Apsūdzēšanai izmanto autobusa pieturas pārcelšanu

Ventspils brīvostas valdes 2001. gada 23. februāra lēmums par autobusa galapunkta pārcelšanu tālāk no akciju sabiedrības Ventbunkers sprādzienbīstamā termināla teritorijas tagad tiek izmantots Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšanai par dalību lēmumu pieņemšanā interešu konflikta situācijā.

Prokurori lēmumu izmantojuši A. Lemberga apsūdzēšanai, pat neraugoties uz to, ka sēdes protokolā tā nav norādīts - ir vai nav viņš piedalījies šā lēmuma pieņemšanā.

Drošības vārdā

Pats A. Lembergs Rīgas apgabaltiesā liecināja, ka 2001. gada 23. februārī Ventspils brīvostas valdē pieņemts pareizs, iedzīvotājiem svarīgs un Ventspils pilsētas budžetam racionāls lēmums, ar kuru joprojām var lepoties.

Brīvostas valdes locekļi lēma ļaut pārcelt Ventbunkera caurlaides punktu ārpus bīstamās saimnieciskās darbības teritorijas, uzliekot par pienākumu uzņēmumam pārcelt arī autobusa galapunktu un pārslēgt zemes nomas līgumus, - tie paredzēja no uzņēmuma iekasēt nomas maksu par ielu, kura līdz tam kalpoja autobusu kustībai.

Līdz šī lēmuma īstenošanai dzīvē Ventspils pilsētas maršruta autobuss, lai nokļūtu galapunktā pie Ventbunkera vārtiem, brauca pa ielu, kuras abās pusēs atradās Ventbunkera teritorija. Tur notika viegli uzliesmojošu un sprādzienbīstamu materiālu pārkraušana. Tā kā līdz galapunktam parasti brauca tikai Ventbunkera dabinieki, tad pārcelt autobusa galapunktu ārpus bīstamās teritorijas gan Ventspils brīvostas pārvaldei, gan uzņēmumam šķita loģisks risinājums.

«Lai arī no terorisma viedokļa 2001. gadā situācija pasaulē bija citāda nekā šodien, taču jau tolaik bija skaidrs, ka braukt pa ielu, kuras abās pusēs atrodas Ventbunkers, nav loģikas. Ventbunkers bija gatavs maksāt par šo ielas posmu nekustamā īpašuma nomas maksu, kas līdz šim viņiem nebija jādara. Arī sabiedriskajam transportam sarūk attālums, kas jābrauc līdz galapunktam, līdz ar to mazāks degvielas patēriņš. Arī no tāda viedokļa izdevīgi, jo biļetes cena jau nemainās. Izsverot visus «par» un «pret» - faktiski «pret» tur nebija -, izrādījās pamatoti pieņemt lēmumu neiebilst caurlaides izveidošanai Dzintaru ielā. Tas bija pilnīgi loģisks lēmums, un galvenais, ka atbilda drošības prasībām, sabiedrības drošības interesēm,» tiesā liecināja A. Lembergs.

Pilsētai izdevīgi

Viņš tiesai atgādināja, ka šī pieņemtā lēmuma dēļ A. Lembergu apsūdz, ka viņš esot «piedalījies lēmuma pieņemšanā interešu konflikta situācijā», jo šāds lēmums esot ietekmējis Lembergu «mantiskās, materiālās intereses akciju sabiedrībā Ventbunkers, jo nodrošina akciju sabiedrības Ventbunkers saimnieciskās darbības veikšanu».

A. Lembergs tiesai skaidroja, kāpēc šāda apsūdzība ir absurda: «No saimnieciskās darbības veikšanas viedokļa šis lēmums nekādā veidā neko absolūti neietekmēja. Arī ne manas, ne dēla, ne meitas mantiskās, materiālās intereses nekādā veidā šāds lēmums neietekmēja. Taisni otrādi, tas pozitīvi ietekmēja pašvaldībai piederošā pasažieru pārvadāšanas uzņēmuma Ventspils reiss budžetu. Viņiem mazāk jābraukā, mazāk jātērē degviela, bet biļešu cena tā pati vecā. Ugunsdrošība, iespējamā sprādziena seku draudu mazināšana - tas absolūti atbilst drošības interesēm, līdz ar to sabiedrības interesēm un tātad arī valsts interesēm. Kopš 2001. gada pagājuši daudzi gadi, un jūs zināt, kādi notikumi izvērtušies pasaulē. No šīs dienas skata leņķa tas, protams, bija tālredzīgs lēmums. Tas uzlaboja drošības situāciju pilsētā un līdz ar to arī valstī. Nekādas mantiskās, materiālās intereses te nebija. Caurlaidi būvēja Ventbunkers. Autobusa apgriešanās vieta viņiem bija jāuztaisa par savu naudu. To viņi arī izdarīja. To nedarīja pašvaldība, tā ka arī te nekādas mantiskās, materiālās intereses ne man, ne maniem bērniem nebija. Šis lēmums pēc būtības bija par drošību un transporta organizāciju.»

Nevar uzminēt

Prokurori A. Lembergu vaino, ka, piedaloties šā lēmuma pieņemšanā, viņš nav nodrošinājis «tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās, nav nodrošinājis atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, tieši pretēji, slēpa, apzināti noklusējot savu atrašanos interešu konflikta situācijā».

Liecinot par šo apsūdzības sadaļu, A. Lembergs teica: «Atklātība tika nodrošināta. Lēmums bija absolūti likumīgs. Tas izgāja arī sabiedrisko apspriešanu, jo bija runa par ielas posma noīsināšanu. Tāda mums tā kārtība bija. Ja būtu iebildumi, ka tas tā notiek, tad tāds lēmums varbūt netiktu pieņemts, bet nekādu iebildumu nebija. Šie pasažieru pārvadājumi attiecās tikai un vienīgi uz tiem cilvēkiem, kas strādā akciju sabiedrībā Ventbunkers. Es neko neslēpu par kaut kādu interešu konflikta situāciju, jo tāda vienkārši nebija. Ventbunkeram vajadzēja palielināt nomas teritoriju, par kuru vajadzēja maksāt zemes nodokli, ko agrāk viņi nedarīja, jo par ielu, protams, neviens nemaksā nekustamā īpašuma nodokli. Viņi izveidoja savu caurlaidi. Tā ir viņu darīšana. Viņi uz sava rēķina izveidoja vietu, kur apgriezties autobusiem. Arī te nekāda mana interese, ja iet runa par ienākumiem vai kaut ko citu. Es nevaru izdomāt, kā varētu izpausties šīs te Ventbunkera mantiskās, materiālās intereses. Es tās absolūti nesaskatīju ne tad, ne tagad. Lēmums ir pieņemts valsts un sabiedrības interesēs, drošības interesēs. Man nekādas savas intereses absolūti nebija un nekāds interešu konflikts nebija, tas pats attiecas uz dēlu un meitu. Apsūdzība ir nekonkrēta, līdz ar to tā man nav saprotama. Es mēģinu iedomāties, ko prokurors ir domājis, ceļot šāda veida nekonkrētu apsūdzību. Nespēju uzminēt, ko viņš ar to domājis.».