Rafi Haradžanjans: Ar uztiepšanu integrāciju nepanākt

Satikt izcilo pianistu, pedagogu, muzikologu, Itas Kozakevičas vārdā nosauktās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) priekšsēdētāju, Mazākumtautību konsultatīvās padomes pie Valsts prezidenta locekli Rafi Haradžanjanu Neatkarīgā devās ar nolūku uzzināt viņa viedokli par prezidenta Raimonda Vējoņa šā gada aprīlī izveidotās sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas 23. novembrī publicēto ziņojumu. Mēs parunājām par saliedētību, mazākumtautībām un to organizācijām varas un sabiedrības uztveres kontekstā.

- Ziņojumā teikts, ka sabiedrības saliedētība de facto vēl nav sasniegta. Bet vai jūs asociācijā to esat sasnieguši?

- Savulaik Latvijas Filharmonijas direktore bija Esfīra Rapiņa. Viņa mēdza ar ebrejisku humoriņu teikt: «Visi labi, kamēr guļ…» Diemžēl mums dažkārt gadās pieredzēt to, ka mūsu darbs tiek itin kā nosvītrots. Tiek sacīts: nekādu sasniegumu, nekas nav izdarīts,… Man tas nav pa prātam.

Mēs ne vienmēr guļam, tātad - ne vienmēr esam labi. Bet, vai tad pirms divdesmit pieciem gadiem mēs varējām iedomāties, ka, pateicoties mūsu biedrībām, LNKBA mājā varēs mācīties, piemēram, korejiešu valodu? Vai gruzīnu valodu? Es atrodu laiku un apmeklēju poļu, lietuviešu, ukraiņu skolas Rīgā. Man patīk tas, kā viņi strādā, kā ir iekārtojušies.

Ir paveikts daudz kas svarīgāks par lozungiem un publiskiem apkampieniem tautu draudzības vārdā. Atklātas baznīcas. Dažas uzceltas - kaut vai Armēņu baznīca. Atjaunoti pieminekļi. Atklāti pieminekļi Puškinam, Ševčenko, Ulugbekam, atklāta plāksne par godu Rustaveli,… Man šķiet, ka agrāk tas būtu bijis pilnīgi neiespējami.

Neraugoties uz saviem pieticīgajiem līdzekļiem, asociācija, kuru radījuši, mēs pacentāmies izdzīt raikoma garu no savrupmājas Slokas ielā 37, tomēr ir spējusi dot plašam cilvēku lokam iespēju nekrāt sevī neapmierinātību. Tostarp - radošo. Un cik gan cilvēku pie mums ir piesaistījušies mākslai, augstai kultūrai. Mēs taču joprojām spītīgi turamies pie tā, ka mūsu pasākumos ieeja ir brīva.

Tomēr dažiem šķiet, ka mazākumtautību kultūra ir tāda kā «mazāko brāļu» kultūra. Un pilnīgi pietiktu, ja šie, teiksim, dancotu polku un gatavotu savus ēdienus. Turklāt savairojušies «materiālisti», kuri uzskata, ka, izņemot, piemēram, angļu valodu, neviena cita nav vajadzīga. Bet mēs esam sapulcējuši ap sevi daudzus inteliģences pārstāvjus. Ar to un ar sev izvirzīto radošo uzdevumu līmeni Itas Kozakevičas asociācija atšķiras no citām.

Turklāt - ne vienmēr izšķirošs ir kvantums. Tie paši korejieši un jakuti to lieliski apliecina. Taču ir arī biedrības - piemēram, tatāri, baškīri -, kuri rīko mūsu parkā lielus, daudzkrāsainus nacionālos svētkus.

Drīz mums būs trīsdesmit gadu. Gribētos līdz LNKBA trīsdesmitgadei radīt albumu, kurā parādīt, ko esam izdarījuši, ko darām. Autori ar šo projektu uzbāzās Kultūrkapitāla fondam, bet viņiem pateica - tā nav prioritāte.

- Jā, prioritātes mums palaikam tādas savādas. Izlasījis avīzē, ka Delnai tiks 367 tūkstoši eiro it kā par tramvaja līnijas izbūves uzraudzību, es tieši atcerējos asociācijas gada budžetu - 40 000. Ja salīdzināt - iznāk nejēdzība.

- Jā, kad lasu, ka kaut kāda ministra izdevumi vienam braucienam bijuši 16 000, es arī to atceros… Izskatās, ka nākamgad mums būs tie paši 40 000. Šī summa ietver izdevumus mājas uzturēšanai, remontam, kultūras darbam. Taču - neietver administrācijas darba apmaksu. Acīmredzot tad, kad tika pieņemts likums par sabiedriskajām organizācijām, neviens nespēja iedomāties, ka kādai no tām būs māja, kura uzņemsies kultūras centra funkcijas.

- Es jūsu mājā 19. oktobrī piedalījos Saeimas Migrācijas lietu un sabiedrības saliedētības komisijas izbraukuma sēdē. Runāts tika par māju, par fasādes un žoga renovāciju. Kā tas atspoguļojas valsts nākamā gada budžetā?

- Es esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri saprata, ka Latvijas simtgadē asociācijai nevajadzētu izskatīties kā Pelnrušķītei skrandās. Es gan vēl neesmu saņēmis oficiālu paziņojumu, taču līdzekļi žoga renovācijai it kā ir piešķirti. Pieticīga summa - 15 000 eiro. Bet komisija vēstīja, ka darbi, par kuriem mēs tur runājām, līdz simtgadei tiks paveikti.

- Turpat viens no asociācijas locekļiem izteicās apmēram sekojoši: jo tālāk no atmodas, jo varas attieksmē pret mazākumtautībām, pret asociāciju vērojama lielāka deformācija… Tā ir?

- Tas, ka attiecības mainās, ir dabiski. Uz kuru pusi? Mani vienmēr mulsina nivelēšana. Tad, kad mums saka: valstī ir vairāk nekā četri simti biedrību un visas pieprasa uzmanību…

Latvijas Komponistu savienībā, iespējams, ir kādi 150-200 biedri. Bet Latvijas mūzikā ir Jāzeps Vītols, ir Alfrēds Kalniņš,… Es pat neminu, ka kaut kur ir arī Bēthovens.

Domāju, ka kaut kādām prioritātēm tomēr ir jābūt. Asociācija ir uzkrājusi vērā ņemamu pieredzi. To var saukt par vēsturisku. Uzmanības vērta ir arī tās dalība atmodā. Tikpat svarīga ir mūsu ievirze uz nopietnu problēmu risināšanu. Protams, ne visas mūsu 25 biedrības un savienības ir vienlīdz aktīvas. Tas ir atkarīgs vai nu no līdera, vai paaudžu maiņas, cilvēku skaita, tradīcijām… Viss mainās. Taču mēs esam nodarbināti pēc būtības.

Attiecības ar vadību… Es, piemēram, esmu sajūsmā par Daces Melbārdes, var teikt, varoņdarbu. Atnākusi pie mums, viņa pāris savu darbinieku pavadībā devās uz bēniņiem un nofotografēja tās šausmas, kādas mums tur bija… Peļķes, spaiņus, bļodas. Un izlika to Ministru kabineta sēdē. Jo tā jau nav tikai asociācijas māja. Tā ir Latvijas kultūras vērtība. Arhitektūras piemineklis.

Iepriekšējam ministram mēs šajā sakarā rakstījām piecas vēstules. Atbildi nesagaidījām! LNKBA ir pārstāvēta dažādās padomēs. Mūsu pasākumus, koncertus apmeklē Prezidenta kancelejas pārstāvji, Saeimas deputāti. Tātad vismaz šie cilvēki ir lietas kursā par mums. Bet, ja vērtēt kopumā, tad - pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā šis jautājums viņiem kļuva mazāk aktuāls, mazāk nozīmīgs. Kaut kādā mērā atbilstoši mainījās arī attieksme. Turklāt - daži vārdu «integrācija» tomēr saprot kā visu vienādību.

- Ziņojumā tomēr teikts, ka dažādu biedrību savstarpējā saskare varētu būt labāka, par daudz «monologa» projektu... Tas attiecas arī uz LNKBA?

- Kāds ne sevišķi kulturāls cilvēks teica: Haradžanjans tur sapulcējis ap sevi draugus un skolniekus…

- Nav nemaz slikta konstatācija…

- Jā, es arī atbildu: tā tas ir, jo es jūs visus uztveru kā draugus… Citādi sabiedriskā organizācijā grūti, pat neiespējami strādāt. Sevišķi mūsu pieticības apstākļos. Katru reizi, kad es lūdzu īstus profesionāļus, piemēram, soprānu Kristīni Gailīti no operas, piedalīties LNKBA pasākumos, es ļoti atvainojos, sakot, ka mūsu iespējas ir tik vien tādas… Lai pie mums atnāktu un izstādītu savus darbus Artūrs Ņikitins, mums patiešām jādraudzējas ar viņu. Protams, savstarpēja pievilkšanās, kopīgi ideāli un draudzīgi kontakti nāk veiksmei tikai par labu.

- Bet kā ar tiem «monologa» projektiem? Jums taču bija vesels pasākumu cikls - «Sadarbības ceļi».

- Bija. Veiksmīgs. Šāda saskare mums ir visai dabiska. Nesen mūsu festivālu atklāja koklētāju ansamblis. Mums bija Raiņa un Aspazijas jubilejai veltīti pasākumi. Rainis taču bija saistīts gan ar ebrejiem, gan armēņiem, gan baltkrieviem. Bija apaļais galds. Bija kamerkoncerts. Mēs rīkojām Rozentālam veltītus pasākumus, Vītola jubilejas koncertu. Akcentējot to, ka Vītolam bija internacionāli skolnieki. Tas pats Makars Jekmaljans - slavenās armēņu liturģijas autors. Nesen notika siguldietes - fotogrāfes - izstāde. Nevienam tas nerada kaut kādu atstumtības sajūtu.

Jā, arī mums paaudžu jautājums ir sāpīgs. Mēs, visa valde, uzstājam, lai vismaz tajos pasākumos, kurus finansiāli atbalsta pati asociācija, piedalās jaunieši. Nesen mani uzrunāja pazīstams Latvijas rakstnieks. Viņš teica: ir meitenīte… tatāriete. Pazīsti? Pazīstu. Ļoti integrēta. Zinu. Nu, lūk, viņa nevar atrast ceļu, kā tikt uz koncertskatuves. Lūdzu, lai nāk, mēs varam kādos mūsu kopējos pasākumos dot viņai šo iespēju. Es varu nosaukt vairākus jauniešus, kuri startēja uz LNKBA skatuves un ir labi izpaudušies turpmāk. Piemēram, Ludmila Ignatova. Šobrīd viņa strādā Itālijā, operas teātrī. Bet sāka baltkrievu tautas tērpā mūsu ne sevišķi ietilpīgajā zālē ar visai vecām klavierēm…

- Bet kā ar pārstāvību? Proti - vai varas iestādes bieži grib, teiksim, palepoties ar jums? Mēs tikko runājām, ka igauņi iztaisījuši ļoti gudru gājienu - Maskavā labās vietās eksponējuši Igaunijas krievu kultūru. Vai LNKBA ir līdzīga pieredze?

- Mijiedarbība ir ļoti svarīga, taču tai tomēr jābūt reālai un abpusējai. Ienāca prātā jau visai vecs fakts. Maskavā notika Latvijas mākslinieku izstāde, bet starp viņiem nebija neviena krievu izcelsmes gleznotāja. Lai arī mums ir ļoti labi meistari. Bez jau pieminētā Ņikitina - Nikolajs Uvarovs, Nikolajs Krivošeins,… Kad es garāmejot par to ieminējos, man teica: mēs gribējām parādīt nacionālo kultūru. Taču tādā gadījumā nevajag aizmirst vienu svarīgu domu - nacionālās minoritātes ir Latvijas tautas daļa, bet viņu kultūra - valsts kultūras daļa. Jātur prātā arī tas, ka dažādu līmeņu darboņi ilgus gadus tiecas ieviest jēdzienu «politiskā nācija».

Atļaušos minēt sevi. It kā es te starp muzikantiem neesmu pēdējais, visi zina arī manu lojalitāti, pieķeršanos šai zemei… Taču visos šajos gados kādā Kultūras ministrijas organizētā pasākumā esmu piedalījies labi ja vienu reizi. Tad, kad prezidents Guntis Ulmanis bija sašutis par 13 inteliģentu vēstuli.

- Es arī to parakstīju. Joprojām esmu mierā gan ar saturu, gan kompāniju.

- Lūk, tad kā sava veida rezonanse Somijā tika rīkotas kultūras dienas. Tad man teica: Haradžanjana kungs, vai nevēlaties iepazīstināt somus ar latviešu komponistu daiļradi. Viņu manā repertuārā ir ļoti daudz. Taču vairs līdzīgus piedāvājumus saņēmis neesmu. Es to nesaku, lai žēlotos. Tikai konstatēju faktu.

- Nākamgad Daugavpilī notiks tautu forums. Ko jūs, vēršoties pie tā, uzsvērtu?

- Man šķiet, ka integrācija - tas ir pastāvīgs process, kurā nevar būt stagnācijas. Uzrakstīja ziņojumu un - nomierinājās. Ir jāatbalsta un jāveicina. Bet - nav jāuztiepj. Panākt integrāciju ar uztiepšanu būs… sarežģīti. Tās vietā jānāk savstarpējai atpazīšanai, vairāk jāiepazīst vienam otra kultūra.

Ekspertu grupas ziņojumā teikts: «mijiedarbība»! Tas ir labi. Taču nav paskaidrots, vai šajā mijiedarbībā piedalās arī latviešu puse? Vēlams, lai nebūtu «monologa» pasākumu. Mums asociācijā arī pirms šā atgādinājuma viens no principiem bija latviešu iesaistīšana mūsu pasākumos gan dalībnieku, gan skatītāju lomās. Man šķiet, ka integrācija ir veiksmīga tad, kad nacionalitātei, tiem, kuri vēlas būt Latvijā, ir brīvas iespējas izprast savas identitātes pamatus un turklāt ar cieņu, ar pietāti izturēties pret titulnāciju, tās kultūru un vēsturi.

- Kā jūs vērtējat šo ziņojumu kopumā?

- Tas tapis saskaņā ar prezidenta vēlēšanos, un to veidojuši mācīti ļaudis. Tas ir gan pluss, gan mīnuss. Tāpēc, ka viņi, cik saprotu, uzlūko prakses lietas no zināmas distances. Ziņojumā spēcīgi akcentēta jautājuma pedagoģiskā puse. Bet, piemēram, Klāvs Sedlenieks norādījis, ka saliedētībai lielā mērā traucē milzīgais atšķirību bezdibenis cilvēku materiālajā stāvoklī. Šī problēmas puse ziņojumā atainota ne visai skaidri. Es neizslēdzu, ka pedagoģiskā «novirze» tajā saistāma ar to, ka šobrīd Konsultatīvajā padomē pie Valsts prezidenta ir pārstāvēti pieci vai seši mazākumtautību skolu pedagogi vai direktori. Es ļoti cienu šos cilvēkus, viņi ir daudz darījuši, bet šodien, kad pieņemti polemiku un pat noraidījumu izraisījušie «lojalitātes grozījumi», nav skaidrs, ciktāl šie direktori uzdrīkstēsies runāt, ja gadīsies tā, ka viņu domas kaut kādā mērā nesakrīt ar oficiālo viedokli.

Man ziņojumā daži aspekti liekas ideālistiski, daži mulsina. Piemēram, sniegta vēsturiska izziņa par integrācijas politikas attīstību. Bet vai tad nevajadzēja nopublicēt 1991. gadā pieņemto likumu par mazākumtautībām un viņu tiesībām uz kultūras autonomiju? To veidoja nesen mirusī Ruta Marjaša, un daudzi no mums piedalījās tā rediģēšanā. Šis likums arvien ir spēkā un daudz ko nosaka mūsu darbībā.

Teikts - «reliģiskā piederība». Taču nosaukti vien luterāņi, katoļi un pareizticīgie. Es interesējos, kāpēc, un man atbildēja, ka princips bijis: ne mazāk par desmit tūkstošiem. Lūk, šādas formālas lietas, svarīguma mērīšana ar kvantumu mani mulsina. Galu galā mums jāpriecājas, ka Latvijā šodien pastāv konfesionāla brīvība. Mums ir islāma, jūdaisma, budisma,… pārstāvji. To kaut kā vajadzēja atzīmēt. Starp citu, mēs taču visi zinām, ka tad, ja kādā reliģijā parādās radikāli virzieni, ir diezgan divu triju cilvēku, lai drošības jautājumi sarežģītos.

Mēs apspriedām ziņojumu Konsultatīvajā padomē. Apspriedes vadmotīvs - tas dos pasūtītājam zināmu priekšstatu par situāciju.

- Ziņojumā teikts, ka Sabiedrības integrācijas fonds ir «pastāvīgs un regulārs mazākumtautību nevalstisko organizāciju darbībai un starpkultūru pasākumu rīkošanai nepieciešamā valsts atbalsta mehānisms». Cik tas efektīvs?

- Integrācijas fonds šobrīd ir visai smags gadījums. Ne velti tiek runāts par tā nopietnu reformēšanu. Asociācija vairākas reizes ir iesniegusi fondam savus projektus, bet pēc tam saņēmusi «pateicību»: paldies, ka piedalījāties, nāciet vēl…

- Bet ko jūs domājat par ziņojumā piedāvātās jaunās struktūras, jaunās iestādes (sekretariāta vai centra) nepieciešamību?

- Es ieteiktu nekopēt, bet kaut kādā mērā turpināt reiz pastāvējušā integrācijas sekretariāta darbību. Starp citu, asociācija ar to kategoriski nesapratās. Es negribu apgalvot, ka viņiem bija reideriskas intereses, bet… tuvu tam. Parādījās pārāk liela, jau neveselīga interese par mūsu māju.

Bet, ja pievēršamies ieteiktajai struktūrai, tad šodien tajā jābūt trim nodaļām. Viena nodarbotos ar mazākumtautībām. Neaizmirstot, ka tās tomēr ir dažādas. Ukraiņi, baltkrievi, vācieši, ebreji. Krievi, pirmām kārtām vecticībnieki. Taču - pēdējos gados Latvijā ir parādījušās jaunas mazākumtautības. Vjetnamieši, irākieši,…

Kas tad ir piederīgs mazākumtautībām? Rietumos apgalvo: lai uzskatītu sevi par valstij tradicionālu mazākumtautību, tajā jānodzīvo trīs paaudzes. Bet savulaik šajā sakarā iesniegtais saraksts neiekļāva armēņus. Lai arī viņu organizācija Sevans šeit pastāvēja jau 1887. gadā. Trīs paaudzes - tie ir 90, 100 gadu. Ir pienācis laiks šo sarakstu pārskatīt. Taču nevienam nav tādas vēlēšanās.

Otra nodaļa nodarbotos ar diasporu. Latviešu diaspora ārzemēs taču ir ļoti augusi. Nodaļu vajag, lai viņi nezaudē saikni ar etnisko dzimteni.

Visbeidzot, vai tas kādam patīk vai ne, valstī ir parādījušies migranti. Bēgļi, kuri bēg te šurp, te turp… Jābūt nodaļai, kura nodarbojas ar jauno migrāciju. Lietuvā to dara Labklājības ministrija. Domāju - tas ir pareizi. Jo migrantiem šodien vajadzīga izdzīvošana, miteklis, iekārtošana darbā, valodas apgūšana. Kultūras ministrijai tas it kā šķiet par daudz. Un arī ar LNKBA šie jautājumi nav tieši saistīti. Lai arī mēs esam tos apsprieduši. Un atsevišķos gadījumos atbalstu varam sniegt.

Mao Dzeduns teica: lai uzplaukst tūkstoš ziedu. Mūsu gadījumā - lai ir zieds ar daudzveidīgām ziedlapiņām.