Akadēmiķis, profesors, Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš profesionāli vērtē ar mildronātu saistīto «vārīšanos» un pauž, kas darāms, lai Latvijas zinātnei būtu nākotnes izredzes un tā neietu bojā.
- Ko faktiski vērtas šīs spekulācijas ap mildronātu? Salieciet, lūdzu, punktus uz «i», lai muldēšanas vietā stātos argumentācija un polemika.
- Jā, informatīvais troksnis ap mildronātu vai meldoniju, kas ir šā preparāta darbīgās vielas starptautiski atzītais nosaukums, ir radījis veselu virkni jautājumu. Kā tad ir patiesībā? Vispirms es gribētu teikt, ka apzīmējuma - «dopings» mildronātam nav. Ir teikts, ka mildronātu aizliegts lietot sportā tāpēc, ka tas koriģē vielu maiņu. Un, ja mildronāts koriģē vielu maiņu pozitīvā virzienā, rodas aizdomas, ka tas varētu novest pie sportiskā snieguma uzlabošanās.
Bet - tā ir VADA (World Antidoping Agency) demagoģija. Jo viņiem ir aizdomas… Bet viņi nevar tās pamatot. Viņiem nav skaidrojuma tam, kāpēc dažu valstu izlašu sportisti visi kā viens lietojuši mildronātu. Viņiem šķiet - ne bez pamata. Un tad sāk meklēt pamatu. Kāds tas varētu būt?
Zinātniski ir pierādīts, ka mildronāts aizsargā sirds un muskuļu, kā arī smadzeņu šūnas gadījumā, ja iestājas skābekļa bads. Skābekļa nepietiekamība var iestāties kā veselam cilvēkam, tā slimniekam. Slimniekam - tāpēc, ka ir aizsprostoti asinsvadi, tāpēc, ka tajos ir trombi, tāpēc, ka tie ir sašaurināti, pārkaļķojušies… Tā tas ir slimniekiem ar sirds mazspēju, stenokardiju un dažām citām kaitēm, kuriem pārslodžu gadījumā skābekļa piegāde sirdī netiek līdzi patēriņam.
Kad mums ir stress - vienalga kāds - psiholoģisks vai fizisks -, izdalās adrenalīns. Tā ietekmē no taukaudiem tiek atbrīvotas taukskābes, kas ir ļoti laba izejviela enerģijas ražošanā. Tās tiek nogādātas šūnās, kur to enerģiju ražo. Bet tas ir labi tikai tik ilgi, kamēr pietiek skābeklis. Ja skābekļa nav, šūnās sāk uzkrāties nenodedzinātās jeb, pareizāk sakot, nenooksidētās taukskābes. Un tās strādā kā ziepes, izšķīdinot šūnu apvalkus, kas lielā mērā arī sastāv no taukiem. Līdz ar to šīs šūnas iet bojā.
Ja skābekļa trūkums bijis ne pārāk izteikts, tad šūnu bojājumi vēl ir labojami. Taču, ja ir bijis nopietns deficīts (kā tas mēdz būt sportistam, skrienot pēdējos simts metrus, vai slimniekam, kuram ir sašaurināti asinsvadi, bet viņš sadomā uzskriet pa kāpnēm uz sesto stāvu), tad ir mikroinfarkti… Bet - tas vēl nav tas trakākais. Izrādās, ka šie te nenooksidētie tauki jeb šīs taukskābes aktivētā formā izraisa tādus sirds ritma traucējumus, kurus sauc par fibrilācijām. Tas nozīmē, ka sirds pārstāj sūknēt asinis un pāris minūšu laikā iestājas pēkšņa nāve. Lai no tā izvairītos, sportisti ļoti plaši lietoja mildronātu, kurš neļauj taukskābēm uzkrāties sirds muskulī. Tagad gan vairs laikam nelieto, jo baidās no dopinga kontroles. Un pakļauj savu dzīvību briesmām! Atcerēsimies mūsu slaveno soļotāju Jāni Daliņu, kurš teica: ja jūs izejat 50 kilometru soļošanas distancē, jūs nezināt, vai atgriezīsieties dzīvs.
- Tātad - faktiski tas ir aizsardzības līdzeklis, nevis stimulators?
- Jā, tas nepaaugstina cilvēka spējas virs viņam normāli piemītošajām, kā to dara dopingi. Dopingi jums ļauj izdarīt to, ko jūs nevarat izdarīt normālā ceļā. Jums iedod hormonu preparātus, kuri audzē muskuļus. Ir arī visādas citādas manipulācijas.
Savukārt mildronātu sportisti lieto sevis aizsardzībai pret tām pārslodzēm, kas viņiem var būt gan treniņā, gan noteikti ir sacensībās, kur visi grib vinnēt. Un tas mīts, ka sportisti mums ir tie veselākie, ka viņiem, protams, nekādi medikamenti nav jālieto, ir galīgi nepamatots. Statistika liecina, ka ASV katru otro trešo dienu kāds no sportistiem mirst pēkšņā nāvē. Vai nu treniņzālē, vai sacensībās. Un pie mums taču arī… Septiņpadsmit gadu vecs puisis basketbola laukumā pēkšņi saļimst un… beigts. Hokejists… pēkšņi beigts. Tie visi ir upuri šai te skābekļa un taukskābju attiecību neatbilstībai, ko novērš mildronāts.
- Tātad viss šis troksnis ir ārpus godīgas konkurences?
- Tieši tā. Viens no uztura bagātinātājiem, ko sportisti tiešām lieto kā dopingu, ir karnitīns, kas transportē taukskābes iekšā šūnās - tātad darbojas tieši pretēji mildronātam. Bet to taču lieto tūkstošiem, ja ne desmitiem tūkstošu tonnu gadā. Karnitīna ražotājiem, protams, ārkārtīgi nepatīk jebkādi pierādījumi, ka viņu plaši pārdotais produkts gala rezultātā var izrādīties kaitīgs. Tas nekas, ka klīniskajos pētījumos ar augstu pierādījuma pakāpi konstatēts, ka tie cilvēki, kam karnitīna saturs asinīs ir lielāks par vidējo, attīstās ateroskleroze un viņi divas trīs reizes biežāk slimo ar infarktiem, insultiem un iet bojā pēkšņā nāvē. Cīņa pret mildronātu zināmā mērā ir cīņa par karnitīnu…
- Savukārt, šķiet, Kirovs Lipmans te citēja Vācijas ekspertu atzinumu - mildronāts nav dopings…
- Jā, parādījušās jau vairākas neatkarīgu ārvalstu zinātnieku publikācijas, kurās secināts, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka mildronāts būtu dopings. Tas ir vielu maiņas korektors, tas aizsargā šūnas…. Bet - to nevar uzskatīt par dopingu.
- Bet, ja runāt par slimniekiem, tad mildronāts, manā uztverē, ir apliecinājis sevi ne tikai kā zāles, bet arī kā inovatīva prece. Jūs pats esat teicis, ka zināšanu pārvēršana produktā ir inovācija. Gan politiķu nosaukto prioritāšu, gan zinātnieku nesen parakstītā Inovāciju manifesta, tā teikt, gaismā varētu jautāt, ko darījusi valdīšana un zinātnieku kopums, lai šo produktu aizstāvētu?
- Izņemot OSI, neviens šajā ziņā nav neko darījis. Jo visiem ir pilnīgi vienaldzīgs gan Latvijas vārds, gan arīdzan tas, vai produktam ir noieta pieaugums vai samazinājums. Mēs esam paklausīgi zēni. Ja mums saka: slikts, tātad - slikts. Punkts.
Ja jau VADA ir iekļāvusi to dopinga listē jeb, pareizāk sakot, aizliegto vielu sarakstā, nu tad tas ir aizliedzams. Tas ir tas, ko pauž gan mūsu sporta oficieri, gan sporta ārsti… Nu, ko darīt? Nu, tas tur ir un… viss kārtībā. Nelietosim.
- Bet vai tad šāda politikas attieksme pret zinātnes attiecībām ar inovatīvo ekonomiku neradīs jums šķēršļus jaunu produktu virzīšanā?
- Šajā sakarā jārunā par mildronāta pēcteci, par jauno molekulu. Tas ir nākamās paaudzes preparāts, kura darbības mehānisms pamatos ir līdzīgs iepriekšējam. Tikai tas ir stipri efektīvāks un atšķirībā no mildronāta strādā uzreiz. Mildronātu nevar lietot tajā akūtajā brīdī, kad sirds sāk fibrilēt, jo tas nepagūst iedarboties. Mildronātam ir vajadzīgs laiks, kamēr tas samazina karnitīna līmeni organismā. Jaunā molekula ir (vismaz eksperimentos ar dzīvniekiem - noteikti) tāda, ka divas stundas pēc infarkta sākuma, ievadot to pirmo reizi, jūs varat panākt ļoti būtisku infarkta lieluma samazinājumu. Jo infarkts nav vienreizējs akts. Infarkta rezultātā šūnas turpina iet bojā līdz 48 stundām. Infarkts izplešas. No sākuma bija mazāks, pēc tam arvien lielāks un lielāks. Neskatoties uz jebkuru terapiju, ko jūs tur lietojat.
- Ja tādas zāles nonāks tirgū vēlāk, nekā varētu nonākt, vai kāds atbildēs par mirušajiem, kuri varēja nebūt miruši?
- Redziet, parasti ir tā - kas nomiris, to neskaita. Tas ir prom. Un viņš vairs nevar arī protestēt, ka… varēja dzīvot. Es te gribētu atsaukties uz mūsu kardiologu Andreju Ērgli, kurš teica, ka politiķi nenovērtē mūsu farmācijas un veselības nozares zinātnieku devumu. Jo viņi rēķina tikai nacionālā kopprodukta skaitļus, bet nerēķina, cik gadu ilgāk cilvēki dzīvo un cik no tiem produktīvi strādā.
- Ne tikai nenovērtē, bet arī bremzē. Jo, ja, neraugoties uz neadekvātu zinātnes politiku, mūsu zinātnes tēls pasaulē, kā intervijā nesen teica Zinātņu akadēmijas prezidents Spārīša kungs, tomēr ir samērā augsts (tātad uzrāda potenciālu), nav saprotams, kāpēc nenotiek adekvāta politikas maiņa līdz ar atbilstošu investīciju piesaisti?
- Katrai medaļai ir divas puses. Viena - labā, otra - sliktā. Pieņemsim, ka VADA taisnība, ka mildronātu bija jāiekļauj dopingu listē. Pieņemsim. Jā, slikti. Bet - tas nekādi nemaina to, ka mildronāts ir sirdsasinsvadu medikaments. Un līdzeklis, ko var lietot miljoni cilvēku, kas nodarbojas ar sportu, savai veselībai. Tagad viņi zina - to ir jādara! Bet, ja mūsu politiķi būtu izmantojuši un uzsvēruši šo labo pusi, tad cilvēki šo apstiprinājumu būtu sadzirdējuši ātrāk. Taču vienīgais politiķis, kas šo aspektu (ielikdams savā mājaslapā atziņu: Rīga ir meldonija dzimtene!) izmantoja, bija Ušakova kungs,
- Tātad jūs paliekat pie tā, ko teicāt pērn: ja valsts sadarbotos ar zinātniekiem, tā savu budžetu papildinātu par miljardiem, taču Latvijas valstij zinātnieki nav vajadzīgi…
- Tas pats vien ir. Jo, redziet, Latvijas zinātnes projektu iepriekšējais finansējums no Eiropas Savienības fondiem izbeidzās 2015. gada jūlijā, augustā, un joprojām neesam saņēmuši nevienu santīmu jaunā perioda ES fondu finansējuma! Bet budžeta finansējums zinātnei ir tik niecīgs, ka par to ir kauns pat runāt. Visi eksperti vērtējuši: nepiedodami zems. Mūsu zinātnieki šajā ziņā ir, ja ne pēdējā, tad priekšpēdējā vietā Eiropā noteikti.
- Bet OSI sasniegumi taču ir bijuši tādi, kam vajadzēja pārliecināt, ka jānodrošina, piemēram, pienācīga institūta eksperimentālā bāze. Vai tā ir atjaunota tādā apjomā (gan pētīt zāles, gan ražot), kādā jūs vēlējāties?
- Tā nav atjaunota tādā apjomā, kā mēs vēlējāmies. Bet, neskatoties uz visu šiem centieniem izrādīto pretestību, pilnībā tos noslāpēt viņiem nav izdevies. Esam atjaunojuši nelielu, tā saukto mērogošanas laboratoriju. Tas ir iecirknis, kurā var izstrādāt tehnoloģijas. Protams, tā nav eksperimentālā rūpnīca, bet, ņemot vērā to, ka šobrīd tās zāļu vielas, kaut vai pretvēža vielas, vairs nevajag simts tonnu…. Piemēram, lai nogalinātu pusi no vēža šūnām, jau pietiek ar 500 miligramiem preparāta divos miljonos litru ūdens. Tātad - ar dažiem kilogramiem var nodrošināt medikamenta izstrādes procesu, klīniskos pētījumus un tā tālāk.
Tomēr, lai mēs varētu komerciāla rakstura pētījumiem - tehnoloģiju pārnesei un inovācijai - lietot to infrastruktūru, ko par iepriekšējā Eiropas finansējuma līdzekļiem izveidojām, mums bija jāsedz puse projekta izmaksas. Tagad izrādās, ka post factum tiem, kas to nedarīja, kas nemaksāja ne santīma, nu arī ir atļauts izmantot komerciāliem pētījumiem 20% no šīs infrastruktūras jaudas. Mūs piespieda ieguldīt savu naudu… bet tie, kas to neizdarīja, atkal ir izdevīgākā situācijā. Es tiešām nesaprotu, kāpēc valsts mūs tā muļķo?
- Tostarp politiķi Kārļa Šadurska personā ir deklarējuši, ka izglītība un zinātne ir nācijas drošības jautājums. Kā tas, ko jūs sakāt, saskan ar šo apgalvojumu?
- Jā, ja zinātnes mērdēšana badā ( un tā tas ir!) ir apzinātas politikas jautājums. To, ka tas tā notiks, mēs prognozējām. Es personīgi Pētniecības un inovāciju stratēģiskās padomes sēdēs pērn un aizpērn ne reizi vien esmu uzsvēris: cienījamie politiķi, ja jūs neko nedarīsiet, tad zinātne ies bojā, sākot ar 2015. gada augustu. Nē, nē… viss būs kārtībā, jūs neko nesaprotat, mums ir prioritātes. Zinātne, attīstība,… Bet notiek vissliktākais scenārijs. Joprojām ne santīma no Eiropas naudas līdz zinātnei nav nonācis.
- Ko jūs pats darītu, lai situācija kļūst adekvāta?
- Es atjaunotu pāris lietas, par kurām esmu jau vairākkārt runājis. Mums nevajag katrā ciemā vienu promocijas padomi, kur tiek aizstāvētas disertācijas. Mums pietiktu ar vienu promocijas padomi katrā zinātnes nozarē valstī, kā tas bija savulaik. Jo - tad, pirmkārt, var nodrošināt vienādu prasību līmeni visā valstī.
Otrkārt - ja zinātniskās institūcijas piedalās studentu apmācībā tādā veidā, ka nodrošina viņiem zinātniskā darba iespējas (kas ir ļoti pareizi, jo šeit ir zinātniskā bāze, tā nav jātaisa vēl kaut kur, students šeit var strādāt), tad šis process ir kaut kādā veidā arī finansējams. Nevis tā, ka darbs vieniem, finanses otriem. Šobrīd situācija ir absurda. Tie, kuri grib kļūt par doktoriem vai maģistriem, mūsu vadībā, ar mūsu reaģentiem, ar mūsu finansējumu veic OSI savus pētījumus. Bet Zinātniskās darbības likums neparedz mums tiesības gatavot ne bakalaurus, ne maģistrus, ne doktorus. Mēs to nedrīkstam darīt. To drīkst tikai universitātes, kuras par to arī saņem finansējumu. Bet no mums prasa: cik esat sagatavojuši? Un, ja neesat, tad kotējaties zemāk. Vārdu sakot, finansēšanas problēma tiek pārkrauta uz zinātniskajiem institūtiem, kuriem, lai finansētu šo studentu apmācību, naudiņa jānopelna pašiem. Jauka situācija, kas nekādā veidā neveicina zinātniskās institūcijas attīstību.
Nauda tiek vieniem, darbs citiem. Lai arī visi, kas studē biofarmāciju, var šeit iepazīties un strādāt ar pasaules klases instrumentiem, var veikt pētījumus, kuru pasūtītāji ir no pirmā pasaules lielāko farmācijas firmu piecnieka. Tātad - tie ir pētījumi, tas ir līmenis, kāds ir pasaules vadošajos uzņēmumos. Šeit - Latvijā. Bet - kādam par to būtu jāsamaksā. Nē, jūs paši… Jo vajag taču jums. Jā, mums vajag, un tāpēc mēs esam visu laiku ar to darbojušies. Gatavojuši šos speciālistus. Bet - mēs nespējam aizstāt valsti.
Turklāt - cilvēki noveco. Mums, lai atjaunotu savu potenciālu bez nekāda pārrāvuma, vajag desmit līdz piecpadsmit jaunu zinātņu doktoru katru gadu. Mēs institūtā par savu naudiņu vienu gadu sagatavojām pat desmit doktoru. Bet par valsti tas neliecina neko. Nozarēs, kur zinātnieku sagatavošanā jāiegulda nopietna nauda, viņu skaits nemitīgi samazinās. Jo, lai tiktu kaut vai pie viena inženierzinātņu doktora, ir jābūt krietnai bāzei.
Bet trešais, pats būtiskākais, ko es noteikti būtu darījis, - ir jānodrošina iespējas studentiem un zinātniekiem nodarboties ar tehnoloģiju pārnesi. Bet tas nevar notikt tāpēc, ka nav šīs bāzes - jūs nespējat pārnest zināšanas no teorētiska raksta uz praktisku pielietojumu. Jo pa vidu nav aprobācijas. Tas motors, ko esat izgudrojis, netiek uztaisīts kaut vienā eksemplārā, lai apliecinātu uzņēmējam, ka tas ir labāks nekā iepriekšējie, un lai uzņēmējs būtu gatavs to pārņemt un organizēt ražošanu.
Un vēl teikšu to, ko neviens negrib atzīt, - liela ekonomika atšķiras no mazas ekonomikas ar to, ka lielā ekonomikā ir daudzi lieli uzņēmumi, kuriem pašiem ir savi pētniecības centri. Tie paši nodarbojas ar tehnoloģiju pārnesi un inovāciju. Latvijā nav neviena uzņēmuma, kuram būtu savs pētnieciskais centrs. Līdz ar to Latvijā nenotiek arī zināšanu absorbcija, savas un pasaules zinātnes devuma apjēga un pārnešana uz Latvijas ražošanu. Jo to neviens nefinansē.
- Jūs uzsverat, ka esat kristietis. Bet - vai esat ticīgs cilvēks? Es tā jautāju, pats savu šaubu vadīts. Manī ir par daudz lepnības ticībai. Bet, ja virsma tam, ko zinu, palielinās, tad taču aug arī saskares laukums ar nezināmo. Kā to uztver zinātnieks?
- Jūs teicāt: es zinu, ka nezinu neko. Bet - lielākā daļa nezina pat to. Tas, ar ko es savā zinātniskajā darbībā saduros katru dienu, tā dzīvo organismu sarežģītības pakāpe un tā konstrukcija, kā viņi darbojas, nekādi nepieļauj nejaušību, kā šīs te sakārtotības radītāju. Arī dzīvības kā tādas. Līdz ar to te nav citu iespēju, kā saprast un atzī - Dievs ir. Esam lepni vai ne tik lepni… Jā, cilvēks grēko visu savu mūžu, un es nezinu nevienu, kas būtu spējis visus desmit baušļus savas dzīves laikā ievērot. Tāpēc jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, nevis uz savu varēšanu. Bet - jācenšas kaut ko darīt lietas labā. Kā zinātnieks es vienmēr esmu teicis: mana zinātniskā pārliecība ir - Dievs ir! Un es nekautrējos par to skaļi paziņot.