Ienākt Ziemassvētkos apgaismotam – caur sāpēm un prieku, caur līdzjūtību un žēlastību. Skan vienkārši, bet vai tik viegli tas arī izpildāms?
Saruna ar Baptistu draudžu savienības vadītāju, bīskapu Pēteri Sproģi - par kritieniem un dāvanām, par vergu sevī un sevi verdzībā, par to, kā mūs redz Dievs, par to, kā mums kļūt līdzdalīgiem. Satieku bīskapu pēc viņa sarunas ar mīlošiem un rūpīgiem vecākiem, kuri nesen traģiski zaudējuši savu bērnu.
- Kā sadzīvot ar sāpēm?
- Ir mazākas ķibeles un bēdas, pēc kurām sev varam uzdot jautājumu: ko mēs būtu varējuši darīt citādi? Piemēram, ja slidenā laikā esi ar auto ieslīdējis grāvī, tad vietā ir uzdot jautājumu: ko no tā varu mācīties? Braukt uzmanīgāk un lēnāk. Bet šī pieeja nepalīdz, ja piedzīvojam lielas traģēdijas. Ja mēs ar mazo ķibeļu domāšanu pieejam lielām traģēdijām, tas var cilvēku ievainot un pat iznīcināt. Tad sev ir jāatgādina, ka ir lietas ārpus mūsu kontroles, un prātošana, ka mēs kaut ko būtu varējuši izdarīt, lai izvairītos no traģēdijas, liecinātu par to, ka mēs par sevi esam pārāk augstās domās. Mums ir varēšana, bet neesam tik vareni. Ja traģēdija ir piedzīvota, nevajadzētu meklēt atbildi uz jautājumu: par ko tas man? Visticamāk, šajā dzīvē atbildes nebūs. Pareizākais jautājums būtu: ko es varu saņemt caur šo sāpju dāvanu? Lūk, kādam cilvēkam tikko miris visdārgākais - bērns. Jebkurš skaidrojums, jebkura atbilde uz jautājumu - kāpēc? - šo aizgājušo dzīvību padarīs par nenozīmīgu un mazu. Neviena atbilde nav pietiekami laba, lai izskaidrotu cilvēka bojāeju. Ikviena cilvēka dzīve ir pārāk liela, lai mēs to mēģinātu skaidrot ar kaut kādu vienkāršu loģiku. Bet mums, kas esam palikuši, jāsaprot, ka tie, kas ir prom, ir atstājuši kādu dāvanu. Reizēm šī dāvana ir spēja uz dzīvi paskatīties plašāk, dziļāk, mīlošāk... Tie cilvēki nemira šīs dāvanas dēļ, bet viņi to mums tomēr ir atstājuši. Ja mēs to pieņemam, mēs nepaliekam tie paši, šī dāvana mūs maina.
- Jēdziens «dāvana» cilvēkos asociējas ar kaut ko jauku, patīkamu... Tavā skatījumā dāvana ir arī traģēdija.
- Jāizvairās no liekiem vispārinājumiem. Mani spriedelējumi kādam, kas atrodas smagā dzīves sposmā, var šķist cietsirdīgi, tomēr svarīgi, kādā laika rāmī uz kaut ko skatāmies. Neviens skaidrojums nevar attaisnot traģēdiju, bet tad, kad tā jau ir notikusi, tā mums arī kaut ko iedod. Īsā laika posmā tās ir tikai sāpes un bezjēdzība, garākā - iespējams, kaut kas vairāk. Mazas lietas saprotam uzreiz, lielas ar laiku, pavisam lielas tikai Mūžībā - ārpus laika dimensijas. Vienīgais patiesi jēgpilnais dzīves turpinājuma izejas punkts ir kritiens. Īpašības, kuras mums līdzcilvēkos patīk, reti kad ir veidojušās uzvarās. Mums, piemēram, patīk pazemīgi cilvēki - nē, ne kompleksaini un sevī mazvērtīgi, bet tādi, kas spēj daudz ko izdarīt bez augstprātības. Bet neviens nav kļuvis pazemīgs, tikai gūstot uzvaras. Cilvēki, kas zina, kas ir kritiens, apzinās savu nevarēšanu. Ļoti daudzi ģeniāli cilvēki parasti sevi labi apzinās un līdz ar to ir arī pazemīgi. Vai piemēram - līdzjūtība. Neviens cilvēks nekļūst līdzjūtīgs, ja viņam dzīvē vienmēr viss ir izdevies un ja viņam nekad nav sāpējis. Tāpēc vienīgais jēgpilnais dzīves starta punkts ir kritiena, sāpju pozīcija. Tad mēs varam celties un iet tālāk. Plašākā izpratnē šie kritieni ir mūsu dāvanas. Tas nenozīmē, ka mēs šīs dāvanas mazohistiski meklējam vai kādam novēlam, bet tās vienkārši «notiek». Arī jebkurās attiecībās mēs augam caur kritieniem.
- Tajā, ko saki, manuprāt, ir daļa no Ziemassvētku vēsts.
- Lai mēs varētu sevi novērtēt un dzīvot tādā refleksijas stāvoklī, tad tam visam palīdzēs... tas gan bieži ir novalkāts vārds, un tomēr - žēlastība. Ja cilvēks jūtas apdraudēts, viņš grib maskēties. Ja cilvēks jūtas drošs, ja bērns agros gados ir saņēmis daudz mīlestības, viņam ir daudz vieglāk būt godīgam, saņemt kritiku un pašam sevi kritizēt. Cilvēks ar ievainotu pašapziņu ne tikai no citiem nespēj pieņemt kritiku, bet arī pats pret sevi nespēj būt paškritisks. Tāda vide ir auglīga augsne atkarībām, kas ir visdažādākie centieni paslēpties no realitātes, kur cilvēks sāk sevi ārstēt ar zālēm, kas visu dzīvi padara tikai sliktāku. Un tieši žēlastības vide ir tā, kurā cilvēks var nebaidīties ieraudzīt patiesību. Ir tāds teiciens: pat divmetrīgs vīrietis svešā telpā ar mazpazīstamiem cilvēkiem kļūst drošāks, ja paslēpjas aiz plastikāta glāzītes, kas viņam rokās. Ja mēs atrodamies žēlastības vidē, kas ir Kristus lielais pienesums visai pasaulei un arī Ziemassvētku vēsts, tad tā ir liela laime: tur cilvēks var būt godīgs pret sevi un citiem. Tur var notikt labas lietas - gan personiski, gan ģimenē, gan valstī. Ja tādas vides nav, tad katrs, kas sāk sevi izvērtēt, tiek uzskatīts par vāju un tiek beigu beigās nogalināts - tiešā vai pārnestā nozīmē.
- Vai tas nav utopiski - cerēt, ka tāda vide radīsies?
- Varbūt, bet vai realitāte bez utopiju korekcijas pati nekļūst slima? Mums veselīgā vide jārada pašiem. Valsti, politiku un biznesu veidojam mēs paši. Nedrošs cilvēks grib paslēpties - ja nekā citādi, tad vismaz aiz savām drēbēm. Divi mīloši cilvēki, vīrs un sieva - viņi blakus nebaidās būt kaili. Kādā citā līmenī, ne erotiskas mīlestības izpratnē, - mums jārada vieta, kur mēs nebaidāmies būt «kaili» jeb patiesi un īsti. Protams, pagaidām tas ir neiedomājami, jo politiskā vide tādām cerībām pārāk daudz vietas neatļauj. Kādam gudram cilvēkam vaicāju: vai ir iespējams pārrakstīt Latvijas valsts kopējo stāstu, kurš mūs saliedētu kopējam sapnim un darbam? Viņš atbildēja: diez vai, jo to var izdarīt tikai tad, ja atrodas kopējs ārējais ienaidnieks. Šajā atbildē diemžēl ir liela daļa taisnības. Ja ir šis ārējais apdraudējums, tad mēs vismaz beidzam karot savstarpēji, tad atbrīvojas laiks godīgāk skatīties pašiem uz sevi un citam uz citu. Tad kaut kas labs var notikt. Bet šā brīža pasaule ir tiktāl sagandēta, ka mēs pat īsti neizprotam, kas ir ārējie apdraudējumi: vai tie nāk no Eiropas bez robežām un principiem, vai ārējais apdraudējums ir militāra ekspansija... Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet varbūt šodienas cilvēki ir tiktāl informatīvā kara speciāli samocīti, ka visi kopā nespējam tikt uz priekšu, jo nespējam noorientēties kopējam darbam.
- Tad kāda ir šodienas sabiedrība? Palikusi iebiedētāka, vienaldzīgāka, apātiskāka? Kādā Latvijā mēs šodien dzīvojam?
- Latvija - tāpat kā visa mūsu dzīve - vienlaikus ir briesmīga un ļoti skaista. Mēs nevaram ignorēt briesmīgo un aicināt domāt tikai par jauko, jo, kamēr dzīvojam naivā romantismā, tikmēr ļaujam ļaunumam iet vairumā. Jāielūkojas savā iekšējā barometrā. Ja ļaujos sevis žēlošanai un visa nosodīšanai, tad iekšējais barometrs rāda: nav labi! Tad jūtos iztukšots, tāds, kas neko nav spējis izmainīt, tikai depresīvi muldēt. Ja ar lielu pindzeli tagad nomālēšu melnus visus politiķus un kādu pašvaldību piedevām, nekas uz labo pusi nemainīsies. Mana iekšējā izjūta rādīs, ka šis process arī mani pie visa klāt ir iztukšojis. Acīmredzot šī nav tā diēta, kas man dotu enerģiju no rīta celties un darīt kaut ko labu saviem tuvākajiem, Latvijai un pasaulei. Savukārt daudziem citiem tas dod attaisnojumu nedarīt neko, jo grēkāzis ir jau atrasts. Jautājums ir par to, kādu Latviju mēs redzam: vai tādu, kādu to rāda Degpunktā un Nekā personīga, vai arī tādu, ko redzam Latvijas lepnumā un raidījumā Te!. Pārdomām: kas ir tenkošana? Runāšana par konkrētu problēmu ar cilvēkiem, kas nav ne daļa no risinājuma, ne no pašas problēmas. Līdzīgi, piemēram, ja es ar savu mammu sēdētu laukos virtuvē un runātu par to, cik Latvijā viss ir slikti, tad ko tas maina - jo mana mamma nav ne daļa no šīs problēmas cēloņa, ne arī šajā mērogā viņa ir daļa no risinājuma. Tas, ko mēs abi varam izdarīt, paliek nerealizējies. Es varu būt daļa no risinājuma tajās jomās, kurās esmu daļa no problēmas vai arī esmu kompetents un aicināts darboties. Mans kolēģis Pēteris Eisāns pirms pāris gadiem uzsāka akciju Zvaigzne austrumos: arī šogad viņš savāca vairāk nekā 4000 kurpju kastes, kurās daudzi Latvijas iedzīvotāji salika rotaļlietas Sīrijas patieso (nevis laimes meklētāju) bēgļu bērniem. Kāpēc rotaļlietas? Tāpēc, ka tās ir pēdējās, kuras pieaugušie iedomāsies paņemt līdzi, kara briesmās bēgot no mājām. Pēteris - tāpat kā es - ir pārliecināts, ka ir amorāli internetā vienkārši kaut ko atzīmēt ar like vai share, pašam neko nedarot. Tad labāk neko neatzīmē un neradi risinājuma ilūziju! Pirms dažām dienām kastes ar rotaļlietām tika aizvestas uz Rīgas ostu, un pirms Ziemassvētkiem gan musulmaņu, gan kristiešu bērni saņems šīs dāvanas. Vai nu nedari neko un stāvi klusu, vai arī kaut ko reālu izdari, nevis taisi imitāciju par savu šķietamo līdzjūtību, jo viss, ko tu vari izdarīt, ir iekomentēt par to, cik ļoti tu mīli Latviju, bērnus un dzīvniekus.
- Runājot par līdzjūtību... Nule saskāros ar savādu parādību. Kādam sabiedrībā zināmam politiķim nesen nomira māte. Paskaidrošu, ka viņš ir mans politiskais oponents, nereti esmu kritizējusi viņa politisko rīcību un pārliecību. Bet tajā pašā laikā es viņam izteicu līdzjūtību, jo tā ir vienkārša pieklājība, un māte ir māte. Savukārt sejugrāmatā kāds cilvēks, rupji nolamājis minēto politiķi, vairākos ierakstos nogānīja arī viņa mirušo māti, teikdams, lai taču viņa «nosprāgst». Izskatījās, ka interneta «varonis» cīnās pret mirušu sievieti, jo pret politiķi cīnīties ar politiskām metodēm viņam pietrūka drosmes...
- Tas ir ārpus jebkuras saprašanas. Mums var būt un mums ir dažādi politiskie uzskati un reliģiskā piederība, bet mēs nedrīkstam pārstāt būt cilvēki. Ja cīņa par patiesību notiek tik rupji un necilvēcīgi, pārkāpjot jebkuras cilvēcības robežas, tad zāles ir kļuvušas sliktākas par slimību. Man patīk, kā saka Pēteris Kļava saviem kolēģiem: nenomirstiet kā ārsti! Jūs pirmām kārtām esat cilvēki. Nevienam nevajadzētu nomirt arī kā politiķim, žurnālistam, mācītājam un tamlīdzīgi... Bet kā cilvēkam. Atceros, Arēnā Rīga cīnījās Mairis Briedis, un šī cīņa beidzās ap pusdiviem naktī ar Maira uzvaru. Fenomenāla sajūta: latvietis parāda visiem, ka Latvija var uzvarēt! Sveikt Mairi Briedi ringā uzkāpa arī Nils Ušakovs, un tad zālē sākās svilpšana. Pēc tam sociālajos tīklos panesās vesela straume ar komentētājiem, kuri priecājās par to, ka Ušakovs ticis izsvilpts. Nodomāju: kaut kas nav kārtībā, ja mūsu prieks par to, ka Ušakovs ir izsvilpts, kļūst lielāks par to, ka Mairis Briedis ir uzvarējis... Tāpēc es runāju par to, ka ir nepieciešams veidot telpu, kurā eksistē žēlsirdība un kurā netiek pazaudētas cilvēciskās vērtības. Kādu Latviju tad mēs gribam uzcelt? Tādu, kurā ir pilnīgi normāli nolamāt māti, kura ir mirusi? Ar ko tāda Latvija būs labāka par savulaik okupēto Latviju? Tāda Latvija būs vēl sliktāka. Protams, cinisms un naids neveidojas vienā dienā. Acīmredzot tāds cilvēks, kas nogāna sava idejiskā pretinieka mirušo māti, ilgstoši nav bijis godīgs pats pret sevi. Tādā veidā upuri nemanāmi pārtop par varmākām. Vieglāk ir cilvēku izvest no verdzības, nekā vergu izvest no cilvēka. To mēs varam redzēt jau tādos klasiskos notikumos kā Izraēla tautas iziešana no Ēģiptes verdzības pirms 3500 gadiem: no turienes gan izgāja, bet vergu domāšana palika, un Vecajā Derībā Dievs tad teica, ka šai paaudzei jānomirst tuksnesī. Tādi nevar ieiet Apsolītajā zemē, lai celtu jaunu valsti.
- Gribas tomēr kaut ko gaišu, gaidot Ziemassvētkus. Man šie svētki ir kā pagriešanās uz pavasara, uz gaismas pusi.
- Par pozitīvo runāt ir grūtāk nekā par negatīvo, negatīvās domas prasa daudz mazāku fizisku piepūli, un tas saistīts ar izdzīvošanas instinktu: tu pamani briesmas, un tavs ķermenis automātiski mobilizējas. Ja ieraugi kaut ko skaistu, tas prasa fokusēties un ievērot disciplīnu. Tad noder krsitīgā mācība par pateicību un lūgšanu, jo tas tev liek padomāt par labo. Lai pozitīvais atstātu nospiedumu smadzenēs, par to vajag kādas piecpadsmit sekundes padomāt. Fokusēties uz labo - tai vajadzētu būt ikdienas praksei. Tas iespaido visu, ne tikai personisko dzīvi, bet arī valsti.
- Tad varbūt jāaicina cilvēki ik rītu iedzert pozitīvo «tableti», ikvienam katru rītu piecpadsmit sekunžu padomājot par kaut ko labu, lai smadzenēs rastos nospiedums.
- Atceries Viktora Igo romānu Nožēlojamie. Tur Žans Valžāns, pateicoties bīskapa neticamajai žēlastībai, no dzīvnieciska ļaundara pārtop par mecenātu un labdari. Stiprākais ir tas, kurš parāda bezaprēķina žēlastību un piedod. Ja mēs gaidām - es mainīšos tad, kad tas otrs mainīsies, tiek ieslēgts destruktīvs cikls. Bet ja es mainos, daru labu un piedodu, ja es mēģinu otrā cilvēkā - pat politiskajā pretiniekā - saskatīt arī labo, tad sākas atjaunotnes, dziedināšanas cikls. Ja demonizējam politiskos pretiniekus, tad mēs uztaisām viņus ļaunākus, nekā viņi patiesībā ir. Es varu tikai aicināt katrā ieraudzīt cilvēku un ieraudzīt viņu tā, kā to redz Dievs. Dievs katrā cilvēkā redz savu līdzību. Tāpēc ikvienā vajag šo Dieva līdzību modināt. Tas patiesībā ir īstais Ziemassvētku vēstījums. Ziemassvētkos Dievs kļuva cilvēks, dari arī tu kā Dievs - kļūsti par cilvēku! Mums katram savā dzīvē ir gadījies tā, ka esam paveikuši vairāk, nekā varējuši, jo kāds mūsos ir saskatījis vairāk nekā mēs paši. Tas ir dievišķi: saskatīt otrā cilvēkā Dieva līdzību un pamodināt to. Tas attiecas gan uz ģimeni, gan politisko vidi. Nevis visu laiku vainot citam citu, pašapmierināti bubinot un saskatot tikai slikto, bet modināt katrā cilvēkā esošo Dieva līdzību - tas ir mērķis, uz kuru jāiet. Tad mēs izveidosim labāku sabiedrību un līdz ar to - labāku Latviju un pasauli.