SAŅEM PATEICĪBU: Cilvēki, kas palīdz atšķirīgajiem
Lai izglītību iegūtu bērni un jaunieši ar kustību traucējumiem un citām veselības problēmām, vajadzīgs skolotāju un speciālistu atbalsts. Bez viņu palīdzības arī iekļaujošā izglītība paliktu tikai uz papīra rakstīts vārds. Izglītības un zinātnes ministrijas pateicības rakstus nule saņēma 17 šādi cilvēki, kuri savā ikdienas darbā ir blakus cilvēkiem ar invaliditāti.
Viņu vidū ir vispārējās un speciālās izglītības iestāžu, augstskolu, bērnu un jauniešu centru un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Svinīgajā pasākumā tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka vārdos iekļaujošajai izglītībai ir liels atbalsts, bet realitātē vēl daudz ko varētu vēlēties. Priecējot, ka augstskolās arvien vairāk domājot par to, lai izglītība būtu pieejama visiem, taču vēl daudz darāmā parastajās skolās. Arī invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vadītājs Ivars Balodis mudināja aiz dokumentu kilogramiem nepazaudēt konkrētu cilvēku. Viņš jo īpaši esot pateicīgs šiem 17 speciālistiem, kas spējuši to izdarīt, proti, katrā izglītojamajā ieraudzīt cilvēku.
Labs piemērs iekļaujošajai izglītībai ir Alūksnes novada Strautiņu pamatskolas 9. klases skolnieks Aivis Mūrnieks, kurš, neraugoties uz nopietnām dzirdes problēmām, spējis apgūt vispārējās izglītības programmu. Viņš Neatkarīgajai apliecināja, ka liecībā nekad nav bijis nesekmīgas atzīmes, lai gan ne viss padodas viegli, jo stāstāmajos priekšmetos dažkārt pietrūkst vārdu krājuma, samisējas galotnes vai locījumi, arī terminus atcerēties, piemēram, fizikā, ir visai āķīgs uzdevums. Tāpēc saprotams, ka daudz siltākas jūtas Aivim ir pret matemātiku. Žēl, ka šajā pusgadā mazliet pietrūcis līdz astoņniekam. Tāpat patīk zīmēšana. Vaicāts, ko nolēmis darīt pēc pamatskolas beigšanas, viņš atbildēja, ka, visticamāk, ies uz Alsviķu profesionālo skolu, kur apgūšot galdnieka amatu. Šo to jau tagad protot izgatavot, taču gribas ko vairāk iemācīties. Kā jūtas skolā? Neesot problēmu. Klasesbiedri gan ne visi patīkot, jo ir tādi, kas nemācoties un arī kam uzvedība neesot laba - stundās traucējot.
Viņa klases audzinātāja un labais gariņš ir Santa Masinga, kura gan uzskata, ka esot pārvērtēta, - neko jau daudz viņa Aivja labā nav darījusi. (Skolas direktore Ingrīda Pedece gan iebilda - tā nu gan nav, Santa vispār neesot no tiem cilvēkiem, kas kaut ko darītu bez atbildības, atdeves un sirds siltuma.) Nu varbūt vairāk nācies piestrādāt 5., 6. klasē, kad puisis tikko atnācis uz Strautiņiem. Patiesībā jau lielākās pūles bijis jāpieliek, lai skolasbiedri pieņemtu un saprastu atšķirīgo. Aivis labi tiekot galā ar vispārējās izglītības programmu, lai gan viegli tas nav. Viņam nedzirdību atklājuši diezgan vēlu, arī pirmā operācija, ievietojot implantu, nav izdevusies tik labi, kā vajadzētu. Līdz ar to problēmas radušās ar runāšanu un vārdu krājumu. Dzirdes aparāts ir nenovērtējams pluss, taču, ejot laukā, Aivis vienmēr liekot galvā kapuci, - āra trokšņi traucē. Taču visādi citādi viss ir kārtībā, klasē un skolā viņš iejuties labi, piedalās visos pasākumos, arī sporta nodarbībās. S. Masinga uzteica zēna mammu, kura līdz 6. klasei ļoti atbalstījusi dēlu un bijusi pret viņa sūtīšanu uz speciālo skolu. Viņa uzstājusi, ka tiks ar visu galā. Šobrīd Aivis dzīvo pie tēva un audžumammas, par kuru arī varot teikt to labāko. Viņi atbalstot zēnu, kā vien spējot, arī vedot uz Alūksni pie sociālā pedagoga.
Audžumamma Iveta Bukovska, tāpat kā klases audzinātāja, teica: Aivis ir patstāvīgs un šogad pats tiekot galā ar saviem pienākumiem un mājasdarbiem. Viņa tikpat kā vairs nepalīdzot gatavoties. Esot ļoti saņēmies, jo gribot pēc iespējas labāk beigt 9. klasi.