Šogad Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujām aprit simtā gadskārta, kas tika atzīmēta ar šo kauju rekonstrukciju Jelgavas novada Valgundes pagasta Mangaļos. Tās laikā tika iesvētīts arī brīvdabas ekspozīcijas papildinājums – jaunuzceltais betona ugunsbunkurs.
Sestdien, 7. janvārī, laiks zināmā mērā sasaucās ar to, kāds tas bija pirms simt gadiem - sniegots un auksts, tiesa - pat ar vēl niknāku salu. Toreiz gan uzbrukums vācu pozīcijām notika naktī, nevis diennakts gaišajā laikā. Strēlnieki uzbruka Mangaļu māju pozīcijām, iepriekš pārgriežot dzeloņstiepļu nožogojumu, kas gandrīz visapkārt vairākās kārtās noslēdza pieeju šai vietai. Pa ejām naktī viņi nokļuva līdz teju 2,5 metru augstajam aizsargmūrim, kuru ieņemt frontāli pirmajā piegājienā neizdevās, jo no ložmetēju ligzdas lielu daļu karavīru nopļāva nepārtraukta uguns.
Kaujas rekonstrukcija uzskatāmi rādīja, kā tas notika, arī ieročus, apbruņojumu (ieskaitot vācu bruņumašīnu) un tā laika karavīru apģērbu. Lomās iejutās biedrības Latviešu karavīrs dalībnieki, studentu bataljons - zemessargi un arī citi vēstures entuziasti - kopskaitā ap 100 vīru. Viņu vidū arī Gunārs Šļumba, kurš šāda veida pasākumos piedalās jau sesto gadu, viens no pēdējiem pasākumiem bijis pērnā gada «bermontiāde». Kā Pirmā pasaules kara vācu armijas karavīrs apceļojis ne tikai Latviju, bet arī citas zemes - februārī pēc līdzīgas biedrības ielūguma došoties uz Igauniju. Gan viņu, gan dēlu, kurš šajā kaujā piedalās kā latviešu strēlnieks, interesējot vēsture, tāpēc arī iesaistījušies biedrībā, kas apvienojot ap 60 vīru. Paši gatavojuši tērpus līdz pat pēdējai pogai, arī ieroči pašu sameistaroti. Kā notiek šādu kauju iestudējumi? Lielākoties tāda brīva improvizācija, taču, protams, ņemot vērā scenāriju - konkrētās kauju vietas notikumus. Gunārs norāda, ka viņam kā «vācu karavīram» dzīve noteikti tolaik bija labāka - nebija jāmīt zem klajas debess vai ierakumos, bet gan koka būvēs, apgāde arī bija labāka nekā krievu armijai - to nodrošināja šaursliežu dzelzceļš. Latviešu strēlniekiem apstākļi nebija apskaužami - visapkārt purvs, milzīgs aukstums... Gunārs uzskata, ka šādi pasākumi ir uzskatāma vēstures stunda, jo te uz vietas var redzēt, kā tas notika: ar visu kaujas troksni, cīņām, «ievainotajiem» un «bojāgājušajiem». Tāpat muzejā ir izvietoti stendi, kur aprakstīta kaujas tehnika, bruņojums, ir pat pirmo reizi atripināta uz šejieni vācu bruņumašīna. Iestudējums tiešām gana iespaidīgi atklāja tolaik notikušo, kā latviešu strēlniekiem galu galā izdevās iekļūt vācu nocietinājumos. Troksnis, signālraķetes, kliedzieni, ieroču rejas... Un zināms atvieglojums, ka tā ir vien rekonstrukcija, nevis īstenība.
Atklājot kaujas rekonstrukciju, Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleja uzsvēra, ka vēl pirms desmit gadiem te bija tikai neliela māja, izstāde par latviešu strēlniekiem un piemiņas vietas apkārt mežā, ko ar tādu rūpību iekopa Voldemārs Birznieks. Pa šiem gadiem šeit viss ir ļoti mainījies, kļūstot par vienu no centrālajām piemiņas vietām. Par to varot pateikties azartiskajiem muzeja darbiniekiem: Dagnim Dedumietim, Robertam Līnim un Aivaram Mitenbergam. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atzina, ka, redzot te notiekošo, patiešām var aizdomāties, kā veidojās tie cilvēki, kas vēlāk piedalījās Latvijas neatkarības izcīnīšanā. «Prieks, ka mēs saglabājam savu vēsturi, papildinām un būvējam to klāt. Šī vieta ir nozīmīga visiem. Šis ne īpaši lielais, bet labi nocietinātais objekts rāda, cik patiesībā tas bija grūti ieņemams. Taču latvju karavīriem tas izdevās, jo viņi ticēja, ka atbrīvo savu zemi. Mums šodien jātic, ka varam to nosargāt.» Nacionālā bruņoto spēku bijušais vadītājs Raimonds Graube uzsvēra, ka te dzima karavīru gars, te tas rūdījās. Bez šādām atmiņu izrādēm, kuras uzskatāmi rāda, kādos apstākļos mūsu strēlnieki cīnījās, kā veidojās Brīvības cīņu dalībnieki, ir grūtāk aptvert vēsturi un tās notikumus.