Valsts kontrole: ministrija netiek galā ar veselības aprūpes sistēmu
Valsts kontrole kritiski vērtē Veselības ministrijas (VM) spēju ieviest pašas saplānotus politikas dokumentus – plānus un stratēģijas, no kā cieš visa Veselības ministrija. «Ja esošo situāciju nemaina, pat desmitkārtīga finansējuma palielināšana problēmas veselības nozarē neatrisinās,» saka Valsts kontroles padomes locekle un trešā revīzijas departamenta direktore Inga Vārava. Valsts kontrole šodien publisko ziņojumu par veikto revīziju Vai valsts pacientiem spēj nodrošināt efektīvu ambulatoro veselības aprūpi?
Revīzijā Valsts kontroles revidenti vērtēja VM politikas plānošanas dokumentus (kā tie tiek ieviesti), ģimenes ārstu darbu, kā arī analizēja VM rīcību, pērkot ambulatoros veselības pakalpojumus no privātām medicīnas iestādēm. Detalizēts lietderības revīzijas ziņojums būs pieejams šodien, bet ieskats galvenajos Valsts kontroles secinājumos, ar ko iepazinās Neatkarīgā, atklāj virkni problēmu, kas veselības aprūpē netiek risinātas, visticamāk, gadu gadiem.
Runājot par politikas plānošanas dokumentiem, I. Vārava norāda: lai arī daudziem šķiet, ka tie ir tikai papīru kaudze, kas nevienam nav vajadzīgi, ministrijai kā atbildīgajai iestādei par nozari tie ir ļoti svarīgi, lai noteiktu stratēģisko jomas virzību, lai saprastu, ko un kā darīt, kādi ir resursi un cik daudz resursu vēl ir nepieciešams, lai mērķi sasniegtu. Būtiski arī saprast, ko darīt situācijā, ja resursu nav pietiekami vai nav nemaz. «Diemžēl Veselības ministrijā, un tā ir daudzās ministrijās, redzam, ka finansiālās iespējas netiek ņemtas vērā. Valda princips: mēs saplānojām dažādus pasākumus un nedomājam, ko darīsim, ja tam nepiešķirs finansējumu,» situāciju raksturo I. Vārava. «Ir pasākumi, kam nav nepieciešams papildu finansējums, taču arī šos pasākumus nereti neievieš, jo nav pēctecības un kontroles, kā arī - tiek iekļauti pasākumi, par kuru lietderību neviens nav pārliecināts.»
Kā piemēru Valsts kontroles revidenti min dažādos politikas plānošanas dokumentos minētus 39 pasākumus, bet revīzijā atklājies, ka 31 no tiem nav īstenots. VM ir plānojusi noteikt mehānismu, kā atbalstīt ģimenes ārstus pacientu skaita ziņā, nosakot optimālo pacientu skaitu pie viena ģimenes ārsta. Taču faktiski pacientu skaits uz vienu ģimenes ārstu Latvijā svārstās no 197 līdz pat 6738. Tāpat VM uzskata, ka lielajās ģimenes ārstu praksēs obligāti jābūt otrai māsai vai ārsta palīgam, taču vismaz 15 procentos šo prakšu otrās māsas nav, un tas reāli ietekmē darba kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojuma pieejamību. Politikās minēts vēža skrīnings, lai laikus diagnosticētu onkoloģiskas slimības, taču tas Valsts kontroles ieskatā nedarbojas pilnvērtīgi, turklāt līdz pat šim brīdim nav notikusi tā jēgpilna pārraudzība un pilnveidošana.
VM ir atstājusi bez loģiska skaidrojuma vārdu salikumu «veselības aprūpes pieejamība», tāpēc to katrs var interpretēt, kā vēlas. Vai par pieejamību tādā gadījumā var runāt 45 Latgales un Kurzemes pagastos, kur nav nevienas ģimenes ārsta prakses vietas, bet 30 no tiem nav arī feldšeru punkta? Pacientiem, lai saņemtu aprūpi, jāmēro vairāk nekā 20 kilometrus, un atsevišķos pagastos arī nav sabiedriskā transporta. Vērtējot ģimenes ārstu darbu, Valsts kontrole vērš uzmanību uz daudziem faktoriem, viens no tiem - ģimenes ārstu darba apmaksas modelis. Pašlaik 90 procentus veido stabils finansējums par katru pacientu un tikai 10 procenti ir maksa par darba kvalitāti. Tas ļauj ģimenes ārstiem nepildīt kvalitātes kritērijus un nedarīt to, ko negribas. Ģimenes ārsti Latvijā neveic daudz manipulāciju, sūtot pacientus citur, kas pakalpojumu sadārdzina un veido rindas. Valsts kontrole iesaka šo situāciju mainīt.