Bērni cieš no agresijas mājās un uz ielas

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pērn Latvijā samazinājies smagos noziegumos – slepkavības, smagi miesas bojājumi, izvarošana – cietušo bērnu skaits, tomēr palielinājusies cietsirdība un vardarbība pret bērniem, kas neizpaužas kā smagi noziegumi, tomēr ir nopietni likumpārkāpumi.

Joprojām ir liels to noziegumu skaits, kas saistīti ar bērnu pavešanu netiklībā, uzsver Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Arvils Feierābends. 2009. gadā šādos noziegumos cietuši 97 bērni.

Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem, pērn 141 bērns cietis no smagiem noziegumiem – slepkavības, smagiem miesas bojājumiem, laupīšanās, bet 26 bērni – no izvarošanas. Ja pret bērniem vērsto smago noziegumu skaits samazinājies, tomēr nevar teikt, ka bērni dzīvo drošākā vidē. 2009. gadā 154 bērni cietuši no cietsirdības un vardarbības (Krimināllikuma 173. pants), nereti tieši no vardarbības ģimenē, kas krīzes iespaidā ir pieaugusi.

Centrā Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma stāsta, ka pašlaik centrā palīdzība tiek sniegta bērniem, kuri cietuši no visiem vardarbības veidiem – emocionālās, fiziskās, seksuālās, kā arī no atstāšanas novārtā. "Praktiski nav iespējams pateikt, kura vardarbības forma ir visizplatītākā," atzīst psiholoģe. Tomēr ir skaidrs, ka vardarbības apmēriem ir tendence palielināties – viens no iemesliem ir informācijas pieejamība bērniem, vecākiem, sabiedrībai kopumā, un tas nozīmē, ka vairāk tiek lūgta palīdzība un vairāk tiek ziņots par vardarbības gadījumiem.

Otrkārt, sociālās spriedzes rezultātā vecākiem patiešām ir grūti tikt galā ar dusmām, viņi nespēj kontrolēt savu agresiju, un nereti tā gāžas pāri bērniem. Tomēr, kā uzsver gan psiholoģe, gan policists, bērniem īpaši piesardzīgiem jābūt uz ielas, jo gadījumi, kad bērniem uzbrūk uz ielas, atņem naudu vai telefonu, ir visai bieži izplatīti, un tieši vecākiem būtu jāiemāca bērnam, kā pasargāt sevi. A. Feierābends dod vairākus padomus: ceļā no mājām uz skolu un atpakaļ neiet cauri vārtrūmēm, pagalmiem, izmantot maršrutu, pa kuru pārvietojas vairāk cilvēku; ja draud briesmas, tad nekautrēties, bet skaļi saukt palīgā vai bēgt; no svešiem cilvēkiem nepieņemt nekādas mantas; neplātīties ar jaunām mantām vai to, ka "esi visu dienu viens pats mājās". "Vecāki bērnam var iemācīt paļauties pašam uz sevi un izrunāt dažādas situācijas, kādas var gadīties, jo tas kritiskā brīdī rada drošības sajūtu bērnā, viņš zina, ko darīt, nekautrējas saukt palīgā," piebilst D. Dziļuma. Tāpat būtiski atcerēties, ka ļaundari ne vienmēr izskatās briesmīgi, tie var būt arī jauki, pieklājīgi cilvēki, kuri izdomā dažādus veidus, kā pieglaimoties bērnam, tāpēc būtiski ar bērnu to izrunāt.

Vairot bērnu drošību vai vismaz darbos aizņemto vecāku sirdsmieru uzņēmušies arī informatīvās kampaņas par bērna drošību Mans bērns autori, nākot klajā ar jaunu iniciatīvu un piedāvājot īpašu ierīci – mobigatoru –, kas ļautu sekot bērna gaitām. Kampaņas vadītājs Andrejs Podobeds uzsver, ka pakalpojums nav paredzēts bērna izsekošanai un izspiegošanai, bet gan vecāku mieram un bērna drošībai. Šī ierīce ir trīs vienā – mobilā telefona, trauksmes pogas un globālās pozicionēšanas sistēmas apvienojums. "Katram vecākam ir pazīstams satraukums – nezinu, kur pašlaik ir mans bērns, tāpēc, gan veidojot šo kampaņu, gan iepazīstinot ar šo ierīci, vēlamies padarīt vecākus mierīgākus," saka A. Podobeds. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka jebkurā gadījumā ierīces nekad neaizstās audzināšanu un vecāku sarunas ar bērnu par drošību.