Pēc arvien uzkrītošākām Krievijas militārajām aktivitātēm, tostarp pie Latvijas robežām, pieaugošā propaganda un NATO un Latvijas atbildes reakcijas jau labu laiku dara bažīgus Latvijas un citu Eiropas valstu iedzīvotājus. Donalda Trampa ievēlēšana par ASV valsts prezidentu līdzās ar Brexit tās tikai pastiprina. Kam jāgatavojas un kam esam gatavi, Neatkarīgās intervija ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani (ZZS).
- Pirms ASV prezidenta vēlēšanām daudz tika spekulēts ar drošības situācijas pasliktināšanos Eiropā Donalda Trampa ievēlēšanas gadījumā. Jūsu darbs jau līdz ar šīs situācijas iestāšanos ir mainījies?
- Šobrīd nav pamata bažīties. Turpinām realizēt NATO valstu Varšavas lēmumus par kolektīvās aizsardzības stiprināšanu, gatavību aizsargāt jebkuru dalībvalsti pret jebkāda veida drošības izaicinājumiem, tostarp hibrīddraudiem, strādājam pie kiberdraudu novēršanas, pretraķešu aizsardzības sistēmas Eiropā. ASV joprojām ir lielākais NATO atbalstītājs, kas līdz šim savus solījumus ir pildījis un solījis pildīt arī turpmāk. Arī mēs savus solījumus pildām, ir ļoti liels finansējuma pieaugums aizsardzībai, kas paredzēts arī nākamgad. Arī vēl amatā esošais ASV prezidents Baraks Obama par pirmo tikšanos ar Trampu izteicies pozitīvi.
- Šie solījumi tomēr bija iepriekšējā prezidenta, ne Trampa, kurš izteicies par to, ka Eiropai pašai vajadzētu vairāk rūpēties par savu aizsardzību, par ASV mazāku aktivitāti NATO, turklāt jāņem vērā, ka vienlaikus republikāņi nodrošinājuši arī vairākumu ASV Senātā un Pārstāvju palātā, kas paver brīvāku ceļu Trampa vīziju realizācijai. Pēc prezidenta maiņas nebūtu citām acīm jāpalūkojas uz Eiropas armijas izveidi?
- Par to, ka Latvijai ir jāiegulda vairāk, runājam arī Eiropas Savienības (ES) sanāksmēs, un tas jau 2014. gadā nolemts Velsas samitā, un jau 2015. gadā virknē NATO valstu tika apturēts aizsardzības budžeta samazinājums, sācies pieaugums. Jā, ir bijušas dažādas runas par Eiropas aizsardzības savienību un tās formām, bet visas valstis skaidri pateikušas, ka nekādā gadījumā nav jāveido NATO dublikāts. NATO ir savi mērķi, bet Eiropas aizsardzības spēki var sadarboties iekšēju krīzes situāciju mazināšanā un novēršanā. Mums tam jau šobrīd ir vairāki instrumenti, kurus vajadzētu izmantot aktīvāk, kaut vai ES kaujas grupa. Vairāk varam sadarboties militārās industrijas attīstībā un zinātnē. Arī te Eiropa varētu ieguldīt vairāk.
Šobrīd veidot Eiropas armiju - vēl vienu paralēlu komandstruktūru nav lietderīgi, tas tikai padarītu lēmumu pieņemšanas procesu garāku un komplicētāku. Jau tā cenšamies saīsināt NATO iekšienē esošās lēmumu pieņemšanas procedūras.
- Pēdējā laikā vērojams ziņu sabiezējums par Krievijas militārajiem manevriem tuvu mūsu robežām, bruņojuma, tostarp kodolieroču, pieaugumu, NATO atbildēm, lielu kaujas grupas dislocēšanu nākamgad Baltijas valstīs un Polijā. Ārpolitikas forumā Rīgas konference bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens aicināja NATO pārskatīt tās kodolieroču stratēģiju, ja Krievija turpinās savu kodolieroču retoriku. Krievijas karakuģi iebraukuši Baltijas jūrā ar kodolgalviņas nestspējīgām raķetēm... Atsācies aukstais karš?
- Nedomāju, ka ir sācies aukstais karš, bet aktivitātes, ko redzam ap mūsu valsts robežām, retorika, ko dzirdam no Krievijas, liek rīkoties. Ir mainījusies situācija līdz ar notikumiem, kādi bijuši Gruzijā, Krimā, Ukrainā. Šī ir savādāka karadarbība, tiek izmantoti citi instrumenti, hibrīdkara elementi, aktualizējas kiberjoma NATO valstis to uztver kā atsevišķu karadarbības jomu, kam jāpievērš ne mazāka uzmanība kā sauszemes, gaisa, jūras spēkiem. Kiberaizsardzībā jāiegulda daudz vairāk, un tas tiek darīts. Protams, kodolkomponentes pievienošana gan mācībās, gan pieminētie lidojumi pie mūsu un līdz pat Portugāles robežām ar stratēģiskiem bumbvedējiem, ieroču žvadzināšana mūs dara bažīgus, bet rīcība seko arī no mūsu puses.
- Rasmusens pauda, ka Krievijas aktivitātes saistībā ar kodolieročiem liecinot, ka Kremļa vadība ir neprognozējamāka, nekā tā bija komunistu laikā. Varam izslēgt tiešas karadarbības izvēršanos Latvijā, Eiropā?
- Šobrīd tieša militāra apdraudējuma nav. Bet Krievijas militārās aktivitātes, milzu apjoma mācības, kurās iesaistīti pat civilie, kā arī civilo plānu realizācija pret kodoluzbrukumiem liek aizdomāties. Bet tam pretī ir mūsu lēmumi, lai realizētu atturēšanas politiku. Esmu ļoti gandarīts par Varšavā pieņemtajiem lēmumiem. To realizācija gan mums prasīs ļoti apjomīgu darbu, ko jau darām, tostarp lai mēs varētu sagatavoties sabiedroto spēku uzņemšanai Latvijā jau nākamā gada sākumā, veidojot infrastruktūru, paplašinot poligonu, saskaņojot likumdošanu u.c. Kā zināms, nākamgad maijā Latvijā ieradīsies Kanādas spēku vadītā daudznacionālā bataljona kaujas grupa ar 455 Kanādas karavīriem, ar kuriem kopā uzturēsies arī citu valstu karavīri. Mūsu sabiedroto vēlme iesaistīties atturēšanas un drošības garantēšanā ir patiešām nozīmīga. To pierāda kaut vai Kanādas attieksme, kura paziņojusi, ka tuvākajos gados Latvijas aizsardzībai tērēs 325 miljonus eiro, un iepazīšanās vizītē Latvijā ieradās ar 70 pārstāvjiem!
- Lielāks budžets, lielāka bruņošanās, vairāk karavīru... Vai šīs spēcīgās atbildes reakcijas nozīmē, ka arī riski ir lielāki?
- Nē, nedomāju.. Jautājumā skan retorika, ka mēs it kā veicinām lielāku militāro aktivitāti, lai gan ikviens cilvēks, militārais analītiķis redz, ko un cik ilgi jau dara Krievija, kā tā palielinājusi savu aizsardzības budžetu, izvieto jaunas militārās vienības Rietumu kara apgabalā. Viņu un mūsu vienību apmērus nevar salīdzināt, bet šī atturēšanas politika strādā. Multinacionālā vienība, kas formējas no vairāku valstu karavīriem, ir ļoti labs piemērs NATO valstu solidaritātei - kopā ar Kanādas karavīriem Latvijā būs arī karavīri no Albānijas, Slovēnijas, Balkānu reģiona, kur ir bijušas ilgstošas, smagas krīzes. Arī no Polijas, kur arī tiek izvietoti papildu sabiedroto spēki.
- Ar mūsu pretgaisa un prettanku ieročiem, ko esat minējis kā prioritāti, varam šīs 48 stundas noturēties, līdz iesaistās NATO?
- Jā, varam! Darām visu, lai to spētu ar šo atturēšanas politiku, būvējot savu aizsardzības sistēmu, attīstot savus bruņotos spēkus kopā ar mūsu sabiedrotajiem.
- Vai stingrākas ekonomiskās sankcijas var mazināt Krievijas militāro agresiju? Vai tieši otrādi - mums ekonomiski jāsadarbojas, jāveicina viņu investīcijas, jāveido ciešākas ekonomiskās saites, vai otrādi - jāceļ žogs?
- Ir jāstrādā ar diplomātiskajiem kanāliem, vienmēr jābūt iespējai sarunāties. Ar Krieviju ir bijušas tikšanās NATO padomē pēc Varšavas samita un citas, bet nevar būt tā, ka vieni kaut ko dara un otri gluži pretēji. Vēlme sadarboties ir, bet, pirmkārt, jāpilda solītais, kaut vai daudzkārt minētais Minskas līgums, un, raugoties uz tā izpildi, domāju, ka šobrīd nav nekāda pamata mainīt esošo situāciju.
- Pat ja jaunā ASV vadība, iespējams, varētu aicināt uz citādu rīcību?
- Nevaru prognozēt, kā rīkosies ASV, bet skaidrs, ka vienmēr ir jābūt politiska noregulējuma iespējai jebkādas krīzes situācijā, kas ir vislabākais, nevis ar ieročiem risināt jautājumus, tostarp Sīrijā. Ja varētu atrast politisko risinājumu, būtu daudz mazāk arī bēgļu, kas visiem būtu labāk.
- Pieminējāt hibrīdkara izaicinājumus, par ko tika runāts arī Rīgas konferencē. Jums ir plašāka informācija un izkristalizējies viedoklis par incidentu, kas notika ar britu karavīru Vecrīgā? Viena versija bija, ka, iespējams, notikusi provokācija, britam uzbrukts McDonald’s, un momentāni parādījusies filmēšanas grupa, kas vēlāk devusies uz Krievijai simpatizējoša medija telpām. No otras puses ir policijas atzinums par brita agresīvo uzvedību un cietušā tēva paustais, ka viņa dēlam vienkārši uzbrucis piedzēries armijnieks. Hibrīdkarš vai kārtējie incidenti ar ārvalstu karavīriem Latvijā?
- Nevaru pateikt, kamēr nav beigusies izmeklēšana. Bet, protams, nevar izslēgt, ka šādā veidā varētu strādāt hibrīdkara elementi un propaganda.
Nākamgad atvērs hibrīdkara ekselences centru Somijā, līdzīgi kā mums ir NATO stratēģiskās komunikācijas ekselences centrs, kiberdrošības centrs Tallinā un enerģētiskās drošības centrs Lietuvā. Šī stratēģiskā komunikācija ir ļoti būtiska, par to ir jādomā no dažādiem redzesleņķiem. Hibrīdkarā tiek izmantoti dažādi līdzekļi, atceramies par it kā krustā sisto meitenīti Ukrainā, it kā bēgļu izvaroto meiteni Vācijā, kura beigās nebija izvarota, viltotas vēstules nosūtīšanu Zviedrijas aizsardzības ministram. Piemēru ir ļoti daudz.
- Ko varam likt pretī? Skaidrs, ka finansiālu un citu resursu ziņā nespējam konkurēt ar Krievijas propagandas un hibrīdkara mašinēriju.
- Mums pašiem ir jāstiprina sava mediju telpa, jāveido savs saturs, citādi būs ļoti grūti stāties pretī apmēram divu miljardu dolāru Krievijas Federācijas ieguldījumiem mediju telpā. Kultūras ministrija strādā pie mediju ekselences centra, kas arī varētu stiprināt mediju telpu.
- Runājat par propagandu, hibrīdkaru, kas parasti nepieciešams, kad jāmobilizē tauta cīņai pret ienaidnieku, valsts aizstāvībai, «ieroču žvadzināšanu», notiek dažādas slepenas sanāksmes par militāriem, drošības jautājumiem, cilvēkiem rodas nelāga sajūta, bažas, ka kaut kas briest...
- Analizēt situāciju kopumā ir ļoti sarežģīti, ņemot vērā izskanējušo melu daudzumu un neprognozējamību. Piemēram, par šo Malaizijas lidmašīnu, kuru notrieca virs Austrumukrainas, no Krievijas puses izskanējušas vairākas viena otru izslēdzošas versijas. Arī attiecībā uz Krimas okupāciju - ja sākotnēji tika noliegta jelkāda Krievijas dalība, tad pēc laika Krievijas prezidents tomēr atzina, ka zaļie cilvēciņi bijuši Krievijas bruņoto spēku speciālo uzdevumu karavīri. Tāpēc ir ļoti svarīgi valstīm dalīties ar informāciju, tajā skaitā lai apkarotu terorismu, bet ne visas valstis to grib darīt. Tikai kopā šodien varam radīt drošāku vidi, jo dažkārt maza detaļa var novērst milzīgu nelaimi.
- Nepārtraukti saņemat informāciju par dažādām militārām aktivitātēm pie valsts robežām, mācībām, bumbvedēju lidināšanos, Iskander raķešu izvietošanu Kaļiņingradā... Jums būtu lielāka drošības sajūta, to visu nezinot, vai ir tagad, to zinot un ikdienā par to domājot?
- Tas ir mans darbs. Nesen atgriezos no Afganistānas, nedaudz uztraucos par ģimeni, mammu, kura arī klausās ziņas un saprot, kur esmu bijis. Mazārišarīfā burtiski pāris dienas pēc mūsu vizītes notika uzbrukums Vācijas konsulātam, kurā notika mūsu sarunas, lai gan iepriekš tika teikts, ka Vācijas konsulāts ir visdrošākā vieta pilsētā. Protams, man ir daudz dienesta informācijas, bet es piekrītu mūsu ārlietu ministra teiktajam, ka nav jāceļ panikas vilnis, bet jāturpina darīt savus darbus. Īsā laikā, jo īpaši kopš Varšavas samita, ir sasniegti lieli panākumi, izmaiņas NATO iekšienē, lai varētu justies drošāk.
- Uz 11., 18. novembri redzam cilvēkus ar sarkanbaltsarkanām lentītēm. Vai šīs patriotisma izpausmes, jūsuprāt, varētu konvertēties valsts aizstāvēšanā ar ieročiem rokās, ja tas būtu nepieciešams, vai tiktu turpinātas emigrācijas tradīcijas?
- Es personīgi sajūtu šo patriotismu un vēlmi aizstāvēt savu zemi. Zemessardzē pēdējos divus gadus vērojams liels cilvēku pieplūdums, arī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā šogad ir vislabākais rezultāts vairāku gadu laikā. Kamēr daudzās augstskolās ir grūtības aizpildīt pat budžeta vietas, akadēmijā ir liela konkurence, neraugoties uz augstajām prasībām nākamajiem virsniekiem gan attiecībā uz veselību, gan fizisko sagatavotību. Vēlme kļūt par Latvijas armijas bruņoto spēku virsniekiem ir ļoti liela. Tas pats ir ar profesionālā dienesta karavīriem - rezervisti tiek apmācīti lielā skaitā, lai gan ar šo apmācību, godīgi sakot, neiet tik viegli, kā bijām cerējuši. Sākums nav viegls, bet jāsaprot, ka tā ir pilnīgi jaunas sistēmas ieviešana. Arī igauņi teica, ka bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, pieci septiņi gadi -, kamēr sistēmas sāka pilnvērtīgi strādāt.
- Valsts aizsardzības mācību māca 13 lauku skolās un vienā Rīgas skolā. Rīdziniekiem vairāk citas intereses, un aktīvāki šajā ziņā un attiecīgi arī fiziskā valsts aizstāvēšanā varētu būt tieši novadu iedzīvotāji?
- Labs un vienlaikus grūts jautājums. Arī ar jaunsardzi Rīgā ir diezgan daudz izaicinājumu. Jaunsardze ir viena no prioritātēm, kam arī ir piešķirti līdzekļi. Lielu lomu te spēlē instruktori, kuri spēj aizraut jauniešus. Pazīstu daudzus puišus, ar kuriem esmu dienējis kopā, kuri atvaļinājušies no dienesta, bet atgriezušies kā instruktori jaunsardzē. Zinot viņu spējas, domāju, ka šī kustība attīstīsies. Jauniešiem ir ļoti svarīgi, lai apmācības norisinās mūsdienīgā gaisotnē - uz to arī tiecamies. Domājam arī, kā situāciju Rīgā uzlabot. Dažādā aktivitāte reģionos un Rīgā daļēji varētu būt skaidrojama ar to, ka ārpus Rīgas nav tik daudz iespēju ārpusskolas nodarbībām, izaicinājumi un iespējas galvaspilsētā ar daudz lielāki. Instruktoriem jābūt ļoti kvalificētiem un nodarbībām interesantām, lai spētu Rīgas jauniešus uzrunāt.
- Gaidāma NBS komandiera Raimonda Graubes aiziešana no amata, pensijas vecumu sasniedzis arī ģenerālis Juris Kiukucāns. Notiek paaudžu nomaiņa NBS. Vai būs kas stājas vietā?
- Tie ir dabiski procesi. Varu pateikt lielu paldies par Graubes kunga nozīmīgo ieguldījumu NBS attīstībā, bet Kiukucāna kungs nekur neaiziet, paliek amatā, tikai kā civilais.
Kā jau teica Graubes kungs, tiecamies, lai katram virsniekam un karavīram būtu skaidra dienesta gaita un karjeras ceļš, lai ikviens mērķtiecīgs un zinošs karavīrs var nonākt piramīdas augšgalā un kļūt par NBS komandieri. Šis attīstības posms bijis ar pārrāvumiem, mūsu virsniecība ir pietiekami jauna, un tādēļ mums ir vajadzīgi arī ļoti pieredzējuši cilvēki. Ikviena pieredzējuša cilvēka aiziešana no NBS ir zaudējums, bet viņi nekur nepazūd. Arī Graubes kungs teicis, ka ir gatavas palīdzēt jaunsardzei un citādi aizsardzības jomā.
- Cīņā par Alūksnes slimnīcas slēgšanu piesauc arī armijas vārdu, kas tur dislocēta. Jums slimnīcu reforma rada bažas?
- Mums ir svarīgi, lai pēc iespējas tuvāk mūsu dislokācijas vietām būtu neatliekamā palīdzība, bet kā tas tiek atrisināts, kādas būs šīs izmaiņas, ir Veselības ministrijas jautājums.
- Aizsardzības budžetu tur neinvestēsiet?
- Mēs jau sadarbojamies, piemēram, nodrošinot ģeneratoru Alūksnes slimnīcai krīzes situācijā. Vienmēr cenšamies palīdzēt, un tā ir mūsu būtība - radīt drošības sajūtu un būt vienmēr blakus, līdzīgi kā to dara zemessardze krīzes situācijās.