Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild zemkopības ministrs Jānis Dūklavs.
- Kā vērtējat 2016. gada rezultātus lauksaimniecībā?
- 2016. gada rezultāti lauksaimniecībā apliecina, ka 2014. gadā izteiktās pesimistiskās prognozes, ka krīzes iespaidā tiks likvidēti ganāmpulki u.c., nav piepildījušās.
Nevajag jebkuras pārmaiņas novelt tikai uz Krievijas noteiktā importa embargo sekām. Ir arī citi iemesli, kāpēc cilvēks vairs nevēlas turpināt uzturēt dažas govis nelielā saimniecībā. Latvijā 2014. gadā bija nepilni 9000 govju ganāmpulku, kas realizēja pienu pārstrādei. Taču vienā ganāmpulkā var būt viena govs, bet var būt arī 1000 govju. Ja vērtējam ganāmpulku skaitu, kas realizē pienu pārstrādei, tad samazinājuma procents vidēji ir 11%, salīdzinot 2016. gada vidējos rādītājus ar 2014. gada vidējiem rādītājiem. 2014. gadā Latvijā bija 166 tūkstoši govju, bet 2015. gadā - 162 tūkstoši govju. Savukārt, mainoties govju skaitam, pārdotā piena apjoms pieauga. Tas nozīmē, ka ir notikusi konsolidācija. Daļa lauksaimnieku, kam bija tika viena vai vairākas govis, pārtrauca nodarboties ar lopkopību. Iemesli, kāpēc cilvēki atsakās no piena lopkopības, ir vairāki. Ir pienācis laiks, kad visam jābūt kartībā - ir jāievēro visas prasības attiecībā uz vides aizsardzību, uz mēslu krātuvēm utt. Turot vairākus desmitus liellopu, mēslu krātuvei ir jābūt pareizi projektētai, betonētai un izveidotai atbilstoši vides prasībām. Tie ir lieli ieguldījumi. Ja nebija velēšanās ieguldīt mēslu krātuves projektēšanā un būvniecībā un vēl piedevām piena iepirkuma cena ir zema, daudzi izvēlējās darīt kaut ko citu. Bija simt govju lielas fermas, kuru īpašnieki pārtrauca nodarboties ar piena lopkopību. Taču, neskatoties uz šādiem lēmumiem, piena ražošanā stāvoklis uzlabojās. Tie, kas izturēja grūtāko posmu, tagad var atgūties, jo piena iepirkuma cena kopš 2016. gada jūlija, kad bija sasniegusi savu zemāko punktu Latvijā, turpmākos mēnešus strauji pieauga (vidēji par 13% mēnesī) un 2016. gada decembrī sasniedza 0,30 eiro par kg, kas, salīdzinot ar 2015. gada decembri, bija par 38% augstāka. Arī Vācijas koncerna Fude Serrahn Milchprodukte pārstāvji, kuri iegādājās Jelgavas rūpnīcas Latvijas piens kontrolpaketi, izteicās, ka viņi ir gatavi Latvijā uzturēt piena iepirkuma cenu Austrumvācijas līmenī, kas būtu 29-30 centu par litru.
Man ir gandarījums, ka grūtāko laiku izturēja ļoti daudzi. Krievijas importa embargo Eiropas Savienība ir pilnībā pārvarējusi. Eiropas Savienības piena nozares produkcija tikai no jauna iegūtajos tirgos, piemēram Āzijā, tiek pārdota lielākā apjomā par to eksporta daudzumu, kuru tā zaudēja Krievijā.
- Graudkopībā 2016. gadā bija vērojams neliels samazinājums. Kā tas ietekmēja lauksaimnieku ienākumus, jo vidējā graudu eksporta cena gada nogalē bija ļoti zema?
- Ja runājam par graudiem, tad 2016. gads bija neveiksmīgs laika apstākļu dēļ, kas negatīvi ietekmēja ienākumus. Lai arī 2016. gadā raža bija laba, tomēr tikai nepilnus 30% no platībām izdevās nokult laikā, kad laika apstākļi bija labvēlīgi un varēja iegūt pārtikas graudu kvalitātei atbilstošus graudus. Pēc tam uznāca lietavas, un nelabvēlīgie laika apstākļi radīja neatgriezenisku nelabvēlīgo ietekmi visai ražai, jo, ņemot vērā sliktos graudu kvalitātes rādītājus, vairāk nekā 80% no kviešu graudu kopražas atbilda lopbarības kvalitātei (citos gados 32%) un tos nācās pārdot par ievērojami zemākām - lopbarības graudu cenām.
Parēķiniet, cik liela ir starpība, ja, piemēram, pagājušā gada oktobrī ražotājs būtu pārdevis graudus kā pārtikas kviešus par gandrīz 144 eiro tonnā vai graudus kā lopbarības kviešus par gandrīz 124 eiro tonnā. Tādējādi, izvērtējot 2016. gada rezultātus, jāatzīst, ka izaudzēto graudu apjoms bija labs, bet ienākumu daļa bija ievērojami mazāka nekā 2015. gadā, it īpaši ņemot vērā, ka 2015. gada pirmajā pusē pārtikas kviešu cenas vidēji veidoja 190 eiro tonnā. Darba apjoms jau nemazinājās, bet lauksaimnieki saskārās ar finansiāliem zaudējumiem, ko radīja ne tikai graudu kvalitāte un no tās izrietošā samaksa par tiem, bet arī neparedzētās papildu izmaksas saistībā ar energoresursu patēriņa palielinājumu graudu novākšanai un kaltēšanai slikto graudu kvalitātes rādītāju dēļ.
- Specializācija graudkopībā vairāk attiecas tikai uz Zemgali.
- Vairs ne! Latgalē un Vidzemē ir saimniecības, kurās vidējā graudu ražība sasniedz 70 centnerus no hektāra, bet šajās saimniecībās zemes uzlabošanā ir jāiegulda ievērojami vairāk līdzekļu nekā Zemgalē. Saimniecībās, kurās zemes auglība ir zemāka, lai sasniegtu lielāku ražību, ir daudz jāiegulda. Zemgalē, lai iegūtu tikpat lielu ražu, būs jāiegulda divreiz mazāk. Turklāt - lielākā daļa graudu tiek eksportēti. No Zemgales līdz Rīgas ostai ir daudz mazāks attālums un mazāki transporta izdevumi, salīdzinot, piemēram, ar Latgali. Līdz ar to ienākumi, kas paliek zemnieku rīcībā, dažādos novados ir atšķirīgi. Latgales zemnieki vērsās pie mums, lai palīdzam. Padomju laikā saimniecības bija sadalītas četrās grupās, atkarībā no augšņu kvalitātes, attāluma līdz lielajām pilsētām u.c.
- Varbūt var diferencēt platību maksājumus?
- Platību maksājumi ir Eiropas Savienības nauda. ES nosaka, kā tie jāmaksā. Zemkopības ministrija labprāt vēlētos tos diferencēt vai piesaistīt ražošanai, bet Eiropas Komisija to nepieļauj.
- Kādas ir prognozes par 2017. gada ražu?
- Agronomi, kas vērtēja lauku stāvokli, apgalvo, ka tiem sējumiem, kurus iesēja optimālajos sējas termiņos rudenī, nekāds kaitējums pagaidām nav novērojams. Taču bažas ir par vēlu sētajiem - pēc 25. septembra - sējumiem. Vēlu sētie sējumi vietām varētu būt izsaluši, jo rudenī nepaspēja pilnvērtīgi nobriest ziemošanas periodam. Šobrīd vēl grūti ir novērtēt, cik sekmīgi ziemāji ir pārziemojuši, to pilnībā varēs izdarīt, kad atjaunosies veģetācija, bet pagaidām lielu bažu nav.
- Lielas piena iepirkuma cenas ir ieguvums zemniekiem, bet slikti visiem citiem, īpaši jau piena produktu pircējiem.
- Visiem citiem ir jāsaprot, kā veidojas piena cena. Ir barības izmaksas, ir elektroenerģijas izmaksas, ir jāmaksā darba algas un nodokļi. Kad visu to sarēķinām kopā, tad iegūstam pašizmaksu. Izmaksas, protams, varētu arī samazināt. Taču, dodot govij mazāk barības, būs zemāks izsaukums utt. Tās ir savstarpēji saistītas lietas. Latvijā piena pašizmaksa visbiežāk ir robežās no 24 līdz 30 centiem par litru, atkarībā no saimniecības darbības efektivitātes. Ir saimniecības, kurām pašizmaksas slieksnis ir 20 vai 21 cents par litru. Tas ir gadījumos, ja pašu saimnieku darbs netiek rēķināts izmaksās un mehanizācijas līmenis ir mazāks. Taču pārdot pienu lētāk par 24 centiem litrā nozīmē strādāt ar zaudējumiem. Cik ilgi var strādāt ar zaudējumiem?
Tagad zemnieks pārdod pārstrādātājam pienu par 30 centiem litrā. Viss pārējais ir pārstrādes izmaksas un tirgotāju piecenojums pie gatavās produkcijas vairuma cenas. Mums nav tiesības pārbaudīt pavadzīmes, par kādu cenu piena pārstrādātājs piegādā veikaliem preci un cik liels ir veikala uzcenojums. Uz Zemkopības ministriju uzaicinājām lielo veikalu tīklu vadītājus un jautājām par uzcenojuma lielumu. Viņi visi apgalvoja, ka piena produktiem uzcenojums ir «ļoti mazs». Taču tiklīdz es jautāju: «Cik?», visi viņi klusēja.
Manuprāt, piena iepirkuma cenas ir stabilizējušās. Izejvielas cena varētu būt vidēji 30 centu par litru robežās. Pārstrādātājiem un patērētājiem ir jāsāk pierast pie šī cenu līmeņa. Turklāt Latvijas ļaudis labi saprot cenas un kvalitātes attiecību. Piemēram, pēc pašu ražotāju sniegtās informācijas, Straupes kooperatīva produkcijas cena vienmēr ir 10, 15 un pat 20 procentus lielāka par vidējo cenu, bet viņi spēj pārdot visu saražoto. Protams, viņi neražo 100 tonnas dienā, bet desmit reizes mazāk. Kvalitātei ir liela nozīme.
- Lai ar cenu konkurētu eksporta tirgos, šāda pieeja nedarbojas. Ja kāds vēlas konkurēt šokolādes eksportā, tad šokolāde ir jāražo no kakao pastas. Ja nedarīsi kā visi, tad nespēsi konkurēt ar cenu.
- Viss pareizi! Eksporta tirgi ir kaut kas pavisam cits. Latvijā ir ļoti daudz nelielu piena pārstrādes uzņēmumu. Neviens no šiem uzņēmumiem patstāvīgi nevar konkurēt eksporta tirgos. Lietuvā ir divi uzņēmumi, kas katru dienu pārstrādā vairāk nekā 1000 tonnas piena. Polijā tikko sāka darbu rūpnīca, kas pārstrādās 3000 tonnas piena dienā. Pilnīgi viss kopējais izslaukums Latvijā būs 2600-2800 tonnas dienā. Viens tāds Polijas kombināts ir par lielu visiem Latvijas piena ražotājiem! Kombinātā strādā 40-50 darbinieku. Mums ir 38 kombināti, kur katrā strādā tikpat daudz darbinieku! Ja uz visu Latviju uztaisīsim vienu kombinātu, tad kur strādās visi pašlaik piena pārstrādē strādājošie?
Lai ieietu Ķīnas tirgū un tur konkurētu ar pašreizējo piena iepirkuma cenu, ir vajadzīgi pārstrādes apjomi, kas būtu tūkstošiem tonnu piena dienā!
- Viss Latvijas piena produktu eksports ir mazāks par desmito daļu no Šanhajas piena kombināta ražošanas apjoma.
- Esmu bijis šajā kombinātā. Viņi dienā pārstrādā 10 000 tonnas piena. Tas ir vairāk nekā vienas dienas izslaukums Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kopā! Ja mērogi ir citi, tad veidojas pavisam citi matemātiskie aprēķini.
- Latvijas mazo ražotāju stiprā puse ir Latvijas sabiedrībā pieprasīts kvalitātes standarts un specializācija nišas produktu ražošanā.
- Var teikt arī tā. Lielākā daļa Latvijas ražotāju specializējas vietējam tirgum. Latvijas pārstrādātāji ražo to sortimentu, kuru pieprasa Latvijas sabiedrība. Bet arī šādi var atrast jaunus tirgus. Tukuma piens sāka ražot bioloģiskos piena produktus. Viņi bioloģisko pienu iepērk no 200 kilometru apkārtnes. Viņi varētu pārdot vairāk, bet bioloģiskā piena ir par maz. Tikko biju Dubaijā. Tukuma bioloģiskais biezpiens ir atrodams AAE lielveikalu plauktos. Lietuvas tirgū - tas pats. Viņi varētu pārdot vairāk bioloģisko piena produktu, bet pietrūkst izejvielas.
- Tad kāpēc ievērojama daļa no Latvijas svaigpiena tiek izvesta pārstrādei uz Lietuvu?
- Jā. Katru dienu 500 līdz 600 tonnu svaigpiena tiek pārdots Lietuvas uzņēmumiem. Ja mēs varētu visvienkāršākajā veidā pievienot vērtību tik lielam piena daudzumam, to pārstrādājot sviestā, tad nodokļos vien Latvija iekasētu 8 miljonus eiro gadā vairāk.
- Kāpēc sieriņš Kārums, un ne tikai tas, Lietuvā ir nopērkams lētāk nekā Latvijā?
- Varu tikai minēt, kādi ir iemesli. Iespējas jau ir tikai divas. Iespējams, ka Lietuvā un Latvijā atšķiras tirdzniecības uzcenojums. Otrkārt, ja cenu līmenis Latvijas un Lietuvas tirgū atšķiras, tad, lai noturētos Lietuvas tirgū, Latvijas uzņēmumu eksporta cenai ir jābūt zemākai par Latvijas vairuma cenu.
- Latvijā ir sākusies diskusija par nodokļu reformu. Gan Latvijas Bankas, gan Finanšu ministrijas publiskotajos priekšlikumos netiek paredzēts mainīt PVN likmi. Citviet, piemēram, Polijā, PVN likme ir galvenais valsts politikas instruments, atbalstot vietējos ražotājus. Vai Zemkopības ministrija piedāvās savu redzējumu par izmaiņām PVN?
- ES ir tikai četras valstis, starp kurām ir Latvija, Lietuva un Igaunija, kurās nav samazinātais PVN pārtikas produktiem.
Zemkopības ministrija ir izveidojusi darba grupu, kurā ir iekļauti Zemkopības ministrijas, Finanšu ministrijas, Veselības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes, Latvijas Augļkopju asociācijas, biedrības Latvijas dārznieks, Zemnieku saeimas, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas eksperti. Darba grupai uzdots sagatavot priekšlikumus par iespēju lietot samazināto PVN likmi. Tiek gatavots priekšlikums sākumā piemērot samazināto PVN likmi tikai augļiem un dārzeņiem. Samazinātā PVN likme uzlabos rentabilitāti un nāks par labu produkcijas pieejamībai, ja vien tirgotāji rīkosies atbildīgi.
- Kā var risināt Āfrikas cūku mēra un putnu gripas uzliesmojuma iespējamās ekonomiskās sekas?
- Eiropas Komisija ir apstiprinājusi Āfrikas cūku mēra un putnu gripas uzraudzības programmas 2017. gadam. ĀCM programmā ir paredzēts līdzfinansēt dzīvnieku īpašniekiem izmaksājamo kompensāciju par piespiedu kārtā nokautajiem cūku dzimtas dzīvniekiem. EK noteiktais limits par vienu cūku dzimtas dzīvnieku ir 120 eiro, no tā līdzfinansē līdz 75%. PG uzraudzības programmā šāds līdzfinansējums nav paredzēts, jo Latvijā šobrīd nav konstatēta PG. Ja Latvijā tiks konstatēta putnu gripa, tad saskaņā ar Latvijas likumdošanu dzīvnieku īpašniekam, ja tas būs izpildījis dzīvnieku veselības jomu regulējošos normatīvos aktus (tajā skaitā arī par dzīvnieku reģistrāciju), pienāksies kompensācija par PG uzliesmojuma dēļ piespiedu kārtā likvidētajiem putniem. Un nākamajā gadā Latvija iesniegs EK dokumentus, lūdzot atgriezt daļu finansējuma, kas būs izmaksāts kompensācijās dzīvnieku īpašniekiem.
Taču mūsu mērķis ir īstenot biodrošības pasākumus, lai apturētu ĀCM izplatību un nepieļautu PG uzliesmojumus. Kompensācijas tikai daļēji sedz izdevumus par iznīcināto dzīvnieku audzēšanu. Ja saimniecību skāris ĀCM, bizness ir jāsāk no nulles, un tā atjaunošanai kompensācijas nav paredzētas. Ja tāda nelaime atgadās, tad tas ražotājam ir tik smags trieciens, ka no tā var arī neatgūties. Labāk ir nepieļaut ĀCM ievazāšanu. Zemkopības ministrija sniedz finansiālu atbalstu biodrošības uzlabošanas pasākumiem. Cūkkopības nozarē 35 projektiem tika piešķirti 2 miljoni eiro. Tagad cūkkopībai ir papildus piešķirts pusmiljons eiro, un gandrīz miljons eiro ir piešķirts putnkopības nozares projektiem. Zemkopības ministrija ražotājiem piedāvā finanšu resursus, lai tie veiktu papildu pasākumus dzīvnieku novietņu drošībai. ĀCM neizplatās pa gaisu, bet PG gan. Slimības dzīvnieku novietnē var ienest no āra vai iegūt saskarē ar savvaļas dzīvniekiem un putniem. Turklāt cilvēks mēdz pieļaut kļūdas. Ja kaut viens posms šajā biodrošības ķēdītē, un ir pilnīgi vienalga, kurš tas ir, noteikumus neievēro, tad neko vairs nevar garantēt.
- Neatkarīgā rakstīja, ka Latgalē atsevišķi īpašnieki jau konsultējas ar biologiem, lai uzzinātu, kurās vietās viņu mežos sastopami vērtīgi biotopi, kas varētu kalpot par pamatu mikrolieguma izveidei. Vai iecerētā meža biotopu kartēšana nenodarīs vairāk posta dabai?
- Diemžēl tā ir. Latvijā nav atrisināts principiāls jautājums par to, kam ir jāuzņemas ekonomiskās sekas. Ja ikvienā mežā valsts negaidīti uzliek aizliegumu ekonomiskai darbībai, tad par to ir jāmaksā. Aizlieguma radītie zaudējumi ir jākompensē. Tad tas ir pieņemami un civilizēti. Diemžēl Latvijā tā nenotiek. Mana un Zemkopības ministrijas nostāja ir konsekventa. Mēs uz Ministru kabinetu virzīsim noteikumu projektu, kas ietvers biotopu noteikšanas kritērijus, kas raksturos biotopu kvalitāti, paredzot, lai pēc biotopu kartēšanas kopējā aizsargājamo biotopu patība nepalielinātos. Pieņemsim, ka tagad tiek atrasts viens, nu patiešām izcils biotops, kurš noteikti būtu jāaizsargā. Labi, aizsargājam. Taču tad būs jānoņem aizsardzība tikpat lielam, bet līdz šim aizsargātam, mazāk vērtīgam biotopam. Gribat iekļaut vienu jaunu? Nav problēmu, bet, lūdzu, norādiet vienu mazāk svarīgu, kam aizsardzība ir jānoņem. Mēs aizstāvam šādu pieeju gan attiecībā uz valsts, gan uz privātiem mežiem.
Ja ekonomika ir stipra, tad var vispār necirst, tad ejam uz mežiem tikai sēņot un ogot. Taču meža nozare dod piektdaļu no Latvijas eksporta un ir viens no svarīgākajiem darba devējiem Latvijas laukos.
- Nozares dokumentos ir rakstīts, ka «Latvijas vides politikas virsmērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot tīrā un sakārtotā vidē, īstenojot uz ilgtspējīgu attīstību veiktas darbības, saglabājot vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību». Manuprāt, tas nozīme, ka vispirms ir jānodrošina iedzīvotāju tiesības dzīvot, bet bioloģiskās daudzveidības saglābšana, aizliedzot Latvijas cilvēkiem dzīvot un saimniekot savā zemē, nav vides politikas mērķis.
- Pilnīgi piekrītu, ļoti precīzi.
