Portāls nra.lv saņēmis lūgumu iesaistīties kādā aizkustinošā stāstā. Programmas "Gaidi mani" brīvprātīgais palīgs Mārtiņš Ziebergs un pārrobežu cilvēku meklēšanas dienests lūdz atsaukties kādas Rīgas psihiatriskās slimnīcas ārstes bērnus un mazbērnus. Ārste pēckara gados pildīja savu profesionālo un cilvēcisko pienākumu, no nāves glābjot kādu cilvēku.
"Man ir kāds pavisam neparasts un sarežģīts stāsts, kā arī lūgums. Vēlos uzmeklēt sievietes, kura pēckara gados (no 1946. līdz 1948. gadam) strādāja par ārsti Rīgas psihiatriskajā slimnīcā, bērnus vai mazbērnus. Vēlos viņu atrast, lai pateiktos. Šī patiešām apbrīnojamā sieviete nenobijās no iespējamām represijām un glāba mana vectētiņa Sergeja Ivana Aleksejeviča dzīvību," raksta Elena Sičeva.
"Pēc kara vectētiņš atgriezās mājās Ļeņingradā, kur viņu iecēla par Karagūstekņu un uz Vāciju deportēto repatriācijas nodaļas priekšnieku. Viņš sāka glābt cilvēkus no nošaušanas un lēģeriem, iekārtojot tos darbā kara rūpnīcā. Tas viss turpinājās neilgi. 1946. gada beigās un 1947. gada sākumā (mamma precīzu datumu nezina, bet tā bija ziema) vectētiņš neatgriezās mājās. Manu vecmāmiņu ar trim mazām meitām izmeta no dzīvokļa un izmitināja bijušajā lietuviešu pilī aiz Marijas teātra.
Par vectētiņu nebija nekādu ziņu. Kad mamma mēģināja uzzināt kaut ko par viņa likteni iepriekšējā darba vietā, viņai rupji norādīja: vairāk neko nejautāt! Bet notika brīnums. Reiz mamma saņēma zīmīti, kurā bija rakstīts: "Neuztraucieties. Jūsu vīrs un tēvs ir dzīvs. Es atbraukšu un visu izstāstīšu," tādas ir manas atmiņas par stāstu, ko dzirdēju no savas mammas, Lidijas Zemskovas (Sergejevas) Ivanovnas.
Vīrieti ievietoja palātā, kur atradās psihiski veseli cilvēki - pārējās palātās ārstēja garīgi sasirgušos pacientus. Tādu pēc kara bija daudz.
Vīrietis ilgi nenāca pie samaņas. Viņam nebija dokumentu. Kad beidzot viņš pamodās, bija skaidri redzams, ka viņš baidās runāt. Sāku viņu ārstēt. Viņš izrādījās spēcīgs un ātri atlaba, teica, ka viņu sauc Ivans. Vairāk neko viņš nestāstīja. Bija skaidri redzams, ka viņš ir izglītots un inteliģents cilvēks, kura dzīvē notikuši šausminoši notikumi.
Ivans sāka palīdzēt manai ģimenei, kura dzīvoja slimnīcas teritorijā mājā ārstiem. Spēlējās ar bērniem, lasīja tiem grāmatas, stāstīja stāstus, mācīja, tāpat sāka palīdzēt arī slimnīcā. Kaut kādā brīnumainā veidā viņš palīdzēja izārstēt vīru no tuberkulozes.
Reiz Ivans nosauca savu uzvārdu, pateica, ka pats ir no Ļeņingradas, ka tur viņam ir sieva un bērni.
Tad es viņa ģimenei aizsūtīju zīmīti: "Neraizējietes, jūsu vīrs un tēvs ir dzīvs. Es pie jums atbraukšu un visu izstāstīšu."
Zīmīti nodeva ar sanitāru, bet pēc kāda laika es pati aizbraucu uz Ļeņingradu kvalifikācijas celšanas nolūkā un iepazinos ar Ivana ģimeni. Ar Ivana sievu Anastasiju un viņa trim mazajām meitiņām. Bija skaidrs, ka Ivanu jāatgriež slepeni. Pasi noformēja Ļeņingradā vecākā meita Lida, balstoties uz medicīnisko izziņu. Tad nozīmēja pavadoni un atgrieza Ļeņingradā. Tur Ivanu pārtvēra citi eņģeļi, bet tas jau ir cits stāsts," tā bija stāstījusi vectētiņu glābusī ārste.