Miruša cilvēka tuvinieki ar saviem uzskatiem, viedokli, izpratni par morāli formāli nevarētu ietekmēt orgānu un audu izmantošanu transplantoloģijā, bet Latvijā «dzīvē viss ir savādāk», citējot dziedātāju Igo. Likums gan nosaka, ka tuvinieki var izteikt nevis savu viedokli, bet aizgājēja gribu, ja mirušais dzīves laikā pats to nav nepārprotami izteicis – atļaut vai aizliegt izmantot savu ķermeni pēc nāves, uzrakstot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) adresētu iesniegumu. Taču, ja tuvinieki nepiekrīt orgānu izmantošanai transplantācijā, tad tas, visbiežāk, arī ir izšķirošais verdikts.
Tuvinieki savu gribu nepauž. It kā
Kad 30. novembrī Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs apmeklēja Transplantācijas centru Stradiņos, sertificēts transplantologs Jānis Bicāns viņu informēja, ka Latvijā dažādu orgānu gaidīšanas sarakstā ir vidēji 50 cilvēku. Gada laikā Transplantācijas centrā veic līdz 75 nieru transplantācijām un divas trīs sirds transplantācijas.
Ja jau likumā netiek strikti noteikts, ka tuvinieku viedoklis, ko medicīnas iestādē drīkst, ko nedrīkst darīt ar mirušā cilvēka ķermeni, ir noteicošais, kādēļ gan situācija ar orgānu donoriem ir kritiska? Turklāt likums nosaka: «ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves» - tātad tos drīkst izņemt transplantācijai. Faktiski jautājums ir, lūk, kāds: ja transplantologs izlemj, ka mirušā liesa, aknas, nieres vai sirds ir derīgas pārstādīšanai, vai viņš drīkst orgānus izņemt?
«Nē,» atbild Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis. «Tā kā tuvinieki ir jāinformē par visu aprūpes procesu, tajā skaitā šo apstākli, līdz ar to nevar neuzzināt [ka orgāni tiek izņemti transplantācijai]. Jā, tuviniekiem jāpauž mirušā griba, nevis savs viedoklis, un, manuprāt, ne katrs rakstīs nepatiesību iesniegumā un vēl jo vairāk pēc tuvinieka nāves, bet, ja tuvinieki ir pret, tad nekas nenotiek - tā ir praktiskajā dzīvē,» saka jurists.
Tiešām - tuvinieku iesaiste lēmuma pieņemšanā par orgānu izņemšanu transplantācijai likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā nav obligāti paredzēta un burtiski ierakstīta. «Tiešā formā tas nav pateikts, bet tas izriet no Pacientu tiesību likuma - tuvinieki ir jāinformē par veiktajām darbībām, manipulācijām, ārstniecību, līdz ar to tās nav atrautas lietas. Nevar būt tā, ka viņiem šo aspektu noklusē,» skaidro R. Osis.
Kam paliek ķermenis?
Ar mirušā cilvēka ķermeni gan rīcība ir krietni ierobežotāka nekā ar audiem un orgāniem. Lielākoties notiek tā - ja tuvinieki nepiekrīt aizgājēja ķermeni atvēlēt zinātnei un izglītībai (lasi: studentiem anatomikumā), tad pēc orgānu izņemšanas ķermeni atdod tuviniekiem apbedīšanai.
Un tomēr. Ja tuvinieki vēlas aizgājēju apbedīt, bet viņš sevi novēlējis medicīnas studiju programmu apguvei augstskolā, proti, anatomikumā, kur to preparē studenti, tad visu izšķir kāda cilvēka lēmums: izpildīt aizgājēja pēdējo gribu vai sērojošo tuvinieku vēlēšanos sarīkot bēres un apbedīt nelaiķi kapsētā. Notiek dažādi. Gadās arī tā, ka piederīgie ļoti vēlas sarīkot normālas bēres, tomēr respektē aizgājēja vēlmi pēc nāves novēlēt ķermeni, vienkāršāk sakot, anatomikumam.
Starp citu, teorētiski un praktiski visu var nokārtot dzīves laikā, ja vien cilvēks zina, ka ir tādi Ministru kabineta noteikumi nr. 131 Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanas kārtība. Noteikumu pielikumā ir speciāla iesnieguma forma, kurā, sadaļā Piezīmes, var detalizēti norādīt savu gribu, piemēram, novēlēt ķermeni izglītības un zinātnes studijām. Taču šis iesniegums nav tas pats, kas tiek rakstīts PMLP, un ir sarežģīti saprast, kas un kā īsti jādara.
Un vēl: ja ķermenis nonāks medicīnas studentu rīcībā, tad pastāv vēl citi Ministru kabineta noteikumi, kā augstskolas to drīkst izmantot, uzglabāt un cieņpilni apbedīt, kad tas savu uzdevumu izpildījis.
Ir, ko uzlabot
R. Osis informē, ka tiek spriests par to, kā likumus uzlabot, piemēram, vai nepieciešams strukturēt PMLP adresēto iesniegumu, konkrēti norādot, kādam mērķim cilvēks ķermeni, audus un orgānus pēc nāves atļauj vai neatļauj izmantot. Pašlaik nevar pateikt, kad likuma grozījumus varētu izskatīt un kādi tie būs. «Šis ir jautājums, kur nav universālas pieejas, bet uzmanīgi jāmeklē labākais risinājums,» noteic R. Osis.
Šā gadsimta sākumā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) tika izskatītas divas sūdzības pret Latvijas valsti par miruša cilvēka orgānu izņemšanu, par to neinformējot piederīgos. ECT lēma par labu piederīgajiem un Latvijas valstij piesprieda izmaksāt morālo kompensāciju vairāku tūkstošu eiro apmērā. R. Osis saka - tolaik spēkā bija cits normatīvais regulējums, bet kopš 2004. gada regulējumā tas ir izmainīts un strīdu par orgānu izņemšanu transplantācijai vairs neesot. Jurists neatceras, ka ECT būtu kāda aktīva tiesvedība.
Šobrīd likumu uzlabošanas kontekstā tiek diskutēts arī par tuvinieku informēšanu, pārliecināšanu, uzrunāšanu - lai kādu darbības vārdu lietotu, runājot par atļauju izmantot miruša cilvēka orgānus transplantācijai. «Ir dažādi viedokļi, juristu un mediķu redzējums atšķiras. No juridiskās puses, vajag visu izstāstīt, informēt, aizpildīt formas, bet, no praktiskās medicīnas puses, tā ir situācija, kad jāpaziņo par tuvinieka nāvi. Tajā brīdī cilvēkam teikt, ka jāaizpilda veidlapas par orgānu izņemšanu - te juridiskā un ētiskā puse ir grūti savienojama. Cilvēks, uzzinot par tuvinieka nāvi, visu informāciju neuztver, un tad samērot ārsta ētiku ar juridisko procesu un iekļaut likumā - tas šobrīd ir izaicinājums,» skaidro R. Osis.
Vai tuviniekus var izslēgt no lēmuma pieņemšanas par miruša cilvēka orgānu izņemšanu? «Pasaulē tas netiek praktizēts,» saka R. Osis. Tāpēc ieteicams dzīves laikā izteikt savu gribu, lai nenoveltu atbildību uz tuvinieku pleciem un nesagādātu viņiem vēl lielākas ciešanas, mēģinot saprast, kādu lēmumu pieņemt atkarībā no savas morāles izpratnes un emocijām, kas gūst virsroku.
Latvijas valdība novembrī ir atbalstījusi Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību parakstīšanu, tāpēc tās kontekstā precizējami vēl daži likumu aspekti, kam ar orgānu transplantāciju Latvijā gan nav saistības.
***
Atļaut vai aizliegt
No 2002. līdz 2016. gada oktobra beigām ir iesniegti iesniegumi par atļauju izmantot personas ķermeni, audus un orgānus pēc nāves - 743
No 2002. līdz 2016. gada oktobra beigām ir iesniegti iesniegumi par aizliegumu izmantot personas ķermeni, audus un orgānus pēc nāves - 942.
Statistikas dati par personām, kuras atteikušās no iepriekš iesniegtā iesnieguma, nav tikuši apkopoti.
***
UZZIŅAI
Atbilstoši likumam Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā ikvienai personai ir tiesības atļaut vai aizliegt sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, datu iekļaušanai Iedzīvotāju reģistrā.
Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai donora nāves gadījumā drīkst izdarīt, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves. Miruša bērna audus un orgānus aizliegts izņemt transplantācijai, ja to rakstveidā nav atļāvis viens no vecākiem vai aizbildnis.
2016. gada 22. novembrī Ministru kabinets atbalstīja Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību parakstīšanu, pilnvarojot tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču parakstīt konvenciju un uzsākt tās pievienošanās procesu. Pievienošanās Konvencijai un nacionālo normatīvo aktu pilnveidošana ļaus efektīvāk novērst ar nelikumīgi izņemtu cilvēku orgānu apriti saistītas darbības. Turpmāk kriminālatbildība tiks paredzēta ne tikai par cilvēku orgānu nelikumīgu izņemšanu, bet arī ar to izmantošanu saistītām darbībām, piemēram, glabāšanu, pārvadāšanu, nodošanu, importēšanu un eksportēšanu. Atbildība tiks paredzēta arī par nelikumīgu informācijas izplatīšanu ar nolūku gūt peļņu vai materiālu labumu.