Igors Zlotņikovs: Latvijas desakralizācija – tā ir realitāte

 
CEĻOJUMS SEVĪ. Igors Zlotņikovs: «Lai cik tas ārējam vērotājam liktos pārsteidzoši, neiespējami, ar neprāta piedevu…, patlaban doties savā iekšējā ceļojumā un atrast pamatu pašam sevī ir vienīgais, ko cilvēks var darīt šajā totālajā krīzes situācijā» ©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Ekonomists, metodologs, biedrības Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūts valdes priekšsēdētājs Igors Zlotņikovs intervijā Neatkarīgajai norāda, ka krīze nav beigusies. Tā padziļinās. Tā ir civilizācijas krīze. Vienlaikus Igors sauc šo par ļoti gaišu laiku, jo tas dod cilvēkam iespēju nonākt pašam līdz savam pamatam. Par galveno situācijas pārvarēšanas līdzekli viņš uzskata sakralitātes atjaunošanu.

- Es gribētu no jums uzzināt, ko mums gaidīt no rītdienas? Sākot ar lieliem mērogiem un beidzot ar Latvijas līmeni.

- Atceraties, pēdējo reizi mēs ar jums tikāmies 2011. gadā…

- Jā, un runājām par to, ka krīze nav beigusies…

- Ne jau nu vienkārši par to, ka krīze nav beigusies, bet par to, ka mūsu rīcībā esošie jēdzieni un termini neļauj mums to visu aprakstīt kā krīzi. Mēs nesaprotam - mums nav priekšstatu, nav redzējuma… Vara aizsargā nezināšanu. Tā varai izdevīga. Ja nav zināšanas, nav arī atbilstošas attieksmes.

Pagājuši pieci gadi. Priekš manis situācija kļuvusi acīmredzami sliktāka. Tā ir katastrofiska. Es negribu te kaut ko sasprindzināt, bet situācija veļas nost no uzbēruma.

- Jūs domājat Latviju vai…

- Nē! Visu kopā. Latvija ir tikai daļiņa, tā šajā plūsmā vienkārši drāžas ar savu ātrumu. Bet situācijai, lai to apjēgtu, vajag, es teiktu, jaunu ontoloģiju (mācību par esamību, tās būtību - V.A.). Tāpēc, ka mēs nesaprotam un nespēsim saprast visu, kas notiek, izmantojot tradicionālās shēmas un jēdzienus. Problēma ir tā, ka te katram itin kā jāieskatās sevī. Mēs pat nevaram rekomendēt katram kādu kopēju ontoloģiju. Jo tas būs acīmredzami nepareizi.

Cilvēkam ir jābūt savai iekšējai dzīves konstrukcijai. Tostarp - viņam pietiekami mierīgi jāizturas pret nāvi. Tāpēc, ka mēs atrodamies robežsituācijā. Viss, kas var būt, var notikt. Bet, ja pastāv bailes no kaut kā, tad tās aizver mūsu iespēju saprast notiekošo.

Es turpinu uzskatīt, ka krīze padziļinās. Un kopumā tas ir pelnīts šī civilizācijas varianta stāvoklis.

- Tātad tā ir civilizācijas krīze. Kristīgās?

- Civilizācijas. Bet - ne tikai kristīgās. Jā, kristīgās civilizācijas problēmas jūs redzat kaut vai tukšo baznīcu skaitā Rietumeiropā, kaut vai dīvainajā pareizticības situācijā, kura mēģina atrast kaut kādu savu pamatu, kaut vai islāma ietekmes acīmredzamajā pieaugumā… Un es uzskatu, ka mēs savā tolerances ideoloģijas traktējumā neesam bijuši visai adekvāti.

Taču uzsveru - šajā krīzes laikā paša cilvēka uzdevums kļūst ļoti individuāls. Tas, kā rīkojas katrs konkrētais cilvēks, uz kā viņš balstās. Cilvēks varbūt pirmo reizi savā mūžā nonāks līdz savam paša pamatam. Līdz savas (es nebaidos šī vārda, taču tas jālieto ļoti akurāti) dievišķības pamatam. Līdz tam, ka cilvēkam par sevi jārunā ne bioloģiskos, ne sociālos, bet ar daudz jaudīgāku cilvēka ontoloģiju saistītos terminos.

Jo cilvēks (laikam to grūti saprast) ir būtne, kurā ir viss. Atbildes uz saviem jautājumiem mēs pirmām kārtām atrodam sevī. Ja vien protam kustēt sevī. Bet tas patlaban, iespējams, ir vienīgais galvenais uzdevums - doties savā iekšējā ceļojumā un atrast pamatu pašam sevī. Lai cik tas ārējam vērotājam liktos pārsteidzoši, neiespējami, ar neprāta piedevu… - tas ir vienīgais, ko cilvēks var darīt šajā totālajā krīzes situācijā. Doties ceļojumā sevī.

- Šķiet, ka cilvēki sāk uz to pusi domāt. Pēc breksitiem un trampiem ne viens vien Latvijas uzņēmējs paudis, ka nu varam nonākt līdz vajadzībai risināt savus uzdevumus ar savu galvu, kuru līdz šim esam deleģējuši līdz ekonomiskās suverenitātes zaudēšanai.

- Mūsu apziņa ir iekārtota tā, ka tad, ja mēs nedodamies sevī, mēs mēģinām kādam piekļauties, uz kādu balstīties. Lai justos stiprāki. Reliģijā ir spēcīga pārliecība, ka mums jābūt kaut kā daļai. Mēs ejam pie dievgalda, lai pievienotos, lai sajustu sevi kā kaut kā spēcīgāka, lielāka daļu un līdzi tam sajustu iekšēju spēku arī sevī. Tas ir ļoti svarīgs aspekts - just sevi kā kaut kā daļu.

Taču - tā nav sociāla komūnija. Jo, ja jūs bez aizspriedumiem uzlūkojat, manuprāt, pašu nopietnāko sociālo problēmu šajā zemē - nepilsoņu problēmu, tad tās neatrisinātība bez mitas atgādina par sevi. Cilvēki teic: pagājuši jau divdesmit pieci gadi, kā tad tā… Tas, ko varēja atrisināt pirms divdesmit gadiem, kļūst par nopietnu problēmu šodien.

- Jā, bet vai to var atrisināt ar ceļojumu sevī? Piemēram, Stradiņa universitātes pētījumā konstatēts, ka Latvijas sabiedrība ir pasīva, inerta attieksmē gluži vai pret katru kolektīvu projektu. Bet citi domā, ka pat tautas, sabiedrības paradigma vairs nenostrādā.

- Franču sociologi jau pirms divdesmit gadiem pamanīja, ka socialitāte ir zaudējusi savu enerģētisko jaudu (Bruno Latūra darbi vai Žana Bodrijāra publikācijas - Klusējošā vairākuma ēnā jeb sociālā gals). Viņi raksta, ka socialitāte, kura nav tikusi būvēta uz sakrāla pamata, itin kā saplok, uzsprāgst sevī. Tāpēc, ka tā nav dzīvotspējīga, tā nesatur nekādu sociālu enerģiju, nespēj radīt neko jaunu. Un šis sociālais tukšums aprij visu - valsti, kultūru, vēsturi, jēgas. Bet tie, kas vada valsti, to vienkārši nesaprot.

Es domāju, ka viena no nopietnākajām XX gadsimta beigu un XXI gadsimta sākuma problēmām ir tā, ka šo jauno socialitāti nesaprot meritokrātija. Tie, kam ir vara. Amerikā savulaik tika uzskatīts, ka pie varas jābūt labākajiem. Bet labākie ne vienmēr ir garīgi. Un, lūk, šī meritokrātijas desakralizācija ir ļāvusi veiksminiekiem (vai nu finanšu, vai politiskā, vai sociālā līmenī) uzskatīt, ka viņi patiešām ir labākie. Tā ir vēsturiska kļūda. Tāpēc, ka cilvēki ne vienmēr saskata pareizos attīstības ceļus. Lielā mērā tāpēc, ka paši ir tukši.

Pērn tika publicēts lieliskā, uz Ameriku emigrējušā padomju filozofa Dāvida Zilbermana darbs Kultūras tradīcijas izpratnei. Tajā arī viņš atklāj, ka bez sakrālā (es negribu teikt - dievišķā, jo sakrālais nav tikai dievišķais) pamata socialitāte nespēj ilgi pastāvēt. Tā sabirst, jo tai nav reāla pamata. Padomju Savienības pieredze liecina, ka sociālās dzīves desakralizācija nedod valstij vairāk par septiņdesmit gadiem. Turklāt - ar visu PSRS varenību.

Domāju, ka Latvijā situācija ir ļoti līdzīga. Ja ļaudīm, kuri apdzīvo šo teritoriju, trūkst sakralitātes, tad tas padara sociālo formu dzīves laiku ļoti īsu. Bez sakralitātes socialitāte nav dzīvotspējīga. Paļāvība uz valsti? Valsts ir instruments, kurš ļauj konkrētiem ļaudīm sasniegt kaut kādus mērķus. Latvijā tas viss ir vienkāršots līdz primitīvajam. Mērķi, kurus šie valstij piederīgie ļaudis izvirza, ne tik vien kā nav sakrāli, tie nav pieņemami daudziem valsts iedzīvotājiem.

- Reiz jūs to jau definējāt - «birokrātiskais provinciālisms»…

- Jā! Savulaik «birokrātiskais provinciālisms» bija ļoti precīzs priekšstats.

Bet nu mēs jau esam nākamajā posmā. Es rakstīju par to, ka Latvijā ir izveidojusies rantjē ideoloģija. Proti - cilvēki pārtiek no ienākumiem, ko tiem dod kaut kāds nekustamais vai cits īpašums, turklāt - nekādas aktīvas radošas darbības. Daudzi politiķi saņem renti no valsts… Šī rantjē ideoloģija, manuprāt, ir sagādājusi Latvijas iedzīvotājiem ļoti skumju stāstu. Rantjē - tas ir XIX gadsimts. Viss XX gadsimts liecina, ka pat aristokrāti audzināja savus bērnus tā, lai tie aktīvi iesaistās kaut kādā darbībā. Jo vairāk - neoliberālā vai finanšu ekonomika, kura tika būvēta uz kredītprocentu, uz finanšu kapitāla idejas pamata, uz tā, ka pakalpojumu apjomam jānodrošina zināma dzīves kvalitāte…. ir jau itin kā vēsture. Lai arī mēs līdz šim vēl neesam tikuši ar to galā. Bet šī situācija beidzas.

Patlaban mēs atrodamies meklējumu stāvoklī - kā gan taps veidota jaunā ekonomika? Ekonomika vispār tiek būvēta ne jau uz konceptuāla pamata, tā veidojas no ļoti konkrētiem soļiem konkrētās situācijās. Lūk, arī iemesls šokam, ko radīja Trampa nākšana pie varas. Viņš nav liberālis. Viņš ļoti konservatīvi rēķinās ar vienas valsts - ASV - interesēm. Un tas ir normāls pavērsiens. Bet tiem, kuri gribēja pārvaldīt visus, lai Amerika saņemtu renti no citām valstīm (to amerikāņi, iztaisījuši dolāru par pamata maksāšanas līdzekli citiem, dara jau simt gadu), tas ir šoks.

Demokrātu un Hilarijas Klintones zaudējuma pamatproblēma ir nesaprašana, ka pastāv arī Amerikas pamatiedzīvotāji - redneki. Tie, kuros vēl dzīva šī te sakrālā Amerikas jušana un kuri saprot, ka Amerika tika radīta kā vieta, kur katrs spēj īstenot sevi, kur pastāv amerikāņu sapnis. Kur katram jāpaļaujas uz sevi, bet katrs arī saņem sev. Un - viņi ievēlēja to, kurš viņiem iemieso amerikāņu sapni. Miljonāru, kurš vairākās situācijās nonācis līdz nullei, bet pēc tam atdzimis.

Un - kamēr 50% pasaules tirdzniecības apgrozījuma tiek rēķināti dolāros, Amerika būs diža valsts. Viņiem ir pats lielākais kopprodukts. Viņi tikuši tālāk par citiem inovatīvajā ekonomikā. Viņiem ir tiesības būt līderiem. Taču - Amerika ir ļoti sarežģīta valsts. Trampa ievēlēšana to atklāj. Meritokrātija, kura radīja Ameriku kā labāko sabiedrību, šodien pārdzīvo ļoti nopietnu krīzi.

- Bet kā tad ar Eiropu? Vai tā jau ir zaudētāju kontinents?

- Ņemsim tomēr vērā to, ka Eiropai ir liela un slavena vēsture. To, ka Eiropā tomēr ir atrisinātas ļoti daudzas gan ar infrastruktūru, gan ar esību saistītas problēmas. Rupji runājot - Eiropas izturības rezerve vēl ir pietiekami liela. Eiropas Savienība - 500 miljoni cilvēku. Tas ir ļoti liels resurss.

Jā, te ir krīze. Es domāju, ka viena no nopietnākajām, vēsturiskajām kļūdām bija pārvaldes atdošana birokrātijai. Savulaik (pēc Jozefa Šumpētera darbiem) ideja, ka jābūt gudrai birokrātijai, ka tai jāpārvalda, tika uzskatīta par atradumu, soli uz priekšu… Bet XX gadsimta trīsdesmitajos gados tā sevi izdzīvoja. Acīm redzams, ka jābūt spēcīgiem līderiem. Tiem jābūt apveltītiem ar harismu. Tiem jābūt nākotnes redzējumam, kurš spēj virzīt tautas.

Jā - cilvēki ir atslābuši. Jā, bēgļi. Protams, tas sarežģī situāciju. Bet ar visu to - nevajag runāt, ka Eiropa ir vāja, nevajag Eiropu norakstīt.

- Bet, ņemot vērā to, kas noticis pēdējos gados, kāds turpmākais scenārijs Eiropā ir visvairāk iespējams?

- Domāju, ka ilga un mokoša jaunu vienotās Eiropas pamatu meklēšana. Dzīvot kopā ir sarežģīti. Tam ir daudz plusu, taču arī mīnusu daudzums nav mazāks. Te daudz kas ir atkarīgs no lielajām valstīm. Pirmām kārtām no Francijas un Vācijas. Jo ES pamatā tomēr ir draudzība starp frančiem un vāciešiem. Es domāju, ka viņiem ir jāatrisina šis jautājums. Viņi saprot savu vēsturisko atbildību. Francija ir bijusi impērija, un Vācija ir bijusi impērija. Ir nākotnes sapratnei normāla impēriska situācija. Tāpat Lielbritānijai, kura arī ir bijusi impērija, ir savs redzējums. Tas nonācis pretrunā ar Francijas un Vācijas skatījumu. Tādēļ breksits. Tā ir normāla vēsturiska situācija. Jo precīzāk mēs sapratīsim mūsu vēsturisko pozīciju, vēsturisko redzējumu, jo mierīgāk uztversim to, ka visiem ir sava vēsture.

Taču - problēma ir tik sarežģīta, ka arī Eiropas cilvēki ir jāgatavo sarežģītu problēmu sarežģītiem risinājumiem. Es domāju, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur vienkārši risinājumi vairs nepastāv. Vienkārša risinājuma sarežģītai problēmai nebūs. Fantastiski risinājumi ir izslēgti.

- Un ko jūs ieteiksiet darīt Latvijai?

- Domāju, ka pamatuzdevums, kuru tagad var un vajag atrisināt, ir - godīgi un bez aizspriedumiem veikt šo divdesmit piecu gadu refleksiju. Tam ir nopietns iegansts - Latvijas valsts simtgade. Galvenā uzmanība šajā refleksijā jāvelta kļūdām. Godīgi jāatzīst - kur Latvija ir kļūdījusies? Turklāt - ne jau tāpēc, lai sacītu: redz, cik mēs slikti. Nē! Gluži pretēji. Tāpēc, lai labāk zinātu - kā kļūt stipriem. Tāpēc, ka refleksija ir ļoti svarīga, es teiktu, higiēniska procedūra. Cilvēks, kurš veic refleksiju, saved kārtībā savu mentālo pasauli. Tas ir kā tīrīt zobus. Ja tu netīri zobus, tev no mutes nāk smaka. Ja tu veic refleksiju, tavā stāstā nav nepatīkamu nogulšņu. Tev vienmēr ir iespēja kaut ko labot. Tāpēc godīga, varbūt pat sāpīga savu kļūdu fiksācija - tas ir pirmais solis pretī to labošanai. Domāju, ka tas ir neizbēgami. Ja mēs savas kļūdas godīgi fiksēsim, tad uzreiz citādi spēsim komunicēt ar tiem, kas jūtas apvainoti. Refleksija paredz darbīgu kļūdu labošanu.

- Un kurš to te iniciēs, kurš veiks? Pie varas par daudz tādu, kam Latvijas suverenitātes zaudējums šķiet ērts, bet sabiedrībā padaudz tādu, kam ērti iztaisīt sevi vai nu par Krievijas, vai ES upuri. Kur ir resurss tam, ko jūs piedāvājat?

- Cilvēki allaž ir vienīgais atražojamais resurss. Un - ir izredzes pārvarēt jūsu minēto attieksmi. Es neteicu, ka šī izdevība tiks īstenota. Es teicu - ir izredzes. Man šāda, turklāt sabiedriska, ne valsts aktivitāte šķiet pilnīgi iespējama. Latvijā ir ļoti daudz sabiedrisku iniciatīvu. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir no sirds ieinteresēti savas dzīves uzlabošanā mūsu valstī. Ir tik vien kā jāatrod mijiedarbības formas. Nepaļaujoties uz valsti. Jo valstij, saskaņā ar tās funkcijām, nav vis jāuzbaro labi iekārtojušies valsts darbinieki, bet jāpalīdz grūtdieņiem. Jā, patlaban valstī ir bojāti tās mērķtiecības un tikumiskie pamati. Latvijas desakralizācija - tā ir realitāte. Taču - ir vesela ļaužu kategorija, kuri to saprot un kuri spēj producēt ne tikai idejas, bet arī darbību. Viņi to var paveikt. Ja vien viņiem netraucēt.

- Ko nozīmē - netraucēt?

- Ir jāatbrīvo reālā ekonomika. Tāpēc, ka reālā ekonomika - tā arī ir ļaužu aktivitāte. Valstij šajā ziņā jārada tai apstākļi, jāveicina tā. Tāpēc, lai cilvēkresursi nepārtraukti atražotos un radītu normālu nākotni. Līdz ar to valsts varētu krietni vien vairot savu autoritāti. Acīmredzot Latvijas problēmu risināšanai, labvēlīgas biznesa vides radīšanai ir nepieciešama valsts pārvaldes sistēmas restrukturizācija.

- Manuprāt, tas ir vairāk nekā sistēmisks uzdevums. Ar ko jūs sāktu?

- Šajā kontekstā man svarīgi, lai tiktu apspriests - kas ir Latvija? Ne kā valsts, bet kā vēsturiska vienība. Ar savu sarežģīto vēsturi, sarežģīto iedzīvotāju sastāvu, taču - ar pārsteidzošu potenciālu. Latvija ir unikāla valsts, kura, atrazdamās šo Krievijas, Eirāzijas un Eiropas civilizāciju krustpunktā, var gūt labumu gan no vienas, gan otras. Runā, ka gudri telēni zīž divas govis.

Latvija var kļūt par pilnīgi jaunu, konceptuālu vienību, kura apvieno visus cilvēkus, kuri šeit dzīvo. Kas man nosaka minētās apspriešanas nepieciešamību?

Pamatproblēma ir - teritorijas depopulācija. Neatkarīgi avoti, un es, lai mani nevainotu vienpusībā, paņēmu CIP avotu. CIP mājaslapā ir fektbuks - faktu grāmata, kura pastāvīgi atjaunojas (https://www.cia.gov/library/publications/resources/the-world-factbook/). Pat ļoti akurāti aprēķini liecina, ka jaunā Latvija divdesmit piecos gados ir zaudējusi 25% iedzīvotāju. Vairāk nekā Otrā pasaules kara laikā. Saskaņā ar mūsu statistiku, Latvijā 2016. gada novembrī dzīvoja viens miljons 955 tūkstoši cilvēku. Bet - tas ir kopā ar aizbraukušajiem, kuri tiek uzskatīti par Latvijas iedzīvotājiem. Domāju, ka tie ir vēl daži simti tūkstošu. Ikmēneša dati par iedzīvotāju dabisko samazinājumu liecina, ka pēdējo vairāk nekā desmit gadu laikā Latvija atrodas negatīvajā zonā. Proti - iedzīvotāji no šejienes nerimti aizplūst. Bet sevišķi nepatīkami man bija uzzināt, ka Latvija atrodas piektajā vietā pasaulē mirušo skaita ziņā uz tūkstoš iedzīvotājiem. Mēs «apsteidzam» tādas valstis kā Gvineja Bisava, Čada un pat Afganistāna. Dalām šo vietu ar Ukrainu. Bet… Ukrainā rit karš.

Tātad - pat šie CIP dati norāda, cik sarežģītas ir Latvijas problēmas. Lūk, kāpēc man šķiet interesants uzdevums - jaunas Latvijas idejas atrašana. Ne nacionālas, ne revanšistiskas, ne tādas, kas pieslienas vienai vai otrai impērijai (Zviedrijai, Amerikai, Eiropai, Krievijai…), bet - Latvijas pašas par sevi, Latvijas kā tādas idejas. Ņemot vērā to, ka ir XXI gadsimts. Bet šajā gadsimtā ir svarīgi saprast, ka valsts nav tas, kas radīts reizi par visām reizēm. Tas ir modelis, instruments, kurš spēj transformēties, tapt, tikt radīts pastāvīgi.





 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!