Īstenība vai inscenējums. TV šovi balansē uz ētikas robežas

Vieni dodas uz teātri vai kino, citi ieslēdz televizoru un skatās seriālu vai kārtējo televīzijas šovu. Šovs seko šovam, un šo nosaukumu piekabina ne tikai televīzijā veidotiem produktiem, bet visdažādākajiem izstrādājumiem: kāzu modes, bučošanās, grilēšanas, dejošanas un citu talantu šovi (viens no tiem ticis nodēvēts par vērienīgu), pavāru šovi, zinātniskais šovs bērniem, pat Tautas deju ansambļu šovs, aklo kāzu un īstu veču šovs. Bet! Vērtējot pēc internetā publicētajiem komentāriem un skatījumiem, šovus noskatās vairāk cilvēku, nekā izlasa valsts budžetu.

Ne visi tā dēvētie šovi jāmet pār vienu kārti, bet jautājums, vai kvalitāte un ētikas normas ir kritērijs, pēc kura vērtēt šādu raidījumu mērķi un rezultātu. Vai ar šova starpniecību var glābt attiecības un stāstīt, ka, nometot vairākus kilogramus svara, varēs ieņemt bērnu? Vai televīzijas šovam var būt audzinošs, izglītojošs uzdevums? Piemēram, ja tā dalībniekiem jādzer savs urīns, tad - kāpēc?

Latvijas pirmā realitātes šova radītājs televīzijas režisors un producents Māris Ozoliņš atbild: «Komerctelevīzijas uzdevums nav audzināt, bet gan piesaistīt uzmanību un celt reitingus. Un pārmest televīzijai to nevar. Tā nav konservatorija vai mūzikas akadēmija. Turklāt tie, kuri šovos piedalās, ir aktieri, vai nu paši to apzinās, vai ne.» Vienlaikus viņš atzīst, ka arvien mazāka nozīme ir pašam produktam, proti, šovam, bet gan pievienotajai vērtībai, kas to pavada, teiksim, kliedzošiem virsrakstiem citā medijā. Bet sabiedriskās raidorganizācijas - Latvijas Televīzijas - realitātes šova Lauku sēta pirmajai sezonai, ko skatījies, M. Ozoliņš velta atzinīgus vārdus.

Gunda un Ģirts vs valsts budžets

Televīzijas kompānijām, kanāliem, reklāmdevējiem svarīgs ir skatījumu un skatītāju skaits, savukārt dalībniekiem jābūt gataviem saņemt popularitātei sekojošo kiberterorismu (cyberbully) - izsmiešanu, ņirgāšanos, nievājošu komentāru rakstīšanu. Pēc šova Saimnieks meklē sievu viena no dalībniecēm Gunda internetā izpelnījās vairāk komentāru nekā valsts budžets, kas pēc būtības attiecas uz ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Turpretim saimniekšova dalībnieku Ģirta un Gundas attiecības ir viņu privāta lieta. Gundas un Ģirta attiecību peripetijas analizēja visi, kam nav slinkums, ieskaitot pašpasludinātus seksa ekspertus.

Ne mazāk populāra bija (ir?) cita šī paša šova zvaigzne Magone, kura tika vētīta, pētīta, aprakstīta un aprunāta internetā.

Tiek dota iespēja

Šovu var izmantot kā platformu, no kuras atsperties lēcienam. Tikai pašam jāsaprot, kur gribi aizlēkt. Viņš atgādina, ka ar realitātes šovu absolventiem tagad strādā profesionāli mūziķi, lai gan tolaik, kad šovs Fabrika tika radīts, profesionāļi par jaunajiem, (ne vienmēr) talantīgajiem neprofesionāļiem rauca degunu. Roberto, Aiša, Dons ir atklāti talantu šovā. «Mēs devām viņiem iespēju, bet nevarējām tālāk bīdīt,» konstatē M. Ozoliņš. Jūtams, ka viņam ir patīkami, ka talantīgie mūziķi ir novērtējuši realitātes šovu skolu un tur gūto pieredzi.

Šovu apstaigātāji

Televīzijas šovu skatītāji ievērojuši, ka gana daudzi dalībnieki atkal un atkal parādās vai katrā jaunā šovā. Nekā personīga, bet pat paviršam vērotājam nepaliek neredzēts, ka vieni un tie paši cilvēki dejo netīrās dejas, pēc tam pārbauda viens otru ar melu detektoru, taujājot, vispirms tievē, pēc tam piedzīvo tēta nedienas, vispirms kā saimnieks meklē sievu, pēc tam dodas uz randiņu ar mammu. Un tā tālāk.

Viena no televīzijas šova Precamies!?! vadītājām Binnija Ārberga komentē: «Cilvēki alkst popularitātes, un ir vienalga, par kādu cenu tā tiek panākta.» M. Ozoliņš par šovu ceļotājiem saka - tā ir viņu profesija. Viņi ir apguvuši knifus, kā veidot TV tēlu, izkoduši noteikumus un zina, kā kļūt pievilcīgiem gan šovu veidotājiem, gan skatītājiem. «Jā, mediji viņus izvazās, interneta komentētāji noķengās, bet tagad arī slikta reklāma ir reklāma. Ja esi pavīdējis kādā no televīzijas kanāliem, būsi atpazīstams jebkurā ciemā. Latvija tāds ciems vien ir,» viņš nosmej un nopietni turpina: «Cik psiholoģiski gatavs cilvēks būs tam, kas notiks pēc šova?»

Loma un personība

B. Ārberga ir aizdomājusies par šovu dalībnieku atbildību tuvinieku priekšā. Kā jūtas vecāki, bērni? «Šie šovi uzliek lielu zīmogu. Cilvēkam ir vēlme sevi pierādīt, bet kādā veidā?» viņa saka. M. Ozoliņš raugās citādi - televizorā redzamais jāuztver kā teātris ar aktieriem un lomām. «Mēs [realitātes šovos] devām iesaukas, lai personību nodalītu no tēla. Šovā tā ir loma, kas jāspēlē, bet ar īsto vārdu dzīvoju pēc tam, kad loma nospēlēta,» savu nostāju skaidro M. Ozoliņš. B. Ārberga noteic, ka viņa savā darba vietā neuzņemtu cilvēkus, kuri televīzijas kameru priekšā atkailinās, bet M. Ozoliņš ievaicājas: ja darba devējam vajadzētu pasākumu vadītāju, vai tad šovu zvaigzne nebūtu piemērotākā? Bet viņš piekrīt, ka sabiedrības spiediens var ietekmēt darba devēja izvēli, izvērtējot darbinieku.

B. Ārberga neslēpj, ka pašreizējos šovus redzējusi, caurskrienot televīzijas programmām. Nesen gan apstājusies kā iemieta, jo ieraudzījusi raidījumu, kurā cilvēki viens otram uzdod intīmus jautājumus. «Ja tie cilvēki ir pāris, tad pēc šā šova vairs nebūs,» viņa noteic. Binnija uzskata - ja šova vadītājam pašam ir skaidras ētikas normas un robežas, ko viņš nepārkāpj, tad viņš nepieļaus tādu rīcību arī pret dalībniekiem. «Es nevarētu nodarīt pāri tiem, kas bija pie mums šovā. Jā, daļa nāca pēc popularitātes, bet daļa - iepazīties. Mēs ļoti saudzīgi izjautājām. Ja kāds atklāja personīgu informāciju, tad pats.» Pēc šī šova izveidojušies vairāki pāri un apprecējušies, tātad šovs savu nosaukumā izteikto mērķi ir sasniedzis. Pat ja televīzijas kameru priekšā attiecības neizveidojās, beidzoties ierakstam, tās dzimušas starp cilvēkiem, kuri viens otru sākotnēji neizvēlējās.

Ticēt vai neticēt

M. Ozoliņš ir pārliecināts, ka pirmo realitātes šovu veidotāji bija godprātīgi. Tas tiešām bija realitātes šovs, nevis iestudējums, un, ja kas bija iestudēts, tad pavisam nedaudz, attiecības veidojās uz vietas. «Nebija laika daudz špikot no ārzemju raidījumiem,» saka režisors.

Ja paskatās ASV šovu Vecpuisis, kur sazin cik sieviešu cīnās par viena vīrieša roku, kā viņš mokās, plēš matus un pat apraudas, jo patīk divas, bet drīkst tikai vienu - vai kāds tam notic? Iespējams, jā. Bet tas ir teātris. Jo neredzam turpinājumu - vai vecpuisis ir apprecējis tik sūri un grūti izvēlēto dāmu? Ukrainā ir televīzijas šovs Dārgā, mēs nogalinām bērnus!. Ja to visu uzskata par īstenību, tad matiem jāsaceļas stāvus un bērnu tiesību aizsardzības instancēm jāstrādā atrotītām piedurknēm. Vecāki gan sit savus bērnus, gan bērni atvēzējas pret vecākiem, dzer, neklausa, tomēr brīnumainā veidā nedēļas laikā mainās. Te nu ir dilemma - ko interesantāk skatīties, un kas notiek realitātē. «Nav interesanti skatīties, ja kāds nesakašķējas,» smejas M. Ozoliņš.

***

Viedoklis

Ilze AKMENE, psiholoģe, psihoterapeite, supervizore:

- Lielai daļai dalībnieku televīzijas šovi ir izaicinājums, iespēja pamēģināt kaut ko jaunu, varbūt izrauties no rutīnas. Daļai tā ir cerība tikt pāri sāpīgiem dzīves notikumiem. Kādam citam tā var būt iespēja pašapliecināties - es to varu! - pēc tam, kad dzīves notikumi devuši triecienu pašapziņai. Tā ir arī iespēja pārvarēt bailes stāties kameras priekšā un ļaut, lai cilvēki tevi vēro, novērtē un arī kritizē. Piedalīšanās vienā šovā dalībniekam ļauj paskatīties uz sevi no citas, varbūt līdz tam neapzinātas puses, ļauj saskatīt agrāk neapjaustus resursus un celt pašapziņu par savu varēšanu.

Taču nereti ikdienas dzīvē cilvēkam trūkst vai, pareizāk, viņš nespēj saskatīt veidus, kā apliecināties un saņemt pozitīvu uzmanību. Un paša ikdienas dzīve nešķiet apmierinoša. Tad piedalīšanās šovā var kļūt par atkarību - no uzmanības, iespējas sevi nemitīgi izrādīt, varbūt arī dzīvot interesantāku dzīvi, nekā cilvēks sev spēj nodrošināt ikdienā. Un viena šova dalībnieks sāk ceļot uz nākamo un nākamo šovu... Nepieciešamība pēc nemitīgas atrašanās uzmanības centrā var tā pastiprināties, ka vēlme pēc pozitīvas uzmanības, kas virza un attīsta, var pārtapt vēlmē pēc jebkādas uzmanības, arī negatīvas, kādu bieži var sastapt interneta komentāros. Galvenais - nebūt ēnā, neviena neievērotam, aci pret aci ar savu reālo, bieži vien par pelēku izjusto dzīvi, kuru nav prasmes padarīt aizraujošāku. Tas prasa piepūli, piestrādāšanu, mainīšanos. Vienkāršāk ir iet pazīstamo ceļu - uz kārtējo šovu, kas nodrošina adrenalīna pieplūdumu un sajūtu, ka viss notiek.



Latvijā

Kopš šā gada 2. decembra, baudot “Rīgas balzama” produkciju, tiek stiprināti Totenhemas kluba futbolisti un otrādi – gūstot kārtējos vārtus futbolā, kluba dalībnieki apliecina pateicību alkohola lietotājiem. Jūlijs Šeflers ieķīlājis “Rīgas balzama” aktīvus futbola kluba īpašniekam, atsaucoties uz Apvienotās Karalistes uzņēmumu reģistru, ziņo Krievijas ziņu platforma PBK.

Svarīgākais