Nu jau pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, kopš mūžībā aizsaukta dueta «Sandra» soliste Sandra Brīnuma. Viņas dzīvesbiedrs Andris Brīnums stāsta, ka sēru periodā lielākais atbalsts ir meita Evija. Atminoties Sandras beidzamās nedēļas šai saulē, Andris sapratis, ka sieva patiesībā viņu sagatavojusi jaunajai dzīvei, mācot saimniekot. Šobrīd Andris jau kaļ nākotnes plānus un vairāk par visu vēlas atgriezties uz skatuves.
Šobrīd vēl tāds paklusāks ar koncertiem, bet duets «Sandra» ar Andri Brīnumu un jauno solistu Andri Rogu, ir gatavs doties pie saviem klausītājiem, spēlēt klubiņos, koncertos un korporatīvajos pasākumos. «Kad Sandra jau bija slima, ar Andri kopā pa druskai koncertējām. Tas gan bija ar nepilnu jaudu, jo uz ilgāku laiku nevarēju doties prom no mājām. Kamēr Sandra slimoja, man bija jābūt atpakaļ mājās un jārūpējas par viņu. Bija jau arī iepriekš saplānoti koncerti, bet pēc Sandras aiziešanas, nedēļu bija klusais sēru periods, tāpēc arī atcēlām uzstāšanās. Taču nu jau ar pilnu jaudu atgriezīsimies apritē. Protams, vēl nevaru pateikt, kā tas viss aizies. Mums ar Sandru visa dzīve pagāja koncertos, jo nedēļā uzstājāmies piecas reizes. Ceru, ka tagad lēnā garā viss sakārtosies.
Vienīgi lielākā problēma būs ar jaunu dziesmu radīšanu, jo mūsu dziesmu autore jau bija Sandra, es tikai apstrādāju tās. Mums, protams, ir ļoti daudz dziesmu un kādu laiku ar tām pietiks, bet publika bija pieradusi, ka ik pa brīdim piedāvājām jaunu dziesmu. Vai man kaut kas sanāks, es par to negalvoju. Protams, mēģināšu. Sandra varēja momentā dziesmu uzrakstīt,» savus nākotnes plānus atklāj dueta «Sandra» ilggadējais mūziķis.
Vaicājot, vai Andris Brīnums nav arī domājis par dueta nosaukuma maiņu, viņš noraida šādu iespēju. «Ja nomaina nosaukumu, tad ir jāsāk viss no nulles. Cilvēki vairs nesapratīs, par ko ir runa, jo mums jau viss saglabājas un dziesmas tās pašas. Turklāt mums taču ir savi fani un publika, kas prasa, lai turpinām. Ļoti daudz gan Latvijā, gan pasaulē ir grupu, kurām mainās solisti, bet tāpēc jau nemainās grupu nosaukumi,» skaidrību ievieš mūziķis.
Sirdī rokmūziķi
Uz skatuves ar sievu Sandru Andris muzicējis 40 gadus, bet pirms tam divus gadus spēlējis dažādos sastāvos un uzstājies skolu izlaidumos un ballēs. «Es pats tikai drusciņ piedziedu, jo esmu slikts dziedātājs. Lielākoties spēlēju mūzikas instrumentus un dziedāt necenšos,» tā Andris. Viņš arī atgādina par dueta «Sandra» repertuāru, skaidrojot, ka šlāgeri «Sandra» izpildīja laikā, kad mūzika tika izdota kasešu magnetolas formātā, bet beidzamajos piecos gados duets spēlējis tikai rokmūziku. «Rokmūzikas faniem jau nevajag umpapā. Turklāt abiem ar Sandru rokmūzika bija sirdij tuvāka un šlāgermūzika nekad nav patikusi. Sandrai vislielākais apvainojums bija, kad daudzi viņu nosauca par šlāgerdziedātāju. Viņa nekad nav tāda bijusi. Vienkārši naudas pelnīšanas nolūkos mēs dziedājām šlāgeri. Viņa sevi uzskatīja par rokmuzikanti un arī sirdī tāda bija,» stāsta Andris Brīnums.
Lielākais atbalsts meita
Runājot par dzīvesbiedres pāragro aiziešu mūžībā, Andris vīrišķīgi atzīst, ka nav viegli. Diezgan ātriem soļiem progresēja Sandrai noteiktā slimība - amiotrofā laterālā skleroze. 10. februārī 57 gadu vecumā pārstāja pukstēt dziedātājas sirds. «Kādu gadu mocījāmies. Sandra jau vairs īsti nevarēja padziedāt, bet dziedāja. Pēdējo reizi viņa publiskā koncertā uz skatuves kāpa pagājušā gada 28. oktobrī un vēl vienu korporatīvo ballīti nospēlējām 17. decembrī. Beidzamā pusgada laikā Sandra vairs nebija mundra, bet kaut ko jau vēl varēja. Lai arī Sandra jau bija slima, man bija par ko rūpēties, bet tagad nav. Tagad, kad paliku viens, rūpju vairs nav, brīva laika ir pārpārēm, bet prieka no tā nav nekāda. Jutos daudz labāk, ja varēju par Sandru rūpēties [Andrim uz brīdi aizlūst balss]. Daudz atbalsta mūsu meita. Kad pārstājām strādāt, meita teica: «Mamma, ko tu mokies, beidz strādāt!» Meita arī piedāvāja mūs finansiāli atbalstīt, jo es biju mājās un kopu Sandru. Tādēļ var teikt, ka beidzamos mēnešus dzīvojām meitas maizē. Viņa arī tagad man palīdz. Es pie meitas aizbraucu ciemos, viņa pie manis. Ir jau bēdīgi tagad vienam, bet ar saimniecības lietām pats tieku galā. Beidzamos mēnešus Sandra man daudz ko iemācīja no sadzīves - gan ēst gatavot, gan apieties ar veļas mašīnu, parādīja, kā istabu mazgāt un slaucīt. Tagad protu saimniekot. Viņa man pēdējos mēnešus visu mācīja, sanāk tā, ka sagatavoja citai dzīvei.
Kamēr vien Sandra bija dzīva, mums neviena saruna nebija ne par bērēm, ne miršanu, ne viņa izteica pēdējo vēlēšanos. Klusībā viņa juta un pārdzīvoja, bet neko tādu neteica, un mēs arī ar meitu par to nerunājām. Centāmies Sandras domas novērst. Un sarunas par nāvi līdz pēdējam brīdim mums nebija, mēs cerējām.»
Šī baisā slimība nevar pielipt, un to nevar mantot
«Sandras slimība līdz šim nav izpētīta. Tā nevar pielipt, to nevar mantot. Šī slimība cilvēkam pēkšņi parādās, un zinātne nav atklājusi, kā to ārstēt. Diemžēl. Sandra visu mūžu bija absolūti veselīgs cilvēks. Mums arī bija aktīvs dzīvesveids - senāk katru ziemu gājām jūrā peldēties, arī nūjojām. Šo slimību nevar sadzīvot ar labu vai sliktu dzīvesveidu, tā var pēkšņi uzkrist cilvēkam uz galvas un nograuzt. Kad Sandrai pirms pusotra gada atklāja diagnozi, izpētījām pilnīgi visu pieejamo medicīnas literatūru par šo slimību. Šai slimībai ir dažādi veidi, Sandrai bija tā smagākā un grūtākā forma. Pēdējos dzīves mēnešos viņai vairs nebija viegli.
Protams, daudz arī palīdzēja mūsu meita Evija, kas ir mediķe. Viņa palīdzēja pierakstīties pie nepieciešamajiem dakteriem, citādāk būtu stāvējuši garās rindās. Taču, kad tika atklāta slimības diagnoze, tur vairs neko nevarēja padarīt - zāļu nav un simptomus nav ar ko mazināt. Protams, izgājām alternatīvo Ķīnas medicīnu un adatu terapiju. Pat ģimenes ārsts un citi mediķi, kas visu mūžu ir nostrādājuši, nebija ar to saskārušies, jo tā ir reta slimība. Taču nekur pasaulē šai slimībai neko neviens nevar palīdzēt, pa ja esi miljardieris,» stāsta Andris Brīnums.
Vaicājot, kāpēc mūziķi pēc palīdzības - materiāla pabalsta - nevērsās pie sabiedrības, jo tauta allaž atbalsta mūziķus un māksliniekus, kas nonākuši nelaimē, saziedojot naudas līdzekļus, Andris atzīst, ka to nav darījuši tikai viena iemesla dēļ, jo šo slimību nekur neārstē. «Ja vien tā slimība būtu ārstējama, tad arī vāktu ziedojumus. Sava iztikšana mums bija. Dienišķai maizei un dzīvošanai mums pietika naudas. Ko tad es prasīšu cilvēkiem maizes naudu?».