Rožkalns: Mums no jauna ir jāpulcējas ap Atmodas laika ideāliem

Latvijas Nacionālās pretošanās kustības un cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki86 dalībnieka, bijušā Latvijas Ordeņa brālības līdzpriekšsēdētāja Jāņa Rožkalna intervijā Neatkarīgajai paustais rūgtais valsts un sabiedrības šodienas redzējums manā uztverē nav sacīts noliegumam, bet gan lai katru (!) no mums pievērstu nopietnām pārdomām (vismaz) par to, kas patiesi notiek ar latviešiem un Latvijas valsti.

- Jautāšu tev to, ko tu 2010. gadā jautāji mums - kam pieder Latvija?

- Manuprāt, jautājums Kam šodien pieder Latvija? ir gandrīz neatbildams. Saimnieciski šeit ir dažādi spēki, bet mēs īsti nezinām pat to, cik zemes vēl ir latviešu rokās… Taču atskaites punkts ir: Latvija ir latviešu zeme! Jā, ja saskaņā ar starptautiskiem likumiem būtu īstenots pilsoņu komiteju sāktais deokupācijas process, tad Latvija būtu latviešu valsts un tā atkal piederētu mums, latviešiem. Bet - deokupācija tika ignorēta, reformkomunistu un trimdas latviešu noslēpta.

Tādēļ vienkāršāk būtu atbildēt uz jautājumu - Kas pārvalda Latviju? Manuprāt, Latviju jau 76 gadus pārvalda kompartijas sekretāri. Taču… kam pieder Latvijas valsts? Būšu priecīgs, ja kāds man to varētu pateikt priekšā.

- Bet - vai tu akceptētu Luija XIV atbildi: «Valsts - tas esmu es.» Proti - Latvija pieder man. Lai kā būtu, par to atbildu es.

- Domāju, ka to var teikt tikai tas savas valsts pilsonis, ja viņam ir valstsnācijas pilsoņa cienīgas tiesības. Bet šodien Latvijā arī tādas tiesības ir atņemtas. Kad tika veidota preambula, sākotnējais Egila Levita piedāvājums garantēja latviešiem būt kā tautai ar savu zemi - Latviju. Taču Vienotība to sagrāva, un Saeimas deputāti savu valsti otrreiz, juridiski, legalizējot katastrofālu juridisku salto, nodeva 2014. gadā. Lūk, kas palika pāri no latviešu tautas tiesībām: «Brīvi PAŠNOTEIKTIES un kā VALSTSNĀCIJA veidot nākotni pati SAVĀ valstī» - lai «garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.» Ar to pašu gan valstsnācijas statuss, gan neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un nākotnes veidošanu savā (!) valstī svītrotas. Būtībā pēc šīm izmaiņām Satversmē latviešu tautas vispār vairs nav! Tās vietā neizskaidrojamā «Latvijas tauta». Bet to var veidot krievi, ķīnieši, arābi, bez jebkādiem ierobežojumiem. Un viņiem manā zemē nu ir tādas pašas tiesības kā man, latvietim.

- Deviņdesmitajos gados es tavu sacīto pieņemtu. Bet tagad apgalvojums, ka te arvien valda kompartijas sekretāri, man liecina vien to, ka viņu pretiniekiem pēc Atmodas nav bijis pietiekami gribas, prāta, dvēseles spēka… lai dabūtu tautas vairākumu savā pusē. Nevis lai tas paliek «gaišajiem spēkiem». Turklāt - es politikā pēdējos gados vispār neredzu nekādu principiālu uzskatu, ideju, ideālu cīņu.

- Tā ir, bet, lai to saprastu, mums ir jāatkāpjas Atmodas laikā, kad notika mēģinājums atjaunot latviešu valsti. Kādi tad resursi bija latviešu rokās? Cilvēki, kas bija pārcietuši piecdesmit gadu nežēlīgu okupāciju, komunistu propagandu, baiļu pārņemti - vai tas bija resurss? Taču mēs bijām svētā pārliecībā, ka tautas līderi nāks no trimdas latviešiem, no PBLA. Mēs cerējām, tie būs mūsu galvenie Atmodas bastioni. To cilvēku inteliģence, kas paši bija pieredzējuši brīvo Latviju. Tādēļ gaidījām - atbrauks Gunārs Meierovics un tad… Tā vietā piedzīvojām milzu šoku, redzot, ka viņiem nebija nekādas aiztures nodot latviešu nacionālās intereses. Nebija nekā svēta. Tieši Pasaules Brīvo latviešu apvienība kopā ar kompartijas sekretāriem izveidoja Latvijas ceļu. Sākās valsts izzagšana, un brīvvalsts vietā te radās purvs.

Tādēļ mums jākonstatē, ka arī sākumā mums nekādu resursu nebija. Tagad, kad saku: pilsoņu komitejas tika nostumtas malā, deokupācija noklusēta, man atbild: nūū…jā.., tajā laikā ar amerikāņiem un Maskavu citādi nebija iespējams… Bet kā tu to zini, ja sarunās ar Vašingtonu un Maskavu šis jautājums vispār netika pacelts?! Nekādi ultimāti - «saskaņā ar Ženēvas konvenciju pieprasām deokupāciju!» - neatskanēja! It kā tādas konvencijas vispār nebūtu. Domāju, daudziem to gadu līderiem prātā bija vien tuvā iespēja sagrābt varu, slavu un naudu.

Ir pagājuši divdesmit seši gadi pēc Latvijas brīvības atjaunošanas. Mans secinājums - šodien mēs nedzīvojam brīvā Latvijā. Šī ir vien «modificēta LPSR». Jo viss nacionāli latviskais ir tikai kā vīģes lapa. Gājieni, Dziesmu svētki, piemiņas brīži, simtgade… Tikko tu gribi ieskatīties, kas atrodas aiz šīm dekorācijām, tu redzi - tur ir tukšums. Bet psiholoģiski tās uztur iespaidu, ka viss ir labi.

- Kāpēc tu, Jāni, noniecini tādus cilvēkus kā pats? Kāds resurss tev, izņemot kailo dzīvību un pārliecību, bija astoņdesmitajos gados, kad tu sēdēji padomju cietumā? Kas cits bija Helsinki86, kad tie 1987. gadā gāja pie Brīvības pieminekļa? Publiski jūs tad tomēr bijāt daudz, teiksim, vientuļāki nekā tagad. Un nez vai jūs būtu kur gājuši, ja sāktu kalkulēt - kas man par to būs?

- Jā, tad mums bija tikai drosme un cerība. Bet mana atbilde ir tāda: psihologi saka - mūsu smadzeņu intelektuālais potenciāls ir ierobežots četros procentos. Ģēnijiem - līdz 8%. Un sekas ir tādas, ka faktiski mēs šajā pasaulē, kura ar katru dienu kļūst vēl komplicētāka, objektīvi nespējam orientēties. To daļēji spēj tikai ārkārtīgi mazs procents. Bet 95% vienmēr aiziet propagandas pavadā. To mēs redzam arī tagad. Profesors Tumans saka: «Cilvēks ir tikai daļēji prognozējama būtne.»

Mans secinājums - sabiedrības rīcībā noteicošā vienmēr būs ideoloģija, ko ik dienas tiražē masu mediji. Tā nenovēršami pārņem jebkuru tautu. To mēs pēdējos gadu desmitos redzam visā Rietumu pasaulē, kas vēl nesen bija kristīga. Tad parādījās liberāļi, iesāka slavēt perversijas, un šodien veselas sabiedrības jau ir šīs ideoloģijas varā…

Man feisbukā ir ap 700 sekotāju, bet diskusijas tur notiek primitīvi. Un, ja kāds piemin Nacionālo apvienību, tad tai virsū gāžas kritikas lavīna. Es vienmēr atkārtoju: «Mīļie - jā, tā nav ideāla!» Ne arī tu pats, kas raksti šo komentu, esi ideāls, ne es, ne sabiedrība, ne Nacionālā apvienība. Bet viņi ir vienīgie, kuri Saeimā vēl stāv par latviešu valsti. Viņi nav sliktāki par mums. Tikai - viņi ir tikuši tur, kur mēs neesam varējuši vai gribējuši tikt - Saeimā. Viņi mūsu vietā cīnās, dara, ko spēj. Ar saviem 7% atbalsta. Bet vajadzēja būt vismaz 70%. Vienkārši sakot - Latvija kā valsts, latvieši kā nācija var sabrukt jau pārskatāmā nākotnē. To apstiprina daudzi cienījami pētnieciskie avoti un Eiropas analītiskie dienesti…

- Tādas konstatācijas parādās jau vairākus gadus. Un pirmos brīdinājumus, manuprāt, izteica tautsaimnieki. Nevis ideologi… Bet - kam tad, ja ne tieši Nacionālajai apvienībai iepriekš visiem citiem te pienāktos definēt un uzturēt nacionālo ideoloģiju? Atvaino, Jāni, bet es no NA puses pēdējos gados pamatā redzu vēlmi atražoties varā. Tāpēc arī tie septiņi procenti.

- Nacionālā apvienība ir gājusi ne kā gribējusi, bet kā varējusi un dara pēc saviem ieskatiem labāko, ko var.

Rietumu sabiedrības pamats ir kristīgās vērtības. Tādēļ to, ka mūsu sabiedrību patiešām pārņem «vēzis» ar savām nāvējošām metastāzēm, vistiešāk norāda «baznīcēnu» partija Gods kalpot Rīgai. Tajā ir pat divi mācītāji, baptistu un luterāņu. Bet šī partija, noslēdzot sadarbību ar Saskaņu, kurai ir līgums ar Eiropu un Latviju apdraudošo agresoru, ir apkampusies ar pašu velnu. Caur baznīcu Saskaņai tiek piesaistīts ievērojams vēlētāju kontingents. Un bīstamākais ir tas, ka pārējie mācītāji un bīskapi laipni sveicina šos biedrus, neredzot tur neko nosodāmu. Manuprāt, tā ir tautas degradācijas pēdējā pakāpe - aplausiem skanot, publiski nodot savu valsti. Un paziņot, ka tas ir «gods».

Vai arī - ja paskatām partijas Kam pieder valsts portālu, tad redzam - visa valsts problēma viņiem fokusējas tikai vienā jautājumā: jāuzvar korupcija, un tad mēs dzīvosim laimīgi. Bet par to, ka latviešiem būtu kādas problēmas, ka mēs zaudējam savu valsti - ne vārda. Tas viss rāda, ka šodien sabiedrība maldās kā pa džungļiem, streipuļojot mediju demagoģijas varā.

- Bet arī GKR un KPV ir «tikai» daļa no, teiksim, apstākļiem, kuros, piemēram, NA jāpanāk sev vēlama politika. Jā, iespējams, tagad nav padoma, nav līdera, nav vajadzīgo vārdu… Bet, ja ir griba un pārliecība, tie nāks. Pats esi citējis Arnoldu Toinbi: kultūra mirst pašnāvībā, ne slepkavībā.

- Jā, atsevišķi patrioti vienmēr būs. Bet mēs esam sašķelti un dzīvojam katrs savā domu pasaulē. Pats galvenais - tautā nav publisku diskusiju, bet bez tām nekas sakarīgs nevar notikt.

Mēs vairs neprotam pat diskutēt. Kaut kāds mazvērtības komplekss moka cilvēkus. Kaut ko maļ, tamborē vārdus, lai pēc iespējas sarežģītāk, noliedzot jebko un jebkuru. Mēs tā kā svešinieki starp savējiem.

Sabiedrība ir atradusi no īstām diskusijām, bet negodprātīgiem politiķiem labāk, ja tādu nav. «Aitu bars» viņiem ir labākā sabiedrības konstrukcija - tikai cērp un slauc. Bez apstājas. Un visi noliektām galviņām, pazemīgi priecājas par kārtējo aplociņu. Un neviens tur neko nevar izdarīt. Pēdējos gados esmu četras reizes mēģinājis no sava paziņu loka sapulcēt 15-20 patriotiskus latviešus. Sanākam kopā, iedzeram kafiju, sākam runāt, visi patriotiski noskaņoti, un… apmēram pēc stundas jau esam sadalījušies trīs vai četrās grupās. Un mums visiem ir skaidrs, ka tā darīt kaut ko kopīgi - tas nav iespējams.

- Man no tevis sacītā izriet vien tas, ka tie, kas te grib nacionālu valsti (es arī to gribu), līdz šim bijuši par vāju, lai vinnētu. Turklāt - pat dažādi nacionāļu grupējumi rejas savā starpā, kurš tīrāks un baltāks. Nevis vienojas nākotnei un Latvijai.

- Tā ir. Bet - bet problēma vēl ir tā, ka tikai vienu īsu brīdi Atmodas laikā pastāvēja latviešu nacionālā ideoloģija. Tiklīdz nāca Tautas frontes mūža otrā daļa un sākās Latvijas ceļa laiks, tā tika atšķaidīta ar svešām un postošām idejām. Ienāca neoliberālisms un vēl viss kas, ES ārprātīgās idejas, ieskaitot to, ko proponē Gijs Verhofštats, vispār noraidot nacionālo valstu pastāvēšanu, ir drauds jebkurai tautai. Sekas tam - latviešus vienojoša nacionālā ideoloģija vairs nepastāv. Tādēļ šodien publiski pateikt, ka Latvija ir latviešu valsts - tas jau skaitās radikālisms. Līdzīgi kā LPSR laikā.

Bet kas tad ir politika? Faktiski valsts - tās ir mūsu kopīgās mājas, un politika ir tās pārvaldīšana. Ideoloģija, kas šodien skan TV no rīta līdz vakaram, neietver tādu vārdu vai jēdzienu kā «rūpes par savu (!) tautu». Tiek runāts par abstrakto «Latvijas tautu» vai «Eiropas identitāti». Līdzīgi, ja tu jautāsi - kas ir latvietis?, daudzi pat nezinās, ko atbildēt. Ir darīts viss, lai tautu apklusinātu.

- Es tomēr neuzskatu, ka mēs te esam sabojājušies līdz pašiznīcināšanās līmenim

- Un kāda tev pašam ir sajūta?… Tu gadiem raksti, cīnies, bet ļaudis turpina bēgt un posts vairojas. Taču cilvēki grib redzēt cerētos augļus. Tu stādi burkānus un konstatē, ka ik rudeni tie ir iepuvuši… Tas pats otrajā, tas pats desmitajā gadā… Tad kāda jēga tā turpināt? Ir jāmeklē patiesības ceļš arī tad, ja tas ir ļoti grūti.

- Es cenšos nemelot sev. Man ar to diezgan un nenāk ne prātā kurnēt par «nepateicīgo tautu». Drīzāk jādomā par to, kur palika augļi, kas bija.

- Tie bija īslaicīgi. Atmodas mērķis bija viens - atjaunot latviešu valsti. Bet partijas Latvijas ceļš veidošana, apvienojot komunistus - «kažokapmetējus» ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadību, Atmodu nogalināja. Tas notika 1993. g. 13. februārī slepenā Kluba21 apspriedē viesnīcā Jūrmala. Vēlāk viņiem piebiedrojās kriminālafērists Dž. Soross, atbalstot agresīvās avīzes Diena izdošanu, kuras redaktore Sarmīte Ēlerte vēl 1989. gadā iestājās boļševiku partijā. Un vēl daudz kas cits. Pret tautas atmodu tika vērsta grandioza, starptautiska agresija.

- Tas nenozīmē, ka nu ir jāatmet mērķis un jāaizmirst ideja.

- Aizmirst nedrīkst, bet arī gulēt sapņos ir bīstami. Tādēļ pirmais, kas jādara - jāapzinās realitāte.

- Esi gan teicis, ka gribētu, lai mūs vieno konservatīvas vērtības.

- Bez šaubām. Konservatīvisms (no latīņu conservativus - tāds, kas sarga) ir prāta ievirze, kas uzticīga tradīcijām, stabilitātei, kārtībai un balstās uz tradicionālām vērtībām. Tādām kā ģimene, tikumība, reliģija, nācija. Konservatīvās vērtības ir vienīgās pasaulē, uz kurām jēga kaut ko būvēt. Tas viss ir iepriekšējo paaudžu sakrātais, pārbaudītais. Cilvēce ir nogājusi garu attīstības ceļu - no pakāpiena uz pakāpienu. Mūsu pienākums nav vis nolīdzināt šīs vērtības līdz ar zemi, bet respektēt, izmantot un pielikt tām klāt savā mūžā sakrāto. Viss pārējais ir tikai īslaicīgi uzskati un maldi. V. Beinerte apgalvo: «Nācija eksistē, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu.» Un viņai ir liela taisnība. Diemžēl šodien skolās to nemāca, tādēļ jaunatne domā: konservatīvs - tas ir kaut kas novecojis. Šīm pamatvērtībām būtu jāizskan ik dienu visos medijos. Ja kādreiz Latvija atkal kļūs brīva, tad tas būs pirmais rādītājs.

- Protams, katram latvietim šodien vajag atgādināt to, ko tu atgādināji man ar Krievijas impērijas premjera Pētera Stolipina sacīto: «Tautas dažkārt piemirst savus nacionālos uzdevumus; bet tādas tautas iet bojā, tās pārvēršas par augsni, par mēslojumu, uz kura aug un nostiprinās citas, daudz spēcīgākas tautas.» Bet arī šī konstatācija nenosaka samierināšanos. Vai tu vari definēt pats savus principus un pārliecību, kā te jābūt, lai varētu kaut kur «nolikt kāju»?

- To ļoti skaidri ir teicis Egils Levits: «Latvijā latviešu valstsnācija nosaka valsts nacionāli kulturālo identitāti, tāpat kā Dānijā to nosaka dāņu valstsnācija, Francijā - franču valstsnācija vai Krievijā - krievu valstsnācija.» Tātad pamatnosacījums - Latvijai ir jābūt latviešu tautas nacionālai valstij, tādai, kāda tā bija pirms krievu okupācijas, lai tieši latvieši paaudžu paaudzēs Latvijā justos kā savās mājās. Mums, latviešiem, ir ko atcerēties un ar ko lepoties, jo latvietība ir viena spoža šķautne cilvēces dimantā. Latvietis ir tas, kas dzīvo mūsu zemē, runā mūsu valodā, ir uzaudzis mūsu kultūrā un ir lepns par to, ka ir viens no mums. Mums no jauna ir jāpulcējas ap Atmodas laika ideāliem - latvisku, tikumīgu, brīvu un patiesi demokrātisku latviešu valsti, ar godīgu un atbildīgu nacionālo politiku, kura nodrošina pamatvērtību saglabāšanu, sociālo taisnīgumu, tautas fizisko un garīgo uzplaukumu. Es nešaubos, ka latvieši reiz atkal celsies kājās...