Godinot Brīvības cīņās kritušos Latvijas karavīrus, šodien valstī tiek svinēta Lāčplēša diena.
Lāčplēša dienas svinēšana tika iedibināta īsi pēc 1919.gada 11.novembra - datuma, kurā Latvijas bruņotie spēki guva uzvaru pār skaitliski lielāko un arī labāk apbruņoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku.
Latvijas armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 9.novembrī, un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11.novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Tiek uzskatīts, ka tieši šajās dienās izšķīrās 1918.gada 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis - lai gan Latvijas neatkarība bija pasludināta, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919.gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.
Ar 1919.gada 11.novembri simboliski tiek datēta arī Latvijas valsts apbalvojuma - Lāčplēša Kara ordeņa - izveide. Lāčplēša Kara ordeni, kura devīze ir "Par Latviju", piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu.
Latvijas Brīvības cīņas ilga no 1918.gada 18.novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika, līdz 1920.gada 11.augustam, kad tika noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.
Savukārt Bermontiādes cīņas, kurās Latvijas armija ar sabiedrotajiem cīnījās pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, norisinājās no 1919.gada oktobra līdz decembrim. Cīņas ir ievērojamas ar to, ka sākotnēji nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo armiju. Kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēta latviešu karavīru drosme un varonīgums, sabiedroto valstu sniegtais atbalsts Latvijai, pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā kaujas organizācija.
Padomju okupācijas gados Lāčplēša dienas svinības bija aizliegtas. Lāčplēša dienu atsāka svinēt 1988.gadā, kad 11.novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī atkal tika pacelts Latvijas valsts karogs. Kopš 1990.gada Lāčplēša diena ir noteikta par atceres dienu, kurā piemin Latvijas Brīvības cīņās kritušos.
Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz Daugavmalā pie Rīgas pils mūra. Par tradīciju kļuvis arī daudzviet Latvijā šajā dienā rīkot lāpu gājienus. Tāpat, simboliski pieminot izšķirošo uzvaru pār Bermonta karaspēku, ļaudis novembrī pie apģērba mēdz piespraust sarkanbaltsarkanas lentītes, kas nēsājamas ar stūriem uz augšu, veidojot burtu "V".
Tāpat liela nozīme Bermontiādes laikā bija ziņu aģentūrai LETA jeb tajā laikā tā dēvētā "Latopress" biroja darbam, jo laikā, kad vairākus mēnešus ilga uzbrukumi Rīgai, "Latopress" darbinieki ne tikai sniedza informāciju vietējai presei, bet arī paši aktīvi iesaistījās pilsētas aizstāvēšanas kaujās.
Bermontiāde preses birojā sākās ar 1919.gada 9.oktobra rītā saņemto valdības rīkojumu gatavoties darba turpināšanai ārpus Rīgas un pārcelties uz Cēsīm, uz kurieni tika aizsūtīta lielākā daļa darbinieku. Rīgā palika darboties Edmunds Freivalds un Rihards Bērziņš, jo viņu uzdevums bija saņemt ziņas no Latvijas armijas galvenā štāba un telefoniski nodot tās tālāk uz Cēsīm, lai ziņas caur Tallinu varētu izplatīt tālāk. Bermontiādes laikā Rīgā "Latopress" piecu līdz sešu cilvēku sastāvā nodrošināja visas ziņu aģentūras funkcijas, informējot vietējo presi par vietējiem un ārzemju notikumiem un ārzemes - par situāciju Latvijā.
Tā kā telefonsakari bija traucēti, preses birojs ziņas sniedza vietējiem medijiem, kuri savās slejās nepārtraukti atgādināja: "Latvijas preses birojs turpina darboties un informē!" Biroja atrašanās vieta līdz Bermontiādei bija Vaļņu ielā 20 (uz Kaļķu un Vaļņu ielas stūra), pēc tam - "Brīvās Zemes" redakcijā Elizabetes ielā 14, vēlāk apšaudēm mazāk pakļauta vieta izrādījās 8.pamatskolas telpas. Tomēr no apšaudēm nebija pasargāti visi "Latopress" darbinieki, jo kritušo vidū bija arī angļu valodas referente Elza Žiglēvica, kura tika nāvīgi ievainota 1919.gada 10.oktobrī, kad karavīriem piegādāja ēdienu.