Publisko iepirkumu likums ieiet vēsturē ar savu trīsreizējo grozīšanu 2016. gadā līdz gala versijai, kas stāsies spēkā dažādām likuma sadaļām atšķirīgos datumos, sākot ar šā gada 1. aprīli. Vai ar tik lielām pūlēm pietiek, lai garantētu godīgumu valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu izsludinātajos konkursos?
Nevar vainot Publisko iepirkumu likumu, ka tas necenstos ierobežot negodīgu cilvēku izredzes saņemt valsts un pašvaldību pasūtījumus. Pašreiz spēkā esošajā likuma redakcijā ir 39.1 pants ar nosaukumu Kandidātu un pretendentu izslēgšanas noteikumi uzskaita ļoti daudzus nodarījumus no Latvijā pagaidām vēl svešā terorisma un cilvēktirdzniecības līdz banālai kukuļošanai un krāpšanai, kurā pieķertas personas no dalības konkursos izslēdzamas. Tomēr ne likuma teksts, ne līdzšinējie iespaidi par tā izmantošanu nepārliecina, ka šis pants kaut ko reāli nozīmētu. Pirmkārt, tas atļauj padzīt no konkursa tikai tādu personu, kurai uzliktais sods par likumā uzskaitītajiem nodarījumiem «kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams», taču to vismaz Latvijas apstākļos iespējams novilcināt desmit gadus vai ilgāk pēc vajadzības. Otrkārt, likums nesaka vispār neko attiecībā uz gadījumiem, kad sodītā persona darbojas ar pseidonīmu, t.i., ar tādas personas starpniecību, kas piesaistīta ar radniecību, parādsaistībām vai varbūt kādā eksotiskā veidā.
Uzņēmēja reputācijas, tās pārbaudāmības un novērtējuma jautājums valsts iepirkumu kontekstā uzpeld dienaskārtībā ik pa laikam. Dažkārt nenoliedzami politisku iemeslu dēļ, lai gan varam teikt, ka nav jau «dūmu bez uguns». Tomēr visbiežāk apcilātie «aplokšņu algu» jautājumi, nodokļu optimizācija, rupji biznesa ētikas pārkāpumi vai ražošanas procesu pārkāpumi faktiski arī šajā jaunajā likuma redakcijā nerada nekādas konsekvences uzņēmuma darbībai. Iepirkumu uzraudzības biroja pārstāve Elīna Virtmane par pagājušā gada pavasarī veikto izmaiņu jēgu uzdeva nevis pretendentu diskvalifikācijas, bet apžēlošanas nosacījumu precizēšanu. Proti, «Eiropa ļauj laboties». Tas nozīmē, ka nelikumīgās darbībās pieķertiem konkursu dalībniekiem parādās jauns pienākums papildināt konkursā iesniedzamo dokumentu paketi ar savu pārkāpumu novēršanas plānu un ar to kvalificēties konkursam.
«Jūs esat pirmais, kuru tas interesē,» Neatkarīgajai teica SIA P. Dussmann valdes loceklis Raivo Pelmanis (attēlā) par to, vai viņam kādreiz nācies skaidrot vienu vecu un divus aktuālus skandālus, kas praktiski vienīgie padara atpazīstamu šo preču zīmi. 2006. gada vasarā sākās un vairākus gadus turpinājās kaislības ap šī uzņēmuma atstādināšanu no Stradiņa slimnīcas pacientu ēdināšanas pasūtījuma izpildes. Šobrīd kaut kas līdzīgs notiek Igaunijā. Turienes prokuratūra nodevusi tiesai apsūdzību pret vairākiem bijušajiem Ziemeļigaunijas reģionālās slimnīcas vadītājiem, kuri esot ņēmuši kukuļus no P. Dussmann Eesti par tiesībām sniegt ēdināšanas pakalpojumus. Pēc prokuratūras versijas, kukuļi ņemti ne naudā, kuras došanas/ņemšanas fiksēšana ir attiecīgā profila policistu darba klasika, bet kukuļņēmēju braucienos par P. Dussmann Eesti naudu uz Oktoberfest alus dzeršanu Vācijā u.tml. Otrs nesenais P. Dussmann Eesti gadījums saistās ar Igaunijas pilsētu Rakveri, kur Rakveres ģimnāzijā, kurā mācās vairāk nekā 900 bērnu, pagājušā gada rudenī ar salmonellas baktēriju saindējās 140 bērnu.
Nu jau gandrīz simt gadu patiešām tiek pildīti drīz pēc Baltijas valstu neatkarības izcīnīšanas noslēgtie līgumi starp šo valstu ziņu aģentūrām par apmaiņu ar informāciju, tāpēc savākt šādas ziņas būtu viegli pat valsts iestādēm, bet tās sāktu rosīties varbūt vienīgi tad, ja atkal nākamie vai vēl nezin kuri grozījumi Publisko iepirkumu likumā to pieprasītu. Tagad diez vai iespējams vainot Rīgas domi par Publiskā iepirkuma likuma pārkāpumiem, piešķirot Latvijas P. Dussmann tiesības uz skolēnu ēdināšanu vienā Rīgas skolā, kas, pēc R. Pelmaņa teiktā, esot vienīgais publiskais pasūtījums pašreizējā firmas klientu portfelī. Līdz ar ēdināšanas pakalpojumiem firma veic arī telpu uzkopšanu un apsardzi.
Maz būtu tādu gadījumu, kuros nevarētu savākt līdzīgas atrunas kā tagad P. Dussmann gadījumā, ka līdz galīgajam tiesas spriedumam Igaunijā vēl paies ilgs laiks un turienes P. Dussmann nav juridiski saistīts ar šejienes P. Dussmann, kas par padzīšanu no Stradiņa slimnīcas dabūja kompensāciju. Pati pēdējā ziņa no Igaunijas rāda, ka turienes biznesa paradumi neko daudz neatšķiras no paradumiem Latvijā. Tur korupcijā apsūdzētais slimnīcas bijušais vadītājs kļuvis par Igaunijā lielākā privātā veselības pakalpojumu sniedzēja Medicum valdes priekšsēdētāju.
Iepirkumu likuma pēdējā labošana 15. decembrī notika ap to pašu laiku, kad atklātībā parādījās kārtējā porcija ar ziņām par to cilvēku gaitām, kuri ne tikai staigā, bet arī sēž, - sēž uz apsūdzēto sola tiesā, kas meklē vainīgos par Rīgas lielveikala Maxima sagrūšanu 2013. gada 21. novembrī. Precīzāk sakot, uz apsūdzēto sola viņi nevis sēž, bet tikai pasēž, taču pārējā laikā dzīvo, kā dzīvojuši, tajā skaitā izrāda sociālajos tīklos savas dzīres, golfa spēles un citas izklaides - kuru reizi Bali, kuru - Itālijā. Kā to visu spēj apmaksāt faktiski vairs nestrādājošu uzņēmumu īpašnieki, kuri arī paši nedrīkst strādāt savus iepriekšējos, ļoti labi atalgotos arhitektu un konstruktoru darbus, kamēr nav skaidrs, kāpēc tad par lielu naudu konstruētā būve sabruka un nogalināja 54 cilvēkus?
Latvijā publiski pieejamās datubāzes un kaut uz ielas veikti novērojumi ļauj atbildēt, ka viss ir ļoti vienkārši. Tajās pašās adresēs, kas kļuva bēdīgi slavenas 2013. gadā, ir parādījušies juridiski citi uzņēmumi, kas zeļ un plaukst, jo uzņēmēju spējas sevī pēkšņi sajutuši viena iespējamā grēkāža tēvs un otra grēkāža māsasmeita. Pēc būtības tas pats sakāms par sabrukušo Maxima būvējušajiem uzņēmumiem, kas turpina savu darbošanos ar sadalīšanās un pārsaukšanās palīdzību, tikai to īpašnieki, kā jau nopietnāki cilvēki, saprot to, ka nevajag sabiedrību lieki tracināt.
Publisko iepirkumu likuma trīsreizējā grozīšana nebija Latvijas Saeimas deputātu iegriba, bet nepieciešamība sekot Eiropas Savienības direktīvām, kuru parādīšanās signalizē, ka nav labi ar iepirkumiem visas savienības mērogā. Pavasarī Latvija pasteidzās, lai nenokavētu direktīvas ieviešanas termiņu, bet ziemā šos jaunievedumus precizēja. «Principā nekas nemainās,» skanēja atbilde, kādu Neatkarīgajai sniedza Iepirkumu uzraudzības biroja pārstāve Elīna Virtmane par to, vai konkursu rīkotājus un dalībniekus 2017. gadā gaida kaut kas jauns, salīdzinot 2016. gada 12. maijā un 15. decembrī Saeimā pieņemtās likuma versijas. Atbilde attiecas tikai uz pretendentu diskvalifikācijas nosacījumiem. Saeimas 15. decembra gala debašu pieraksts rāda strīdus par to, cik tālu atkāpties no lētākās cenas kritērija par labu saimnieciskā izdevīguma kritērijam. Šajā virzienā pārbīdes notika, bet daudz mazākā mērā, nekā centās panākt pārmaiņu prasītāji.
Kaut vai Maxima traģēdijas personāžu veiksmīgā iekārtošanās rāda, ka reputācijas nozīme biznesā ir vai nu maza, vai neviennozīmīga. Varbūt skandālos iepinušos personāžu spēja no tiem arī izpīties tiek vērtēta augstāk par neizcelšanos vispār ne ar ko. Šķiet, ka Latvijas publiskie un privātie pasūtītāji ir visai vienprātīgi šādā nostājā.