Dinevičs: Tas ir mīts, ka vairākums bēgļu ir atbraukuši strādāt un celt valsts labklājību

Politiķis un uzņēmējs, viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, LR Augstākās padomes deputāts, savulaik LSDSP vadītājs, bijušais Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dinevičs stāsta Neatkarīgajai par to, kas noteica ieceri radīt biedrību Par Latvijai tradicionālās kultūrvides saglabāšanu.

- Gribētos, lai jūs sniedzat aptverošu vērtējumu tam, kas notiek. Un - kas no tā gaidāms Latvijai?

- Tas, kas šobrīd notiek gan Latvijā, gan apkārt - pasaulē, rada nopietnas pārdomas. Latvijas sabiedrība ir nonākusi situācijā, kādā tā bija pirms ceturtdaļgadsimta, kad eiropeiskā kultūrvide bija gandrīz iznīcināta par labu padomiskajam internacionālismam. Līdzīgu draudu priekšā Latvija ir šodien. Globalizācija, kas bija iecerēta kā Eiropai un Ziemeļamerikai raksturīgās kultūras iesakņošana visā pasaulē, ir sastapusies ar citām globalizācijas programmām. Savs globalizācijas redzējums ir Ķīnai. Krievija veido tā saukto krievu pasauli. Graujošas globalizācijas programmas realizē Islāma valsts un citas teroristiskas, reliģiskas organizācijas. Pēdējās lūko nojaukt to civilizāciju, kas radusies Senajā Grieķijā un Romā, veidojusies kristietības, renesanses un apgaismības gaisotnē. Īpaši liels drauds tas ir tautām, kuras pārdzīvojušas padomju laika nacionālās kultūras iznīcināšanu, kuru ekonomiskā izaugsme nav vēl sasniegusi tādus apjomus, kas ļautu sekmīgi absorbēt kvalificēta darba tirgus prasībām maz piemērotus jaunpienācējus.

Es internetā sameklēju cilvēkus, kuri par šīm lietām domā līdzīgi man. Jo man likās svarīga tādas sabiedriskas organizācijas pastāvēšana, kura šodien iestājas par Latvijai tradicionālās kultūrvides saglabāšanu. Šajā virzienā ir sākts darboties. Sarakstā jūs redzat tos, kuri piekrituši būt šīs biedrības dibinātāji.

Manuprāt, dzīve izvēršas tā, ka atkal pastāv nopietns apdraudējums kultūrvidei, par kuras saglabāšanu Latvijā mēs ņēmāmies vairāk nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Latvijai tradicionālās kultūrvides saglabāšana šodien ir tikpat aktuāla, kā aizsākot neatkarīgas valsts atgūšanas procesu. Tikai apdraudējuma cēloņi ir dažādojušies. Tie dalāmi divos veidos: ārējos - tādos, kas pamatā izriet no Rietumu-Austrumu konfrontācijas konteksta, un iekšējos - tādos, ko nosaka demogrāfija, emigrācija… Bet neatkarīga Latvijas valsts ir vajadzīga tieši tādēļ, lai varētu saglabāt Latvijai tradicionālo kultūrvidi tās plašākajā izpratnē.

- Vai varat jau nosaukt kādus nākamās organizācijas programmatiskus, rīcības virzienus.

- Ir nepieciešams atjaunot Eiropas tradicionālajās vērtībās sakņotu izglītību, kur prasmes («kompetences») ir tikai daļa no izglītības sistēmas. Jāstiprina Latvijas kā nacionālas valsts pamati, novēršot Eiroatlantijas areāla tautu bažas par to, ka nacionālais valstiskums var tikt nomainīts ar transnacionālām struktūrām. Jāvēršas pret politiski un citādi motivētu imigrāciju no citām civilizācijām. Rēķinoties ar jaunu Eiropas vērtību sistēmu, ir jādomā un jāgādā par pienācīgu Latvijas politisko vietu un orientāciju paredzamajā mainīgajā starptautiskajā konfigurācijā. Jārosina plaša diskusija par to, kā efektīvāk risināt demogrāfijas problēmas. Citādi tradicionālajai kultūrvidei nav nākotnes.

- Jūs uzvērāt Rietumu- Austrumu konfrontāciju kā vienu no mūsu kultūrvides apdraudējuma draudu cēloņiem. Vai tad Latvijai draud islāmizācija?

- Katrā ziņā islāmizācija ir viens no draudiem. Globalizācija kā tāda ir izgāzusies. Un nacionālās valsts stiprināšana - tā šobrīd ir vienīgā izeja. Turklāt - no otras puses - daudz tiek runāts par Eiropas vērtībām u.tml. Bet… Eiropas vērtības zaudē islāma ekspansijai. Eiropas vērtības zaudē agresīvai reliģijai.

Protams, nevar teikt, ka šobrīd valstī esošie bēgļi un ekonomiskie migranti apdraud valsts drošību. Arī tad, kad būs izpildītas valdības vieglprātīgi pieņemtās kvotas, bīstama apdraudējuma nebūs. Taču, kā norāda nopietni pētnieki un notikumu analīze Eiropā, minētajai kategorijai sasniedzot kādā teritorijā 10-20% no iedzīvotāju kopskaita, problēmas radīsies neizbēgami, un vieglāk ir neļaut bēgļiem un ekonomiskajiem migrantiem sasniegt šo kritisko masu nekā cīnīties ar sekām, kad tā ir pārsniegta. Tiks pieprasītas tiesības, kādu nav pamatiedzīvotājiem. Tas ir mīts, ka vairākums šo ļaužu ir atbraukuši strādāt un celt valsts labklājību. Integrācijas politika ir izgāzusies, un otrās paaudzes patvēruma meklētāji, jau būdami ES pilsoņi, piedalās terora aktos pret saviem līdzpilsoņiem.

Nav saprotama arī Latvijas valdošās elites aklā izdabāšana Briselei. Tur nosaka papildu kvotu - 526 bēgļi, un Latvija gatava tos labprātīgi (!) uzņemt. Neraugoties uz to, ka Latvijā pāri par 70% iedzīvotāju ir pret bēgļu uzņemšanu. Pašsaglabāšanās instinkts šiem cilvēkiem norādīja pareizo attieksmi.

Šī bēgļu konflikta un pasaules jaunās situācijas sakarā es gribu piebilst vēl ko. Manā skatījumā veidosies dalījums: kristietība-islāms. Un te būtu vērts atcerēties, ka arī krievi ir kristieši. Šajā ziņā viņi noteikti būs sabiedrotie, gādājot, lai islāmizācija te tik ātri neizvēršas. Jo tā viņiem nav vajadzīga tāpat kā latviešiem.

- Skaidrs - jāgaida islāmizācija, lai mēs te varētu vienoties savā starpā. Tāpēc turpmāk es jūs lūgšu novērtēt mūsu pašu gatavību pretoties šiem draudiem. Jūs liekaties nesaprotam, kāpēc jauni arābu vīrieši necīnās savā zemē, bet dodas uz Vāciju. Bet es savukārt brīnos, kāpēc jauni latvieši neveido savu Latviju, bet dodas uz Vāciju. Un tas otrais kā islāmizācijas iespēja man liekas svarīgāks par to pirmo.

- Tas, kas šobrīd notiek Latvijā, raisa daudzas bažas. Piemēram… Tikai neuzskatiet, ka es lielos, bet, ja tādā veidā, kā pašreizējā elite runā ar Briseli, mēs būtu runājuši ar Krieviju par padomju armijas izvešanu, tad man reizēm liekas, ka tā Krievijas armija joprojām būtu šeit. Manuprāt, Latvijas interešu aizstāvēšana Briselē šobrīd notiek vienkāršoti. Mums, redz, jāsaprot, mums jāpielāgojas, pasaule attīstās, Latvijai jāattīstās līdzi… Bet man ir citāds jautājums - vai tad Latvijai jāpiekrīt daudzām lietām tādā veidā, kādā tās mums šobrīd tiek nodiktētas? Taču nē!

- Vai tas ir galvenais iemesls lielajam, pat politikai tuvu stāvējušu intelektuāļu nīgrumam pret politiskā režīma kvalitāti?

- Zināt, kurai no visām Saeimām pēc 1990. gada bija visaugstākā kvalifikācija? Augstākajai padomei!

- Kāpēc? Vajadzēja būt gluži pretēji…

- Augstākā padome īpaši izcēlās ar to, ka to cilvēku, kuri iekšā balsoja, viedoklis sakrita ar to cilvēku viedokli, kuri ārā gaidīja rezultātu. Te ir tā galvenā atšķirība no šodienas. Šodien tos, kuri ārā, vienkārši neņem galvā.

- Kurš no kura aizgāja prom?

- Vara aizgāja projām no ļaudīm. Pie kā tas noved? Tas noved pie Brexit, pie Trampa ievēlēšanas…

- Man patika tas, ka ES vadoņi bezmaz apčurājās no Trampa nosacītā vēstījuma - jūsu paļaušanās uz Ameriku bijusi pārlieka, nu vajadzēs kaut cik darbināt arī savas smadzenes. No tā izriet arī jautājums par Latviju - kāpēc te pamests novārtā sakarīgs politiskais darbs?

- Tas sakarīgais politiskais darbs ir nekvalitatīvs tāpēc, ka tiek plānots un domāts īstermiņam. Ilgtermiņa politiskas domāšanas vai politiska piedāvājuma īsti nav. Neesmu redzējis, ka jel viens politisks spēks būtu varējis ko tādu piedāvāt.

Latvijā un arī ES tiek sludināta pragmatisku risinājumu nepieciešamība. Bet, ja, piemēram, tiek pieļauts, ka vietējā darbaspēka trūkums varētu būt attaisnojums lielas nekvalificēta darbaspēka masas ieplūšanai no ārienes, tad man gribas teikt: «Dārgie draugi! Dārgie uzņēmēji! Kāpēc man, lai jums būtu ērtāk veidot biznesu, jāatsakās no Latvijai tradicionālās kultūrvides? Kāpēc man būtu jāpiekrīt minaretu būvei Latvijā? Kāpēc man būtu jāzaudē tā kultūrvide, kura nosaka - šeit ir Latvija!»

- Esat teicis: LTF neizdarīja visu, ko solīja. Kāpēc? Bija AP, pats bijāt valsts ministrs Ivara Godmaņa valdībā. Bija taču vienotība pēc būtības.

- Gribu teikt vienu - manuprāt, Augstākā padome par agru pārtrauca savas funkcijas. Mēs nenostrādājām līdz sasaukuma beigām. Jo ar AP sastāvu varēja izdarīt daudz vairāk, vairāk paspēt uz priekšu, varbūt mazāk kļūdīties nekā ar piektās Saeimas sastāvu. AP darbs bija produktīvs. Bet, atceraties, Satversmes frakcija toreiz aizgāja no LTF frakcijas. Satversmes puiši uzskatīja - Saeimas vēlēšanas jātaisa tūlīt.

- Jūs sakāt: partijas ir īslaicīgas. Tādā gadījumā kāpēc no trases, var teikt, nogāja ilgi spēlējošie sociāldemokrāti (LSDSP)?

- Tāpēc, ka pieļāva pietiekami daudz kļūdu.

- Jā, jūs savulaik dikti aktīvi un publiski (bezmaz kā šobrīd Vienotība) meklējāt cits cita kļūdas.

- Es domāju, ka bija ielikts nepareizs aizsākums. Tad, kad atjaunoja LSDSP Latvijā. Bija divi, tā teikt, brāļi. Valdis Šteins un Vilnis Zaļkalns. Viņu tēzes atšķīrās, taču viņi abi uzskatīja, ka LSDSP rindās nav vietas nevienam bijušajam kompartijas biedram. Manuprāt, tās bija pilnīgas dumības. Vilnis teica: būsim neliela, bet skaļa partija, kas teiks patiesību pēdējā instancē. Ļoti labi! Bet - jautājums bija cits. Tolaik otrā LTF programma savā būtībā bija sociāldemokrātiska. Starp citu, tā noteica, ka LTF prasa, lai ikvienā sociālajā un ekonomiskajā pasākumā vai projektā tiktu prognozētas un stingri ievērotas tā kultūrveidojošās vai kultūrārdošās sekas. Lai tie būtu iekšpolitiski vai ārpolitiski pasākumi.

Toreiz uztaisīt no LTF masu partiju (LSDSP) bija tik vienkārši. Toreiz tajā, visticamāk, būtu bijuši ij Jānis Škapars, ij Ivars Godmanis… Bet abi pirms šiem minētie kungi laikam taču nobijās no konkurences, kura tādā gadījumā varēja būt visai spēcīga. Un tad sākās kašķis. Es teicu: «Ko jūs darāt? Latviešu tauta nav tik bagāta ar cilvēkresursiem, lai izslēgtu šo te grupu no spēles…» Pēdējā laikā, atceroties tesiņus ar Valdi, to, ka arī Juris (Bojārs) nav Dieva dāvana un arī mans raksturiņš nav nekāds zelts, esmu sevi tirdījis - vai man nevajadzēja piekāpties. Bet, manuprāt, piekāpšanās nebūtu devusi rezultātu.

- Bet - ar ko partijas var vinnēt šodien? Jo, manuprāt, kaites, kuras savulaik tika uzskaitītas kā LSDSP neveiksmju cēloņi, pat šodienas tā sauktajām spices partijām piemīt daudz izteiktākā veidā. Problēmas ar stratēģiju, partijai vēlamo tēla koncepciju, partijas līdera tēla neveidošana, komandas izjūtas trūkums, precīzi nenoteikts elektorāts…

- Ar katru gadu uzrunāt vēlētāju kļūst arvien sarežģītāk. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem veica socioloģisku pētījumu, politologi un politmenedžeri mēģināja noteikt īsto atbalstītāju segmentu, šim atbalstītāju lokam pa prātam attiecīgi tika radīts programmatisks piedāvājums… Šobrīd, ja kāda partija nespēs piedāvāt kaut ko, kas spēj atkal vienot pietiekami lielu Latvijas pilsoņu kopumu, sadrumstalotības rezultāts vēlēšanās, manuprāt, nemainīsies. Proti - ja partijas neieklausīsies vēlētājos, rezultāts būs tām nepatīkams.

Jo kas tad īsti ir deputāts? Deputāts ir priekšstāvis. Priekšstāvis, kurš realizē vēlētāju viņam doto uzdevumu. Bet tad, kad deputāts pasaka: «Es zinu labāk, kas darāms, nekā jūs?» un ignorē vēlētāju viedokli, sākas lielas nepatikšanas. Protams, deputātam ir izdevīgi pateikt: «Jūsu iebildes ir populisms. Tas nekur neder. Es zinu īsto ceļu un vedīšu jūs uz saulaino tāli.» Pat ja cilvēki būs gatavi to uzklausīt vienreiz, tad, kad viņus neņems galvā trešo reizi, viņi sāks protestēt.

Taču, lai cilvēkus mobilizētu, ir jābūt kādam sākotnējam impulsam. Un tam, tāpat kā toreiz, ir jānāk no radošās inteliģences. No kurienes citurienes!?

- Es pievērsos sociāldemokrātiem lielā mērā tāpēc, lai nonāktu līdz jautājumam - kāpēc tad jūs ar citiem līdzgaitniekiem savulaik izlaidāt no rokām vairākumu Rīgas domē? Un tagad taisāt Saskaņu par lielu drāmu un draudu. Paši vainīgi! Jums taču bija vairākums RD. Un te, manuprāt, pirmām kārtām jārunā par jūsu visu kļūdām. Nevis krievu vairākumu.

- Kļūdas bija vairākas. Pirmais. Tēvzemieši, lai arī zaudējuši vēlēšanas, tomēr uzskatīja, ka viņiem Rīgā pienākas mēra krēsls. Mēs uzskatījām, ka mēra amats pienākas LSDSP, un tad, kad tēvzemieši nekā nebija gatavi ar to samierināties, mums nekas cits neatlika kā noslēgt vienošanos ar PCTVL. Tas bija viens no niknākajiem pārmetumiem. Bet, saprotiet, kur ir anekdote? Visi atceras mūs, bet ir aizmirsuši, ka tajā pašā koalīcijā tomēr piedalījās arī Tēvzemei un Brīvībai. Viņi tur bija. Mērs bija Gundars Bojārs, vicemērs - Sergejs Dolgopolovs un vicemērs - Inese Vaidere. Tātad - pret mums šīs koalīcijas sakarā vērsās, bet pret tēvzemiešiem nez kāpēc - ne. Lai arī viņi bija tieši turpat.

Otrs. Mēs nepratām pietiekami atbildīgi novērtēt to, ka esam varas partija. Mēs darījām daudzas labas lietas. Mēs pirmie Rīgā sākām būvēt dzīvokļus un vēl daudz ko darījām sociālajā blokā. Tomēr mēs nepratām pietiekami distancēties no daudziem, iespējams, arī populistiskiem, uzstādījumiem. Piemēram, viens no lielākajiem pārmetumiem bija Dienvidu tilts. Mazliet nekorekts pārmetums. Jo visi tēriņi tika pierakstīti tikai 800 metru garajam tiltam, bet itin kā aizmirsts tas, ka pievedceļu garums ir astoņi kilometri. Mēs nepratām šim populistiskajam apgalvojumam likt pretī pietiekami korektus skaidrojumus.

- Vai gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās kādam ir izredzes aizstumt Saskaņu un Gods kalpot Rīgai opozīcijā?

- Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Manuprāt, iespējas to izdarīt jau ir palaistas garām. Jo tajā brīdī, kad Vienotība sāka runāt par apvienoto, tā teikt, latvisko, partiju sarakstu, turpat sākās runas: kāpēc tas vajadzīgs, vai tā saraksta kontekstā kāds cits neiegūs vairāk par mani. Un rezultātā viss izčibēja. Bet, ja gribēja rezultātu, tas bija izdarāms. Vienots partiju saraksts… iekšā visus līdz pēdējam. Taču, domājot nevis par mērķi, bet kombinējot, kas man personīgi no tā ir vislabākais, tas tika nojaukts. Tagad visi atkal ies atsevišķi ar saviem sarakstiņiem. Bet tas ir par labu tikai Saskaņai un GKR. Varbūt savus sarakstus iesniegs vēl dažas mazās partijas. Rezultātā - dabūs zem 5%. Atkal pienesums Saskaņai.