Krievijas prezidents Vladimirs Putins plāno izdot dekrētu, kas ļaus pēc Padomju Savienības sabrukuma dzimušajiem Latvijas nepilsoņu bērniem bez vīzas iebraukt Krievijā. Rīgas pilī savukārt dzimusi ideja arī nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonību piešķirt automātiski. Formāli abi fakti ir savstarpēji nesaistīti, taču parāda sacensību, kāda izveidojusies attiecībā uz Padomju Savienības pilsoņu pēctečiem.
Ar ierosinājumu par izmaiņām pilsonības piešķiršanas kārtībā klajā nākusi Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupa, kas izveidota pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvas. (Eksperti: Liesma Ose, Romans Alijevs, Deniss Hanovs, Olga Proskurova un Mārtiņš Kaprāns.)
Kurš ķeksīti ievilks
Nacionālisti satraukušies, ka tagad «Latvija pilsonību metīs visiem pakaļ», taču patiesībā ierosinājums neparedz radikālas izmaiņas esošajā kārtībā. Atšķirtos vien tas, kurš ievelk ķeksi pilsonības pieprasījumā - valsts vai vecāki. Esošā kārtība ir šāda: vecāki nepilsoņi, reģistrējot bērniņu Dzimtsarakstu nodaļā, vienlaikus var noteikt bērna valstisko piederību. Pateikt, ka viņi grib, lai bērns būtu Latvijas pilsonis. Šī ir vienīgā piepūle. Pretējā gadījumā bērns automātiski kļūst par nepilsoni. Saskaņā ar ekspertu ierosinājumu katrs nepilsoņu bērns automātiski saņems pilsonību, ja vien vecāki īpaši nevēlēsies viņam nepilsonību. Tātad vienā gadījumā vecāki pilsonību bērnam nepaņem, bet otrā - atsakās no pilsonības.
Vecāki, kas bērnam novēl nepilnvērtīgu nākotni bez visām pilsoņa tiesībām, patiešām eksistē, kaut gan skaitļi nav lieli. Kā informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kopš 2013. gada beigām, kad ieviesta pašreizējā kārtība, līdz šī gada augusta vidum nepilsoņa statuss piešķirts 167 nepilsoņu jaundzimušajiem jeb 24%. Pārliecinoši lielākā daļa vecāku nepilsoņu saviem bērniem tomēr izvēlējušies Latvijas pilsonību. Tā piešķirta 721 jaundzimušajam jeb 76% nepilsoņu bērnu. Iespējams, ka nepilsonības popularitātei ir tendence mazināties, jo gada pirmajos sešos mēnešos šāds statuss piešķirts tikai 32 bērniem.
Pilsonība, ja neatsakās
Nepieciešamība visiem Latvijā dzimušiem bērniem piešķirt pilsonību ekspertu ziņojumā tiek skaidrota šādi: «Latvijas pilsonība ir ne vien simboliska saikne ar valsti - tā nozīmē ne tikai zināmu pienākumu un tiesību kopumu, bet arī aktīvu līdzdalību valsts dzīvē un atbildību par mūsu kopīgās valsts nākotni. Iesakām grozīt un/vai papildināt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai novērstu ar nepilsoņu skaita vairošanos saistītos riskus. Jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem ir automātiski jāpiešķir Latvijas pilsonība, izņemot gadījumus, kad vecāki no tās atsakās.»
Kopumā Latvijā šobrīd dzīvo 359 tūkstoši bērnu Latvijas pilsoņu un 6,5 tūkstoši bērnu nepilsoņu, kas ir 1,8% no kopējā bērnu skaita. Šķietami maz, taču pietiekami, lai izraisītu Kremļa interesi. Krievijas vīzu režīma atvieglojumi attieksies uz nepilsoņiem, kas dzimuši Latvijā un Igaunijā pēc 1992. gada 6. februāra, kad beidza darboties Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsonība.
Nacionālās drošības jautājums
Valsts prezidenta preses padomnieks Jānis Siksnis Neatkarīgajai uzsver, ka ekspertu grupas ziņojumam nav nekādas saistības ar citu valstu lēmumiem. Sabiedrības saliedētības jautājumiem pils pieķērusies, jo pēdējos 25 gados tie nav pienācīgi risināti.
Pirms dažām dienām ekspertu diskusijā par piederības noteikšanu latviešu nācijai prezidents Vējonis atzina, ka Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem būtu jākļūst par Latvijas pilsoņiem līdz ar piedzimšanas brīdi. Tas esot nacionālās drošības jautājums. «Mums jābeidz radīt aizvien jaunus neesošas valsts pilsoņus un bijušās PSRS valsts piederīgos,» norādīts prezidenta kancelejas izplatītajā paziņojumā.
Taču vēl nav teikts, ka prezidents arī citus ekspertu ieteikumus atzīs par tik labiem, lai virzītu tos tālāk kā savas likumdošanas iniciatīvas. Piemēram, šo:
«Par optimālu modeli saliedētības politikas īstenošanai uzskatām atsevišķu iestādi - sekretariātu vai centru -, kura funkcijās ietilptu uz aktuāliem datiem un sabiedrības attīstības pētījumu analīzi balstītas sabiedrības saliedētības politikas veidošana un koordinēšana (..)».
