Sieviešu cietumā gaida Lieldienas
Tā ir karaliskā Lieldienu pasha, bet te tradicionālais kuličs – Lieldienu pīrāgs ar glazūru, iepazīstinot Neatkarīgo ar pagatavotajiem gardumiem Lieldienu svinībām, saka Signe, kura apgūst pavāra palīga profesiju. Viņa tik garšīgi par to stāsta, ka mutē neviļus saskrien siekalas.
Lieldienas ir svētki arī Iļģuciema sieviešu cietumā. Olas būs noteikti, uzsver ieslodzījuma vietas priekšniece Nadežda Trosjuka, taujāta, vai Lieldienās paredzēta kāda īpaša maltīte ieslodzītajām. Īsi pirms Lieldienām cietumā notiek Amatnieku dienas – radošās darbnīcas, kur visi – gan tie, kuri mācās, gan tie, kuri to vēlētos – var uzzināt interesantas lietas par dažādiem amatiem vai vienkārši rokdarbiem un ikdienā noderīgām lietām, piemēram, olu krāsošanu.
"Jā, sūtīšu uz mājām, bērniņiem," kautrīgi saka sieviete ap četrdesmit. Viņa no aplikācijām veido atklātnes, un zīmēšanas skolotāja ierāda, kā pareizi zīmējamas zaķa ausis. Šūšanas telpā papīra salvešu zaķu, pūpolzaru un cālīšu zīmējumi pārtop ainiņās uz auduma salvetēm ar īpašu batikošanas tehniku, bet klasē meitenes krāso olas. "Nu, es tā nekad nebiju krāsojusi, nemaz nezināju, ka tā var," smejas viena no meitenēm. Olu ievīsta sīpolu mizās, izrotā ar kādu lapiņu vai zariņu, ietin audumā un sasien ar diegu. Trīsdesmit olas ar vienu piegājienu nokrāsotas!
Iļģuciema cietumam ir sava pareizticīgo baznīca, kur katru svētdienu dievkalpojumu notur tēvs Aleksandrs. Ruslana ir atbildīgā par šo mierpilno vietu – kapelu, kur arī viņa pati meklē un rod mierinājumu. Kādreiz te bijusi tējnīca, tad frizētava, tagad oficiāli reģistrēta baznīca. "Cik man ilgi vēl šeit? Labāk neteikšu... Man smags pants, slepkavība..." acis nodūrusi, saka Ruslana. "Man palīdz ticība. Esmu daudz mierīgāka, agrāk es biju, nu, ziniet, tāda kā ezītis..."
Ne visas ieslodzījumā dzīvojošās sievietes atklājas katram pretimnācējam, un tas arī saprotams. Var just, ka daudzas ir pārdomājušas to, ko izdarījušas, un to nožēlo. Diemžēl sabiedrība atraida šos cilvēkus, viņi nevienam nav vajadzīgi, spriež cietuma sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece Inna Zlatkovska. Labi, cilvēki ir izdarījuši noziegumu, bet daudzi saprot, ko ir pastrādājuši, ar to nelepojas, un mums te jādara viss, lai no cietuma viņas iznāktu labākas. "Par mūsu ikdienu bija rakstīts internetā – labāk nebūtu lasījusi tos komentārus! Pārņēma izmisums, kāda ir mūsu sabiedrība," satraukti saka I. Zlatkovska.
Rīgas stila un modes profesionālajā skolā meitenes var apgūt trīs profesijas – pavāra palīgs, drēbnieks un frizieris. Interese ir ļoti liela – vasarā bija jārīko konkurss, saka skolas direktore Silvija Voitišķis. Visas meitenes saņem profesionālās skolas diplomu, kurā nav minēts, ka viņas būtu mācījušās cietumā, jo prasības tādas pašas, arī eksāmeni jāliek. "Izglītība labā nozīmē ietekmē cilvēku, pieaug pašvērtējums, mainās vērtīborientācija," stāsta S. Voitišķis. "Man ir liela cerība, ka iegūtā izglītība palīdz meitenēm mainīt dzīvi uz labo pusi. Kā būs brīvībā, grūti pateikt, jāņem vērā sabiedrībā notiekošais, bezdarbs..." Tieši direktores ideja bija rīkot šādas Amatnieku dienas, lai iepazīstinātu ar profesijām citas meitenes un viesus.
Diemžēl Iļģuciema cietumā ieslodzīto pēdējā gada laikā kļuvis vairāk – 2008. gadā tās bija 300 sievietes, tagad pāri 400, desmit – vēl nepilngadīgas. "Ja nav bijis izglītības, tad, protams, šī sieviete ir pirmā, no kuras atvadās. Noziegumu pieaugums ir saistīts ar sociālo krīzi, jo agrāk galvenais noziegums bija narkotiku lietošana, tagad – zādzības," norāda cietuma priekšniece N. Trosjuka. Cilvēki zaguši, lai izdzīvotu. Arī cietumā var strādāt, taču darba vietu nepietiek visām gribētājām. Kā stāsta ieslodzītās, mēnesī varot nopelnīt no pāris desmitiem līdz simt latiem, tas gan ir reti – kad ir īpašs pasūtījums.
Oļesja pavadījusi ieslodzījumā jau gadu un astoņus mēnešus, viņa tāpat kā Signe apgūst pavāra palīga amatu. Viņai ir tikai 20 gadu. "Noteikti izglītība man palīdzēs, noteikti. Es ļoti gribu atgriezties mājās," saka meitene.