Aivara Lemberga dalība Ventspils brīvostas valdes sēdē, kurā lemts par nomnieka maiņu zemes gabalam, izmantota politiķa apsūdzēšanai tā dēvētajā Lemberga lietā.
Sniedzot liecības Rīgas apgabaltiesā, A. Lembergs bija spiests atminēties sešpadsmit gadu vecus notikumus - 2000. gada 1. decembra Ventspils brīvostas valdes sēdes dienaskārtību, kur cita starpā lemts pārtraukt nekustamā īpašuma nomas līgumu ar akciju sabiedrību Ventspils tirdzniecības osta (VTO) par teritoriju 3612 m² platībā Ventspilī, Dzintaru ielā 20. Uzņēmuma lūgums, atbrīvot no nomas maksas, pamatots ar to, ka ēka, kura atradās uz nomājamās zemes, pārdota citai uzņēmējsabiedrībai un vairs nav VTO īpašumā. Loģiski - ja ēka vairs nav īpašumā, nomu par zemi maksā jaunais ēkas īpašnieks. Tā kā ēka bija pārdota akciju sabiedrībai Kālija parks, tad arī zemes nomu vajadzēja maksāt nevis VTO, bet gan Kālija parkam.
Prokurori apsūdzībā pauduši citu viedokli, apgalvojot, ka A. Lembergs, piedaloties šā lēmuma pieņemšanā, atradies interešu konflikta situācijā un, pieņemot šādu lēmumu, viņam veidojušies ienākumi, pieaugusi viņa, Līgas un Anrija Lembergu mantas vērtība.
Sniedzot liecības par šo apsūdzības sadaļu, A. Lembergs teica: «Nomu maksā tas, kam pieder ēka. Kā var rasties man un maniem bērniem ienākumi no šāda veida lēmuma? Kā var rasties interešu konflikta situācija? Nekā tamlīdzīga tur nebija, nekādas materiālās ieinteresētības nebija un nekāda interešu konflikta nebija. Taču, lai celtu apsūdzību pēc Krimināllikuma 325. panta, jābūt būtiskam kaitējumam valsts un sabiedrības interesēm. Apsūdzībā ir teikts, ka es piedalījos un parakstīju lēmumu un tādējādi ietekmēju savas, dēla un meitas mantiskās intereses. Un punkts. Ar to esot nodarīts būtisks kaitējums valsts un sabiedrības interesēm. Es varu apgalvot, ka parakstīt protokolu es varēju, piedalīties lēmuma pieņemšanā es varēju, jo nebija nekādas materiālās, mantiskās ieinteresētības ne man, ne maniem bērniem. Apsūdzībā abstrakti pateikts par materiālajām ieinteresētībām. Vajadzēja konkrēti norādīt, kā tas izpaudās, bet tas jau nav iespējams. Tas nav vienkārši iespējams.»
Prokurori A. Lembergu apsūdz arī par to, ka, piedaloties šāda lēmuma pieņemšanā, viņš neesot nodrošinājis tiesību normu tiesisku, precīzu, efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās. A. Lembergs liecināja, ka viņa rīcība bijusi diametrāli pretēja prokuroru apgalvojumam: «Tas, ka zemes nomu maksā jaunais ēkas īpašnieks, kurš šo zemi izmanto, ir tiesību normu tiesiska, precīza un efektīva piemērošana. Tā ir arī loģiska un saimnieciski pareiza pieeja, pareiza brīvostas pārvaldes darbība. Brīvosta kā saņēma naudu par zemi, tā saņem, tikai maksātājs ir cits, šajā gadījumā - Kālija parks. Nekādā veidā tas nevarēja ietekmēt un neietekmēja nekādas mantiskās materiālās intereses. Vēl mani apsūdz, ka es ignorēju un neievēroju valsts un sabiedrības intereses par demokrātisku iekārtu. Taisni otrādi. Ēkas īpašnieks maksā zemes nodokli vai nomu, vai abus divus, un neviens cits nemaksā. Savādāk būt nevar. Ja šī ēka, kur atrodas tiesa, pieder kādam cilvēkam, tad maksā ēkas īpašnieks. Kāds te kaitējums?»
A. Lembergu arī apsūdz par to, ka viņš neesot attaisnojis uzticību būt par Ventspils domes priekšsēdētāju un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāju, jo esot pieņēmis šo lēmumu, ietekmējot savas mantiskās, materiālās intereses. Par to A. Lembergs liecināja sekojošo: «Tiek apgalvots, ka es ietekmēju savas mantiskās intereses. Neietekmēju nekādas mantiskās intereses. Mani apsūdz, ka es diskreditēju un grāvu pašvaldības vadītāja un pašvaldības institūcijas vadītāja tēlu. Ja mēs nebūtu pieņēmuši lēmumu, ka maksātājs ir Kālija parks, kuram pieder tā ēka, tad gan mēs varbūt kaut ko arī grautu, bet šajā gadījumā lēmums ir loģisks, pareizs un tiesisks. Līdz ar to tāds apsūdzības apgalvojums ir pilnīgi nepamatots un absolūti nepierādīts.».