Jau ilgāku laiku Lieldienās pirkts pārtikas grozs ar vienu un to pašu saturu šā gada 5. aprīlī izmaksāja 7,76 latus, kaut par 12 santīmiem pārsniedzot iepriekšējos rekordu.
Neatkarīgās eksperiments ar vienu un to pašu (iespējami vienādu) preču grozu turpinās kopš 2004. gada Lieldienām, kad Latvija gatavojās nosvinēt savu kļūšanu par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Līdz šim jūtamākās sekas Latvijas iekļūšanai ES ir inflācijas (patēriņa cenu) cepšanās uz aizvien augstākiem līmeņiem. Iespējami vienādo pārtikas preču grozs ir sasniedzis kārtējo Lieldienu rekordu, lai gan Centrālā statistikas pārvalde (CSP) jau vairākus mēnešus apliecina patēriņa cenu samazināšanos (deflāciju).
Lieldienu groza cenas jau ir piedzīvojušas arī lejupejas posmus. Iepriekšējais cenu rekords ar 7,64 latiem tika fiksēts ne pagājušā, bet aizpagājušā gada Lieldienās. Pēc tam groza cena samazinājās par nepilnu latu, bet tā vērtība izrādījās māņu kustība pirms cenu pieauguma kopumā par pusotru latu. Papildmērījums ar 8,13 latu rezultātu tika izdarīts pagājušā gada novembrī sakarā ar CSP apgalvojumu par pavērsienu no inflācijas uz deflāciju.
Neatkarīgās pārtikas grozs tieši nekonkurē ar CSP mērījumiem, jo ietver pamatā strādājošu cilvēku pirktas preces, kas lietojamas uzturā bez pārstrādes. Šajā grozā nav, piemēram, ne auzu pārslu, ne grūbu, ne griķu, ne zirņu, no kuriem izvārīt brīnišķīgu biezputru, ja ģimenē vienam cilvēkam ir laiks, lai to darītu. Bezdarbnieku un viņu ģimenes locekļu kopskaits tagad ir sasniedzis vairākus simtus tūkstošu cilvēku. Gan jau viņiem starp došanos darba meklējumos paliek laiks, lai gatavotu lētus, bet tajā pašā laikā pietiekami pilnvērtīgus ēdienus. Cerēsim, ka veikalnieki pazemina šādu ēdienu izejvielu cenas, pieskaņojot tās atšķirīgu sociālo grupu maksātspējai.
No vienas puses, statistiķu teiktais par cenu pazemināšanos kopš pērnā rudens laikā šķiet patiesība, jo 7,76 ir mazāk nekā 8,13 latu. No otras puses, pirkuma kopējās cenas pazemināšanās galveno lomu tomēr spēlē ražotāju un tirgotāju triki ar produkcijas iepakojumu, nevis cenu samazināšanu. Šos trikus simbolizē piena Lāse pārtapšana par vājpienu. Kopš 2004. gada preču grozā liktais zīmols šogad izrādījās nopērkams tikai attaukotā un tāpēc par 7 santīmiem lētākā versijā. Līdzīgi Lāču saldskābmaizes porcijas palētināšanā par 40 santīmiem galveno lomu spēlēja pašas porcijas samazināšana, nevis maizes cenas samazināšana par 30 santīmiem kilogramā.
Cenu pieauguma tendenci pārtikas grozā spilgti pārstāv sviests Rasa. Divsimt gramu paciņas cena šogad ir sasniegusi rekordu 84 santīmu vērtībā. Iepriekšējais 75 santīmu rekords tika atzīmēts 2008. gadā un izskaidrots ar ļoti augstajām piena iepirkuma cenām. Pēc tam piena iepirkuma cenas saruka 2–3 reizes, bet sviesta paciņas cena – par nepilniem 10 santīmiem. Tagad piena iepirkuma cenas pieaug palēnām, bet sviesta cenas – strauji. Iepirktā piena un pārdotā sviesta cenu attiecības ļoti atgādina to, kas notiek ar jēlnaftas cenu pasaulē un degvielas cenu Latvijā.
Rasu ražojošā Rīgas piena kombināta preses pārstāve Līga Rimšēviča Neatkarīgajai paskaidroja, ka sviesta cenu Latvijā pamatā nosakot pieprasījums pēc sviesta pasaulē. Ja sviestu var pārdot ārzemēs, tad uzņēmumi to dara, nevis mokās ar cenu atlaižu kampaņām, lai tepat uz vietas tiktu vaļā no saviem sviesta krājumiem.
L. Rimšēviča tomēr mierināja, ka arī 5. aprīlī esot bijusi iespēja Rasas paciņu nopirkt par pārdesmit santīmiem lētāk, jo atlaižu kampaņas pilnīgi nebeidzoties nekad. No patērētāju viedokļa šādām atlaidēm gan nav praktiskas nozīmes. Te jāpaskaidro, ka visi pirkumi tiek izdarīti vienā un tajā pašā veikalā, kura izkārtne laika gaitā nomainīta no Neldas uz IKI. L. Rimšēvičas ieteikums sameklēt lētāku sviestu tika izmēģināts 6. aprīlī pretī tam pašam IKI esošajā veikalā Maxima un izgāzās – sviests tur maksāja tieši tikpat, cik IKI. Savukārt došanās lētā sviesta meklējumos pa visu Rīgu (Latviju?) noteikti izmaksātu daudz dārgāk par pašu sviestu.
Gadījums ar Rasu ir kārtējā liecība, ko nozīmē konkurence ar cenām Latvijas mazumtirgotāju izpratnē un izpildījumā. Tā izrādās konkurence ar drosmi pirmajiem pacelt cenu augstāk, augstāk un vēl augstāk. Tiklīdz tas noticis vienā veikalā (ķēdē), tā tūlīt pat cenas tiek celtas visos veikalos (ķēdēs). Tieši šādas drosmes trūkums izputināja Neldu, kuras vietā nāca IKI un pacēla preču groza cenu līdz 8,13 latiem. Nopietnāk runājot, tirgotāji konkurē ne tik daudz ar drosmi, cik ar kapitālu, kas ļauj uzspiest gan iepirkuma cenas ražotājiem, gan pārdošanas cenas patērētājiem. IKI ar kapitālu viss kārtībā, par ko liecina šīs ķēdes veikala būvlaukums Vecmīlgrāvī. Jaunais veikals atradīsies tieši pretī Rimi. Nupat gūtā pieredze liedz Vecmīlgrāvja iedzīvotājiem gaidīt, ka veikalu konkurence cenas pazeminās, nevis paaugstinās.