Lūcija Kārkliņa. Ar mīlestību pret dabu un Amatas upi
Lūcija Kārkliņa ir pensionēta valsts vides vecākā inspektore, kura lielu daļu mūža nostrādājusi Gaujas Nacionālajā parkā. Arī tagad viņa bieži dodas dabā – tikai tagad vairāk kā brīvprātīgā gide, stāstot un rādot interesentiem skaistākās vietas pie Amatas upes.
«Viss mūžs man pagājis pie dabas, strādājot vispirms mežrūpniecībā, bet pēc tam Gaujas Nacionālajā parkā (GNP). Par to vienmēr priecājos, jo neparko negribētu sēdēt birojā pie galda,» uzsver L. Kārkliņa. Īpašas jūtas viņai esot pret Amatas upi - gluži kā pret draugu, kuru esi iepazinis dažādās situācijās. Saistība kļuva vēl ciešāka, kad pirms diviem gadiem Lūcijas kundze iesaistījās gidu apmācībās, ko rīkoja Vidzemes plānošanas reģions un Amatas novads. Tajās piedalījās 14 senioru, kuri bija gatavi būt par brīvprātīgajiem gidiem - ekskursiju grupu pavadoņiem tuvākajā apkārtnē (ar šiem cilvēkiem joprojām ik gadu tiekoties, lai uzzinātu ko jaunu). L. Kārkliņai šie kursi likuši vēl rūpīgāk ielūkoties vidē, kurā dzīvo, mudinot uzzināt interesantus un nozīmīgus faktus. Viegli jau nav bijis iegaumēt gadskaitļus, taču nekas nav neiespējams, ja tikai gribi. Turklāt tas paplašina arī redzesloku, neļauj iegrimt rutīnā, kas pensijas gados var viegli piemeklēt. Liek izkustēties gan garīgi, gan fiziski, jo kā gidei, mērojot kājām dažādus attālumus (visīsākā taka ir 2,5 kilometri, bet ir arī krietni garākas), izkustēšanās iznāk pamatīga. Tas palīdz turēties labā formā, un to Lūcijas kundze darot arī tad, kad nav jāpavada grupas. Kā? Nūjojot un braucot ar velosipēdu.
Lielākoties pa takām nākas staigāt, sākoties siltākam laikam. Kādas ir grupas, ko pavada? Pamatā skolēni - it īpaši no Amatas novada. Tādējādi viņi uzzina daudz interesanta paši par savu dzimto vietu. «Bieži vien cilvēki mēdz vienkārši uz brīdi atskriet, uzmest acis un atkal aizskriet. Nereti tā arī var paskriet garām kam tādam, pie kā būtu vērts apstāties un ielūkoties dziļāk,» saka L. Kārkliņa. Vērojumi liecinot, ka cilvēki iedalāmi divās grupās - vieni, kas ļoti vēlas ko uzzināt un labprāt klausās pavadoņa stāstītajā, otri, kas visam raduši paskriet garām: ne viņš redz, ne dzird. Kad pieturi pie rokas un mudini ieskatīties, tad brīnās - jā, tiešām, cik interesanti! Patiesībā jau dabu nevar piespiest mīlēt, to var gan iemācīties, ja dodas laukā atvērtām acīm un sirdi. Un ar Amatu tā ir! Lūcijas kundze cenšoties pievērst uzmanību vietām, kurām tiek iets garām, arī iepazīstinot ar savvaļas augiem, paskaidrojot, kuri ir ārstnieciski, kuri, tieši otrādi, indīgi. Tāpat daudz stāstāmā ir par dzīvo radību, kas mīt mežā un ūdenī. Kad grupa ir pārāk trokšņaina, aicinot pieklust un ieklausīties putnu dziesmās, upes čalošanā, koku šalkās. Gadoties arī pārsteigumi. Reiz izdevies ieraudzīt tādu pīli, kuras aprakstu tā arī nevienā grāmatā neesot atradusi, ne arī dabas zinātāji varējuši pateikt, kas tā tāda. Vienmēr pastāstot arī par cilvēka lomu, kopjot mežu un apkārtni. Par to, cik būtiski nepiesārņot un cienīt vietas, kurās uzturies. «Inspektores darba gaitās man itin bieži nācās saskarties ar piesārņotājiem un to nodarīto kaitējumu dabai. Cik tonnas atkritumu netika savulaik izvests no mežiem! Cik nav talkots kopā ar bērniem! Domāju, ka tas bija to vērts, un šobrīd situācija ir uzlabojusies. Kādreiz teju visas stāvvietas ceļmalās bija piemestas ar atkritumu kalniem, krūmi pilni ar drazu maisiem,» teic L. Krūmiņa un piebilst, ka nekad neesot centusies savā darbā likt akcentu uz sodiem. Viņa uzskatot, ka ar labvēlīgu attieksmi panākt var daudz vairāk. «Manā uzraugāmajā teritorijā bija arī Līgatnes upe. Reiz eju un redzu, ka zemes īpašnieks līdz ūdenim izmētājis atkritumus. Tad viņu uzrunāju un teicu, ka varētu jau uzlikt sodu (tolaik tas bija 200 latu), taču tā vietā rosinu par krietni mazāku naudu savākt drazas un aizgādāt uz izgāztuvi. Vienojāmies, ka pēc mēneša viss būs kārtībā. Un patiesi - tā tas arī notika, un viņam nav pret mani ļaunuma, bet satiekoties vienmēr sveicina,» atceras pensionētā vides inspektore.