Gorbunovam – 75. Viņš simbolizē laikmeta sasniegumus un problēmu cēloņus

«Vysi vēji mani pyute. Vysi ļaudis aprunoja. Skaists es beju vēju pyusts, Veļ skaistoks – aprunots.»

Ar šo latgaliešu dziesmiņu Anatolijs Gorbunovs, pateicies laikam un cilvēkiem, noslēdza savu uzrunu, saņemot Cicerona balvu 2011. gada 28. novembrī. Neatkarīgā, sveicot pirmo atjaunotās Latvijas valsts galveno amatpersonu septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā, protams, centīsies padarīt viņu vēl skaistāku. Tātad - aprunās.

Jo šis nebūs gluži dzimšanas dienas gabals. Savā ziņā tas varētu būt apsveikums mums katram, kurš ir atzinis un sapratis, ka nevardarbīgais, «parlamentārais ceļš uz neatkarību bija politisko kompromisu mākslas ceļš. Tas bija politiski ļoti riskants un juridiski sarežģīts ceļš. Lielākais politiskais risks vispirms jau slēpās apstāklī, ka šim ceļam bija jāīstenojas pēc padomju likumiem un tas paredzēja izmantot pašas padomju sistēmas augstākās padomju struktūras (augstākās padomes) kā neatkarības deklarētājas. Citiem vārdiem, pašai padomju varai tās augstāko institūciju personā bija lemts paziņot par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanu un par padomju varas turpmākas pastāvēšanas nelikumību un prettiesiskumu no starptautisko tiesību viedokļa.» (T. Jundzis, Nevardarbīgās pretošanās teorija un tās īstenošana Latvijā, 2006.) Subjektīvi es domāju, ka šis ir tas noteicošais konteksts, kādā būtu vērtējams Anatolijs, proti - Gorbunova kungs. Protams, tas laiks un viņš tajā laikā ar visiem saviem darbiem, kurus, kā viņš pats saka, «Dievs viņam sūtīja», ir varen pateicīgi, gan lai plašajā attieksmju spektrā, kāds tika un arvien tiek pausts attieksmē pret viņu, mēs lieliski spētu nolasīt arī paši sevi, gan arī lai spētu justies varošāki un varenāki par Latvijas Republikas Augstākās padomes tālaika veikumu ar atpakaļejošu datumu. Taču es pats uzskatu, ka Anatolijs Gorbunovs, ņemot vērā Tālava Jundža definēto situāciju, veica savus pienākumus kā nākas un par labu Latvijai.

Arī ar turpmāko Gorbunova kunga «aprunāšanu», uz kuru aicināju gan viņa labvēļus, gan nelabvēļus, pamatā gribas panākt, lai uzskatus par viņa vēsturisko lomu nosaka realitāte. Nevis mūsu iegribas un kaprīzes.

Atjaunotās Latvijas pirmais premjerministrs Ivars Godmanis: - Mēs nekad nevaram pagriezt vēsturi atpakaļ un paskatīties, kā būtu bijis, ja attiecīgās personības izšķirīgos vēstures brīžos būtu bijušas citas. Tāpēc: 1. Es nepiekrītu tiem, kuri vēl tagad saka: ja Anatolija Gorbunova vietā būtu bijis Dainis Īvāns, tad Latvijā viss būtu noticis citādi. Atceros - tieši es biju tas, kurš mūsu, triju (Gorbunovs, Īvāns, Godmanis) vīru, sarunā aicināja Gorbunovu piekāpties Īvānam saistībā ar Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu. To vienkārši prasīja LTF uzvaras AP vēlēšanās politiskā loģika (kā Vitauts Landsberģis - Sajūdī, bet ne Arnolds Rītels - Rahvarinnē!!!), jo es biju LTF priekšsēža vietnieks. Gorbunovs netiecās obligāti kļūt par AP priekšsēdi. Viņš man atbildēja: lai izlemj LTF deputāti (bez Interfrontes!!!!). Savukārt Īvāns nebija ne uzstājīgs, ne, laikam, pārliecināts... Tas nozīmē, ka Gorbunovam diez vai piemita tā samērā loģiskā politiķa (īpaši jau tagad, kad riski minimāli) vēlme - iegūt lielāku varu utt., u.tml. 2. Laikam jau tas, ka viņš nāca no Politehniskā institūta un tikai pēc uzstājīgas tā laika rektora Aleksandra Veisa prasības (kā viņš pats saka grāmatā - intervijā) piekrita uzsākt profesionālu partijas darbu, un viņa paša cilvēciskā ģenēze (nācis no vides - Latgales - ar lielu reliģiozu fonu agrā jaunībā, ar toleranci pret nelatviešiem) - izglāba mūs no iespējamiem pavisam ekstrēmiem scenārijiem (kuru daudzi, paši būdami drošībā, tagad «drosmīgi» sludina). Piemēram: uzreiz krievu skolas ciet, uzreiz lustrācija komunistiem utt., u.tml. Ne Maskava, ne Interfronte Latvijā, ne Rubiks tā īsti atklāti uzbrukt Gorbunovam nespēja: viņa reālās nesenās pagātnes kompartijā dēļ (ideoloģiskais sekretārs LKP), viņa skaidri paustās neekstrēmās, bet drīzāk cilvēciskās (ne kompromisa) pozīcijas dēļ. 3. Taču zinu arī to, ka pēc savas iekšējās (ne ārējās) būtības izpausmes Gorbunovs galīgi nav mierīgs, kompromisu pilns, bet ir aizrautīgs, kaislīgs (kas atklājās kaut vien tajā, kā viņš medīja). Šī viņa iekšējā būtība izpaudās: tad, kad puča sākumā viņš nolasīja uzsaukumu tautai, lai nepakļaujas pučistiem; tad, kad viņam tūlīt pēc viņa uzrunas manā klātbūtnē zvanīja Fjodors Kuzmins (Baltijas kara apgabala virspavēlnieks - pučistu pilnvarotais vadītājs Latvijā) un paziņoja, ka viņu nekavējoties arestēs… (uz to Gorbunovs mierīgi atbildēja, ka Kuzmina pavēles un draudi viņu neinteresē); tad, kad jau pēdējās puča stundās es ierados AP, lai paziņotu, ka vismaz sievietēm tieša OMON uzbrukuma draudu apstākļos vajadzētu evakuēties no AP (evakuējās arī daudzi AP vīrieši), bet Gorbunovs izvilka no atvilktnes pistoli un, likdams to kabatā, mierīgi teica: «Nu ko, lai viņi pamēģina mūs tā vienkārši paņemt.» Vēl tagad atceros, cik gandarīts es biju, grūtā brīdī atrodoties patiešām drosmīga cilvēka kompānijā. Daudz nav tādu cilvēku, kuros apvienojas šīs divas īpašības. Gorbunovam tās bija.

Politoloģe Ilze Ostrovska: - Anatolijs Gorbunovs bija tas cilvēks, ar kuru pirmo es sastapos pēc tam, kad pēc sadales aspirantūrā tiku nosūtīta darbā uz LKP Centrālkomiteju. Tas bija 1986. gadā. Pārmaiņu vēsmas jau bija jūtamas un ļoti drīz sākās. Bet pārmaiņu laikā, kā zināms, pastāv ļoti kontroversiāla informācija, pretrunīgi viedokļi citam par citu un par notikumiem. Mani, atskatoties uz šiem gadiem, pārsteidz tas, cik Gorbunovs tomēr ir izturējies ļoti solīdi, es teiktu, sabalansēti. Gan attieksmē pret cilvēkiem, gan pret notikumiem.

Viņš viennozīmīgi bija ļoti informēts. Kāpēc es to tik droši apgalvoju? Tāpēc, ka es to zinu. Piemēram, notika Čatokvas tikšanās. Viņš piezvanīja no Amerikas. Nezinu, kāpēc viņš tieši mani palūdza ieiet viņa kabinetā, atvērt viņa seifu un sameklēt kādu dokumentu. Šodien es pat nepateikšu, kas tas bija par dokumentu. Redzēju viņa seifā ļoti daudzus dažādus dokumentus. Lai atrastu vajadzīgo, gribot negribot bija jāskatās, kas nonāk rokās. Tad es tur sevišķi daudz redzēju, ko mākslas pasaules cilvēki rakstījuši viens par otru. Es zinu šo pasauli no iekšpuses, man ir savs spriedums, kas ir objektīvi un kas subjektīvi. Un mani pārsteidza tas, cik acīmredzami rezervēti un izsvērti Gorbunovs, pieņemsim, ignorējis šo informāciju. Jebkurā gadījumā (pat tajos laikos, kad publiski galdā tika mests dies’ sazin kas) es nekad netiku redzējusi, ka viņš šo materiālu būtu izmantojis.

Kāpēc es to saku tieši tagad? Tāpēc, ka domāju - tas viņu atšķīra no ļoti daudziem cilvēkiem. Nemaz nerunājot par to, ka viņš bija epicentrā ļoti sensitīvās situācijās. Esmu redzējusi, kā Gorbunovs kliedz uz čekas priekšnieku (ne Johansonu). Šis priekšnieks kliedza uz Gorbunova darbiniekiem, un tad es redzēju, kāds var būt Gorbunova temperaments, kad viņš patiešām pārskaišas. Turklāt - tas bija tādā situācijā, kad svaru kausi jebkurā brīdī varēja nosvērties pavisam uz citu pusi. Tas ir tas, kur esmu bijusi klāt. Nevis - man liekas, ka viņš ir tāds vai citāds. Tie vienkārši ir fakti. Fakti, kuri liecina par cilvēku. Izšķirīgās situācijās, izšķirīgos brīžos.

Bijušais LKP pirmais sekretārs, 1991. gadā - Latvijas Ārkārtas stāvokļa valsts glābšanas komitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks: - Man Anatolijs Gorbunovs palicis prātā kā cilvēks bez nopietniem politiskiem, idejiskiem uzskatiem. Viņš gāja man pa priekšu un laikam uzskatīja, ka esmu kāds viņa skolnieks. Man bija sarežģīta biogrāfija (patēvs - leģionā, tēvs - kritis Sarkanajā armijā - V.A.), viņam biogrāfija bija tīra. Viņš bija tas, kas no visām tribīnēm smuki runāja un aicināja cīnīties, bet tad, kad vajadzēja cīnīties par to, kam viņš zvērēja, viņa vienkārši nebija. Es savulaik redzēju, kāds ir noskaņojums Latvijā, un es sapratu, ka ar spēku te izdarīt neko nevar. Bet Gorbunovs pārrunās bija pret Padomju Savienību. Neskatoties uz to, ka bija uzdienējis līdz CK sekretāra amatam, līdz Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājam. Vārdu sakot - augstākā vara Latvijā. Bet tad, kad vajadzēja pastāvēt par to varu, par kuru viņš iesniegumā partijai rakstīja, ka būs uzticīgs, pildīdams programmu un statūtus, viņa nebija. Manā izpratnē tas ir gļēvs cilvēks, kurš vienmēr kā vēja rādītājs griezīsies uz to pusi, no kuras pūš vējš. Viens otrs saka - ko ta jūs tā uz Gorbunovu? Bet - par ko man uz viņu apvainoties, ja viņam nav uzskatu? Man bija uzskati, es biju gatavs par tiem cīnīties. Un vēl šodien esmu pārliecināts, ka tas bija pareizi. Es neko ļaunu pret viņu neturu, bet manā uztverē tas ir cilvēks, kurš kāpis amatos bez pārliecības. Cilvēks bez idejām, bez politiskās pārliecības. Tā ir viņa nelaime. Lai visi labie gari stāv viņam klāt.

Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns: - 2013. gada novembrī tiku ielūgts uz Valsts prezidenta Andra Bērziņa par godu Latvijas 95. gadadienai rīkoto saviesīgo vakaru Melngalvju namā. Tur, lielajā zālē, visi stāvēja kājās ar vīna glāzēm rokās un klausījās svinīgās uzrunas. Jau uz vakara beigām kādā brīdī ievēroju, ka nomaļus viens pats stāv Anatolijs Gorbunovs. Tūlīt atcerējos, ka sen gribu viņam uzdot vienu būtiski svarīgu jautājumu. Devos pie viņa, stādījos priekšā un teicu: «Gorbunova kungs, kad 1983. gadā mūs ar Gunāru Astru un citiem brīvības cīnītājiem tiesāja, jūs bijāt komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs, un jūsu vadītais okupācijas režīms mūs tiesas spriedumā nosauca par «sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem». Mums visiem piesprieda ilgus gadus sevišķi stingrā režīma soda nometnēs. Tagad esmu atbrīvots, amnestēts un man ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Arī jūs esat valstī cienīts cilvēks. Sakiet, lūdzu, kā jūs domājat, vai tagad man būtu jāatvainojas jums par pretošanās izrādīšanu jūsu režīmam, vai arī jums jāatvainojas man par tā laika represijām pret mums un mūsu ģimenēm?»

Anatolijs Gorbunovs uz mirkli tā kā samulsa… Tad atbildēja: «Tas, ka jums nav jāatvainojas man, tas ir skaidrs. Bet vai man būtu jāatvainojas jums, par to ir jāpadomā...» Tā viņš domā joprojām... Neviens mums nav atvainojies.

Profesors, filozofijas doktors Juris Rozenvalds: - Anatolijs Gorbunovs ir Latvijas sabiedrības pārejas posmam ļoti nozīmīga figūra, kura simbolizē gan šī laikmeta sasniegumus, gan daudzu mūsu sabiedrības pašreizējo problēmu cēloņus.

No vienas puses, viņš bija viens no tiem kompartijas augstākā līmeņa funkcionāriem, kuri laikus pārorientējās un norobežojās no kompartijas konservatīvā spārna, atbalstīja Latvijas Tautas frontes izveidi un sadarbojās ar to. Tam, manuprāt, bija būtiska pozitīva loma, nodrošinot padomju Latvijas samērā mierīgu, uz kompromisiem balstītu transformāciju valsts neatkarības atjaunošanas virzienā. Tāpēc Anatolijs Gorbunovs likumsakarīgi kļuva par Augstākās padomes priekšsēdētāju, kas toreizējā politiskajā iekārtā nozīmēja - pirmo atjaunotās Latvijas valsts vadītāju. Arī pirmajā atjaunotās valsts pastāvēšanas desmitgadē viņš bija viens no populārākajiem Latvijas politiķiem, 5. Saeimas priekšsēdētājs un ministrs vairākās valdībās. Viņa līdzsvarotais, uz kompromisiem orientētais politiskās darbības stils - un arī koptais vizuālais tēls - bija viena no tālaika Latvijas politikas redzamām iezīmēm.

No otras puses, kā viens no Latvijas ceļa dibinātājiem Anatolijs Gorbunovs simbolizē vienošanos starp latviešu antikomunistiskās emigrācijas līderiem, «progresīvajiem» komunistiskās nomenklatūras pārstāvjiem un veidojošos biznesa eliti uz ekonomisko interešu dominances pamata. Latvijas ceļa kā «biznesa projekta» veidošana kļuva par paraugu arī citām Latvijas politiskām partijām, ideoloģisko skaidrību nobīdot otrajā plānā. Tam lielā mērā varam «pateikties» par nesamērīgu biznesa interešu klātbūtni Latvijas politikā atjaunotās neatkarības gados, par problēmām ar korupciju, pārmērīgu sabiedrības noslāņošanos, kā arī ilgstošu neskaidrību sabiedrības integrācijas jautājumos. Tas viss joprojām būtiski traucē Latvijas sabiedrības sociāli ekonomiskajai izaugsmei.

Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomes vadītājs Viktors Guščins: - 1989. un 1990. gadā Anatolijs Gorbunovs, šķiet, bija pats populārākais varas pārstāvis starp nelatviešiem. Cilvēki ticēja viņa vārdiem par to, ka Latvijā tiks uzbūvēta demokrātiska valsts, kurā visiem būs vienādas tiesības un iespējas. Taču pēc 1990. gada 4. maija, kad viņa vadītā Augstākā padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Gorbunovs strauji sāka pārtapt antivaronī.

Uz Anatoliju Gorbunovu kā valsts pirmo personu gulst galvenā atbildība par to, ka līdz ar minētās deklarācijas un tās pašas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobrī pieņemto lēmumu Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem Latvijā tika likvidēta iespēja uzbūvēt demokrātisku valsti. Dabiski - viņš ir tieši atbildīgs arī par visu turpmāko Latvijas valsts attīstību, jo gan deklarācija, gan minētais lēmums darīja radikālo nacionālistu un neonacistu nākšanu pie varas, kā arī rūpniecības un simtu tūkstošu darba vietu likvidāciju nenovēršamu. Šie paši dokumenti noteica vērienīgu Latvijas XX gadsimta vēstures falsifikāciju, ieskaitot latviešu SS leģiona un civilo nacistu kolaborantu politiskas reabilitācijas kursu, kā arī LPSR vēstures nomelnošanu. Savā politiskajā attīstībā valsts izrādījās atsviesta daudzas desmitgades atpakaļ. Izvēlējusies par valsts ideoloģijas un likumdevējas prakses pamatu revanšismu, Latvijas valsts faktiski ir ķērusies pie pakāpeniskas sevis iznīcināšanas. Arī par to jāatbild Anatolijam Gorbunovam.

Politiķis, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis: - Domāju - Latvijai tās neatkarības atjaunošanas laikā paveicās, ka sarunas ar Maskavu veica tādi cilvēki kā Anatolijs Gorbunovs un Jānis Vagris. Tajās nedaudzajās epizodēs, par kurām zinu, tieši šo vīru nosvērtība, miers un aukstasinība ļāva izvairīties no lielām asinīm un cilvēku upuriem.

Gorbunovs atšķirībā no pašreizējām amatpersonām nekad neuzsvēra sava amata nozīmīgumu, neaizrāvās ar varas demonstrēšanu, mašīnu bākugunīm, miesassargiem un citiem varas atribūtiem, prata uzklausīt visus - arī nelabvēļus.

Zinu tikai divus gadījumus, kad viņš ļāva vaļu emocijām - vienu reizi, kad uzzināja, ka ASV atzinušas Latvijas neatkarības atjaunošanu, un otru reizi medībās.

Un vēl. Pēc daudzajiem amatiem padomju un šajos laikos viņam rokas palika tīras. Vienam no nedaudzajiem.

Pievienojos viņa sveicēju pulkam.