir būtiski svarīga visai dzīvei.
Otrkārt, protams, protams, zāle kādreiz bijusi zaļāka. Bet - jūs pareizi sakāt: jaunieši ir ļoti gaiši… Viņi zina ko tādu, ko mūsu paaudze tajā vecumā nezināja. Kaut pamatā strādāju vidusskolā, šobrīd ir situācija, kad jāmāca arī astotie. Klasē strādāju ar tekstu, kurā ir vārds «jaunlatvieši». Sevī nopūšos: jāpajautā, vai viņi zina, kas tie tādi. No 30 skolēniem četri man nolasīja referātu par to, kas ir jaunlatvieši. Tajā mirklī domāju - kas notiek? Kas ir tas āķis, kas licis viņam par to interesēties? Vai tikai labs skolotājs? Nē, tā ir viņa interese, attieksmes un sakarību veidošana ar pasauli par mentāli nozīmīgām, cildināmām kultūras parādībām. Lūk, tāds viņš ir - XXI gadsimta skolēns. Viņš jāuztver un jāmotivē kā sadarbības partneris. Lai viņš ir ieinteresēts, jūtas atbalstīts, ka pedagogs viņam palīdz nozīmīgos jautājumos, lai saprot, ka mācību saturā iekļautie piedāvājumi var viņam būt vitāli noderīgi.
- Jā, šādai saprašanās abpusējībai es piekrītu. Bet nupat dzirdēju vārdus - «lai viņam nebūtu garlaicīgi». Manai mammai, kura mācīja latviešu, krievu un vācu valodu (labi mācīja), skolotājs, kurš nespēja «paņemt» ar profesionalitāti sava priekšmeta ietvaros un taisīja trikus, lai būtu «interesants», neeksistēja.
- Nē, te nav runa par izklaidēšanu. Ne par izklaidēšanu, ne uzjautrināšanu. Tā ir vienošanās, kura panākama, izskaidrojot, pārliecinot ar piemēriem, balstoties viņu dažādajā pieredzē. Tāpēc, uzsākot jaunu mācību gadu, jaunu tematu, jaunu mācību priekšmetu, skolēniem vienmēr jāizskaidro, ko mācību sadarbība var dot tieši viņam - katram no trīsdesmit klasē.
- Bet es te dzirdu, ka gramatika esot garlaicīga. Manā uztverē tā ir izdabāšana dīkdieņiem. Tikpat labi var apgalvot, ka jebkurš izdzīvošanas process vai teorija, kamēr tu to apgūsti, ir garlaicīgi.
- Jā, bet šobrīd ir metodiski vitāls jautājums, kā teorētiskus jautājumus padarīt skolēnam pieejamus. Ir jāizmanto pilnīgi cita metodika, cita mācību valoda, nekā tā bija mūsu laikā, kad dominēja skolotāja stāstījums.
- Ko nozīmē «pilnīgi cita»? Kas no tās metodikas, ko šobrīd piedāvā sistēma, nav adekvāts?
- Šobrīd tiek runāts, ka viena no jaunā standarta satura apguves stratēģijām ir kritiskā domāšana - jaunu zināšanu un prasmju ierosināšana, balstoties uz skolēnam jau zināmo. Viņš patiesi jau daudz ko zina un prot, tādēļ, to izmantojot, pats spēj salīdzināt, analizēt, izsecināt, reflektēt par tematu, novērtēt savus un citu mācību rezultātus, bet skolotājam šo procesu jāprot gudri un metodiski daudzveidīgi vadīt. Tā ir skolēnu kooperācija mācību procesā. Jo bieži tas notiek pāros, grupās, kad ir kopīgs mērķis. Taču problēma ir katra individuālā devuma izvērtējums. Īpaši - lielās klasēs. Adekvāta un precīza mācību sasniegumu vērtēšana, manuprāt, ir viena no lielākajām problēmām XXI gadsimta izglītībā. Cerams, ka uzsāktais projekts arī te dos nozīmīgu pienesumu.
- Tātad vēlamais, arī tas, par ko jūs te tikko runājāt, nav metodiski sakopts?
- Jā un nē. Vispirms - sadarbīgas mācīšanās process ir apgrūtināts lielās klasēs. Zinu vidusskolu, kur klasē ir līdz 10 skolēnu. Mums to ir 30 un vairāk. Taču stunda visiem ir 40 minūtes. Tiek dots stundas uzdevumu, skolēni diskutē, apmainās domām, spriež un nonāk pie racionāla kodola… Viņi kaut ko apjēguši, ir priecīgi par savām atklāsmēm, bet visi pat netiek pie vārda. Un mutvārdu saziņa, runas, argumentācijas kopšana ir tikpat svarīga kā rakstos, tā arī runātā tekstā.
XXI gadsimta skolēns vēlas būt uzklausīts. Mana pieredze rāda, ka viņš grib sadarboties arī tāpēc, ka patiesībā ne vienmēr prot sadarboties. Tas tā tikai liekas, ka skolēni ir ļoti komunikabli. Skolas gaitenī redzu, ka skolēni, četrdesmit minūtes nosēdējuši stundā, sēž uz grīdas un darbojas ar mobilo. Viņi starpbrīdī maz sarunājas. Tāpēc mācību stundā viņi gaida šo komunikāciju. Un tas ir labi.
- Mani gan šāda stundā ierobežota komunikācija neapmierina. Pāris reizes biju komisijā, kura Baltijas Starptautiskajā akadēmijā vērtēja bakalaura darbus komunikatīvajās zinībās. Un mani secinājumi, var teikt, sakrita ar tiem, kurus atradu 2007. gada pētījumā, kurš bija veltīts tekstveidei centralizētajos eksāmenos. Jūs arī bijāt starp šī pētījuma autoriem…
- Jā, pētījumā mēs, asociācija kopā ar Valsts izglītības satura centra speciālistiem atklājām daudz nepilnību centralizētā eksāmena tekstveidē - stila negludumus, izteiksmes vienveidīgumu, temata argumentācijas seklumu, kā vienmēr - interpunkcijas un ortogrāfijas problēmas utt. Skaidra domāšana ir skaidra valoda. Bet izrādās, ka skolēniem te joprojām ir būtiskas problēmas. Vērojams arī pārliecības trūkums par savu viedokli. Izrādās, informācijas pārdaudzuma laikmetā trūkst tematam atbilstošas informācijas, vērojama nespēja loģiski izklāstīt domas. tiek minēti fakti, starp kuriem trūkst saistības, tie netiek pienācīgi analizēti kontekstā. Ir lasīšanas izpratnes grūtības, nespēja atrast galveno, izveidotajam tekstam trūkst sakarīguma un veseluma. Un tas attiecināms uz visiem mācību priekšmetiem.
- Jā, dzimtās valodas veseluma, izteiksmes pilnības problēma man subjektīvi kļuva acīmredzama tieši tad, kad šie bērni nonāca līdz definīcijām, slēdzieniem, secinājumiem, izmantoto avotu vērtējumam…
- Augstskolu profesori, kuri klausās promocijas darbu aizstāvēšanu, saka: dažbrīd saprast, ko pretendents domā, ir apgrūtinoši neprecīzās valodas dēļ. Viens no paņēmieniemien, lai veidotu labu valodas lietotāju skolā, ir sadarbīga mācīšanās sistēma. Manā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā lielai daļai skolotāju šī prasme ir. Bet - mēs varētu darboties vēl veiksmīgāk, ja nebūtu vienmēr tik ļoti ierobežoti laikā un tematiskajā pārpilnībā. Pati šobrīd mācu klasi ar valodu un kultūras ievirzi - literātus. Viņi runā visai labi, prot argumentēt. Bet - tikai tāpēc, ka man divu stundu vietā literatūrā ir četras, turklāt klasē ir tikai 23 skolēni - mūsu skolai maza klase. Līdz ar to ir iespēja gādāt par pārskatāmu darbību kādās piecās grupiņās vai pāros, kur jaunieši paši vienojas, ko darīs, mācās jēgpilnu izklāsta metodi, debatē ar citiem… Labāk vai sliktāk. Bet - valoda attīstās gan praksē, gan daudz lasot.
Skolā vajadzētu panākt - lai skolēns visu laiku ir mācību darbībā, lai nav tukšgaitas, lai, pats to nejuzdams, viņš ir sev nepieciešamās mācību informācijas un sakarību vācējs, bet skolotājs - sadarbības partneris, vecākais biedrs, konsultants.
- Man rodas stulbs jautājums: vai jūs, proti - izglītības sistēma, zināt, ko jūs gribat?
- Domāju, ka šobrīd ir ļoti daudz nezināmo. Visiem skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina. Un tā ir svēta doma. Visiem skaidrs, ka mums tagad ir cits bērns un jaunietis nekā pirms piecpadsmit divdesmit gadiem. Kāds viņš ir? To mēs tā kā nojaušam, es arī te mēģināju ko modulēt. Jā, pedagogam ir personīgajā pieredzē radies viedoklis, bet - mums nav aptverošu pētījumu!
Diskutējam par jauno latviešu valodas standartu. Man šķiet, ka primārais ir teksts, tā funkcionalitāte. Tas varētu būt ceļš uz valodas veselumu. Kāpēc valoda pastāv? Lai loģiski domātu un saprotami sazinātos. Teksts tā veselumā ir nozīmīga saziņas daļa, ko baudāmu padara izteiktās domas skaidrība, stils, kādā tas ir uzrakstīts, un pareizrakstība.
- Bet jūsu gadījumā rezultāta nav, teiksim, disertācija. Rezultāts jāredz tajā būtnē, ko jūs saucat par skolēnu. Vai cilvēku.
- Jā, izglītība ir ceļš uz sevi pašu. Un ietekmīga, kopta valoda ir laba, gluda asfalta segums, kas rezultējas skaidrā domā un tekstā. Mācību tekstā mēs varam vingrināties dažādi kopt savu valodas kompetenci, dažādi vingrināties, lai spētu valodu labi lietot.
Te ļoti svarīga pedagoga profesionālā kompetence. Augstskolas šobrīd negatavo to jauno skolotāju, kurš strādās ar jauno standartu. Turklāt - tie cilvēki, kuri veido jaunā standarta pamatu, nav tiesīgi daudz ko publiski paust. Tā ir kaut kāda izlūkdienestu cienīga noslepenošana. Vārdu sakot, tiem, kas veido standartu, nav īsti tiesību ar mani par to runāt, kamēr standarts nav tapis gatavs. Latviešu valodas skolotāji pateicas latviešu valodas standarta veidotājiem par diskusiju organizēšanu, kaut arī, kā jūs sakāt, pamatā tiek runāts par jau pastāvošo un ļoti vispārīgi par to, ko vajadzētu mainīt.
- Kā tas var būt? Man šķiet, ka standarta projektam jātop plaši diskutētam ne tikai skolotāju, bet arī vecāku vidē, sabiedrībā…
- Šo jautājumu, lūdzu, uzdodiet projekta vadītājiem.
- Bez visas jautāšanas tādas paslēpes liecina, ka tie, kuri vada šo projektu, vai nu nav pārliecināti par savu praktisko kompetenci, vai arī satura mērķis nav pedagoģisks, vai - ierēdniecība fragmentē šo situāciju tāpēc, lai tik vien kā imitētu darbību, nespējot radīt ilgtspējīgu, stabilu izglītības stratēģiju.
- Es tam varu piekrist tāpēc, ka ir ļoti maz laika projekta realizēšanai, jo īpaši aprobācijai un iegūto mērījumu analīzei. Tādējādi vispārīgi runāt par atsevišķajām detaļām, kā jūs teicāt, vairs nav produktīvi. Protams, vienmēr var dalīties ar idejām, bet tām šobrīd jau būtu jābūt skaidrām tādā līmenī, lai varētu sacīt - mums ir šāda koncepcija, tādēļ standartu un programmu veidosim šādi visiem mācību priekšmetiem. Baidos, ka atkal viss top pārāk separāti pat radniecīgu priekšmetu vidē… Piemēram, literatūra ir mākslas jomas priekšmets, savā ziņā šķirts no valodas.
- Es no tā secinu, ka jums nav skaidra skolotāja definīcija. Kas tad šajā kontekstā ir skolotājs? Te viņš ir direktīvu rupors, te kaut kāds priekšmetu saskaņotājs, te satura vergs… Manā uztverē skolotāja kompetencei jābūt cilvēcīgai un nepakļautai idiotismam.
- Labi, labi… - skolotājam tās lomas var būt vairākas, un tā tas mūžīgi ir bijis. Te viņš ir konsultants, te sarunu, dialoga partneris… Bet skaidrs ir viens - standartam jābūt uzrakstītam tik skaidri, lai katrs to saprot, te domājot arī, piemēram, vecākus. Iepriekšējais standarts tāds nebija. Franču licejā eksperimentējām… devām vecākiem, lai viņi iepazīstas ar to, kas bērniem būs jāmācās. Sākās liela kņada - kas te rakstīts? Skolotāji centās skaidot: mēs gribētu, lai jūs zināt, ko jūsu bērns mācīsies, bet tādēļ mums jākļūst tulkiem.
Standartam jābūt saprotamam visiem, kuri grib to saprast. Arī augstskolām, ne tikai fakultātēm ar pedagoģisku ievirzi, būtu tas jāzina. Taču brīžam liekas, ka profesūras vienīgā pieredze ir pašu skolas gaitas. Augstskolas dzīvo savā pašpietiekamā vidē. Apbēdina tas, ka pedagoģijas fakultātēm augstskolās šobrīd nav norāžu par to, ka pirmajam kursam, kurš iestāsies rudenī, būs jāgatavojas konceptuāli jauna standarta iedzīvināšanai praksē.
Pieredzējis pedagogs sapratīs, kā sākt darboties ar jauno standarta variantu, bet kā to spēs jaunais kolēģis, kurš sāks savas skolotāja gaitas nākamajā, aiznākamajā mācību gadā? Vēl nebūs aprobētu jauno mācību līdzekļu. Bet vecie nederēs. Ar ko strādāsim? Trīsdesmitajā augustā jābūt gatavam standartam un programmai. Saprotu - apspriešanas līmenī. Bet ar ko strādās tās astoņdesmit izraudzītās skolas, kuras aprobēs šo standartu? Zinu, ka Latvijā ir daudz talantīgu latviešu valodas skolotāju, un viņi acīmredzot strādā tieši šajās skolās, bet vai viņiem pietiks laika sagatavot arī mācību palīgmateriālus?
Šobrīd man saistībā ar šo jauno saturu nav ilūziju. Arī iepriekšējo standartu skolotāji paši «iztulkoja» un savu iespēju robežās realizēja. Ļoti negribētu, ka latviešu valoda tiek «uzdēstīta» uz svešvalodu metodikas. Svešvaloda vairāk ir noteiktu vajadzību komunikācijas līdzeklis, bet dzimtā latviešu valoda ir visa dzīve izglītībā, sabiedrībā, ģimenē, kultūrā - visur.
- Tostarp te nupat tika runāts, ka vienu priekšmetu varētu pasniegt bezmaz vienā stundā trijās valodās. Manā uztverē tā būtu latviešu valodas izšķīdināšana.
- Jā, pret to mēs esam ļoti cīnījušies. Ne jau pret svešvalodu apguvi kā tādu. Turklāt - te nerunāja par valsts valodu, tā saucamo Lat2. Sen būtu cittautiešus integrējuši, ja vidussskolās nemācītu viņus pēc mūsu dzimtās valodas mācību grāmatām un - pieļauju - lielā mērā arī metodikas. Viņiem latviešu valoda ir komunikācijas līdzeklis saziņai sabiedrībā. Tādējādi - cits mērķis. Bet, ja būs viens standarts, būsim atkal pie sasistas siles.
