Brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš līdz šim nebija publiska persona. Tagad Apvienoto štābu nomainījusi Zemessardze. Tas nav vertikāls karjeras kāpums, drīzāk attīstība pa horizontāli. Taču komandieris nosmejas: «Es tagad esmu zirgā – komandiera amatā! Pareizi?»
- Komandiera maiņas ceremonija notika Zemessardzes 25 gadu jubilejā augustā. Pāris mēnešus jau strādājat jaunajā amatā - kā patīk darbs?
- Jebkura vienība un struktūra vispirms ir jāiepazīst. Visa šī saimniecība, cilvēki, jāsaprot tās būtība. Man vēl daudz vienību tuvākajā laikā jāapmeklē. Tad tā bilde būs puslīdz pilna. Bet skaidrs, ka izaicinājumi ir. Tajā skaitā apgādē, kur problēmas vajadzētu novērst jau tuvākajos divos gados. Tad arī varēsim pacelt apmācību un motivēt to zemessargu kaujas uzdevumu izpildei. Kamēr tas nav izdarīts, nevaram pieprasīt simtprocentīgu atdevi.
- Zemessargi diezgan bieži ekipējumu pērk paši, un daudzi uzskata to par personisko ieguldījumu valsts aizsardzībā.
- Es atklāti pateikšu. Zemessargiem nebūtu jāpērk sev ekipējums. Bet, ja Zemessardze kaut ko nespēj nodrošināt, tad viņi pērk. Ja cimdi ir vajadzīgi, jāpērk...
- Armija izsniedz adītus cimdiņus, ko ar tādiem pasākt?
- Neko ar tiem neizdarīsi, taisnība. Tomēr, lai arī mūsu apgādes sistēma ir smagnēja, tomēr tā iet pareizu ceļu. Mums katram zemessargam ir formastērps. Tādā ziņā mēs esam nodrošināti. Paliek tikai to pareizo ekipējumu vēl iegādāties, un nodrošinājums būs simtprocentīgs. Uz to mēs soli pa solim ejam. Plāns, kā to realizēt, jau sagatavots.
- Aizsardzības ministrija ir teikusi, ka saistībā ar sabiedroto atbraukšanu nāksies pārskatīt izdevumu plānus. Vai tas skars arī Zemessardzi?
- Jautājums ir pareizs, bet uzskatu, ka tiešā veidā tas mūs neietekmēs. Viņus izvietos pie sauszemes spēkiem Ādažos. Ādažniekiem gan, iespējams, būs bišķi jāsaspiežas. Ādažu poligons nav gumijas poligons. Sabiedrotajiem vajadzēs mācību vietas. Līdz ar to, iespējams, arī mēs vairs tik bieži netiksim Ādažos, kā līdz šim. Tāpēc pašlaik skatāmies, piemēram, uz Daugavpils Meža Mackevičiem. Skatāmies uz Lāčusilu, kas ir Alūksnē.
- Tātad no Rīgas zemessargi brauks uz turieni?
- Jā, varbūt nedaudz lielāks resurss būs jāpatērē. Iesēdināsim zemessargu vadu vai nodaļu smagajā automašīnā un brauksim uz Alūksni. Ko darīt? Man vajag sasniegt rezultātu! Mācības mums ir jāveic, un tas ir risinājums.
- Kā Zemessardzei šobrīd pietrūkst visvairāk - ieroču, mašīnu, personāla?
- Ieroči mums ir. Mēs varam nodrošināt kaujas šaušanu katram zemessargam. Transports, lai pārvestu personālu no punkta A uz punktu B, arī pietiekamā daudzumā. Kas mums būtu nepieciešams, tās ir mobilitātes platformas operacionālo uzdevumu izpildei. Sabre Strike mācībās redzējām, kā operē norvēģi. Viņiem ir kvadricikli ar piekabītēm, siksvīleri (sixwheeler - braucamrīki ar trim asīm). Nu ļoti labi! Viņi bataljona sastāvā atbrauca pie mums uz Ādažiem un parādīja, ko var izdarīt ar tādu vieglo transporta līdzekli, kas nav bruņots, bet viegli pārvietojas pa mūsu apvidu - kur ir purvains, kur ir mežains, kur nav ceļu. Super! Mums noteikti tās mobilitātes platformas noderētu. Vai tās būtu džipveidīgas automašīnas, kur varam nodaļas vai grupas sastāvā sasēsties. Vai hammeri, ko varētu no Amerikas iepirkt.
- Kāds jums radies kopējais iespaids, pārņemot Zemessardzes saimniecību? Tā ir sliktā stāvoklī, vidējā, labā?
- Vai te daudz jādara? Jebkurā struktūrā jādara daudz darba. Bet mums ir ļoti labi viss salikts pa plauktiņiem. Kādi uzdevumi jāizpilda, kādi mērķi un apakšmērķi jāsasniedz. Pašlaik redzu, ka viss notiek atbilstoši plāniem. Finansējums piešķirts. Materiāltehniskie līdzekļi ar kavēšanos, bet nāk iekšā mūsu noliktavās un tiek izsniegti zemessargiem. Un mācībās mēs piedalāmies diezgan lielā skaitā. Tikko nostartējām Zobenā - lielajās mācībās, kas notika pie Rēzeknes. Piedalījās mūsu trešā Zemessardzes brigāde, robežsargi, Valsts policija, mūsu sabiedrotie no ASV, lietuvieši. Arī mūsu sauszemes spēki ar CVRT, par ko dažs labs stāsta, ka slikta mašīna.
- Un kāda tad ir?
- Laba! Es kā tehnisks cilvēks uzskatu, ka uz šo brīdi ļoti labs bruņutransportieris, kas ideāli var veikt mūsu apvidū mums nepieciešamos kaujas uzdevumus. Redzēju, kā ar tiem manevrēja Latgalē. Pasaka! Maza mobila tehnika, ekipāža aizsargāta, ātrums ļoti labs, manevrēšanas iespējas lieliskas. Kaut kāds tanks diez vai to varētu.
- Zemessardze pie tādiem arī varēs tikt?
- Domāju, noteikti. Sauszemes spēki tagad testē, strādā. Un, ja vēl visu izdosies pacelt, kā esam plānojuši! CVRT ir vienkārši platforma - jautājums, kas par ieroci tai virsū. Ja runāsim par to pašu modernāko prettanku ieroci, kas maksā vairākus simtus tūkstošu...
- Tas ir tas spaiks?
- Jā, taisnība. Ja to uzstādīs, tā jau būs pavisam cita spēja. Viņš var izdarīt tādu sitienu pretiniekam!
- Pa lielu gabalu iesit pretiniekam un laidies lapās, lai sistu nākamajam.
- Tieši tā! Lai skeptiķi runā, ko grib. Mūsu apvidum par šo tehniku labāku es nezinu. Un to bruņutransportieri var pat iebraukt automašīnas garāžā!
- Teicāt, ka viss pašlaik notiek pēc plāna. Kāda ir Zemessardzes komandiera ietekme uz lielu stratēģisku lēmumu pieņemšanu? Vai piedalāties lēmumos, kas attiecas uz Zemessardzes nākotni?
- Protams. Mēs neesam nekādi atstumtie, un nav tā, ka man iedod plānu un saka: še tev, Zemessardzes komandier, izpildi. Nebūt nē. Tas ir viens no Zemessardzes štāba uzdevumiem - veikt analīzi un piedāvāt risinājumus. Mums ir komandieru padome, kurā katrs spēka veida komandieris var izteikt savu viedokli. Dažāda veida padomes un sanāksmes, kurās prezentējam idejas attiecībā uz to vai citu spēju un projektu īstenošanu. Man šajā ziņā jau ir pozitīva pieredze. Saeimas Aizsardzības komisijā vajadzēja skaidrot, kādēļ gribu panākt izmaiņas Zemessardzes likumā. Kādēļ no 30 dienesta uzdevumu izpildes dienām mums jāpāriet uz 90 - vienam otram speciālistam. Tam pašam pavāram - nu kas ir 30 dienas? 90 - tā jau ir cita lieta. Tad viņš var piedalīties pamatapmācības nometnēs, kas mums ir jaunievedums. Tur koncentrēti nedēļas laikā mēs apmācām jaunos zemessargus.
- Parunājos ar jaunajiem džekiem. Smagi esot tajās nometnēs. Daudzi plīst nost.
- Jā, blogos to arī var lasīt. Bet ko darīt! Tāda ir dzīve. Mums jābūt gataviem uz to spriedzi, uz fizisko slodzi un izaicinājumiem. Reālā situācijā krīzes gadījumā mācīties būs par vēlu. Tās rozā brilles savlaicīgi jānoņem, lai saprastu, kur atrodies.
- Oficiālais viedoklis ir tāds, ka zemessargs ir līdzvērtīgs PD karavīram. Tomēr ir eksperti, kas domā citādi. Ka teritoriālo aizsardzību uz zemessargiem nemaz nevar balstīt, jo esam amatieri.
- Es starp Zemessardzi un teritoriālo aizsardzību lieku vienādības zīmi. Tas ir pamatu pamats. Katrs Zemessardzes bataljons operē pazīstamā teritorijā. Tā ir viņu zeme, tā varbūt pat ir zemessarga paša sēta. Tas ir viens no pamatiem Zemessardzes domāšanā. Zemessargs ir sagatavots, un viņš izdarīs daudz vairāk, būdams savā teritorijā. Motivācija ir pavisam cita. Viņš aizsargā savu zemi.
Un Zemessardzi nevajag uztvert tikai kā teritoriālās aizsardzības spēku. Mums ir pieredze arī starptautiskajās operācijās. Eiropas Savienības kaujas grupā puiši slēdz uz gadu līgumu, un pusgadu notiek intensīvā apmācība, pusgadu pati dežūra. Viņi ir ļoti labi sagatavoti karavīri, kas vēlāk atgriežas savās civilajās darbavietās. Bet varbūt kāds aiziet uz profesionālo dienestu, valsts policiju, robežsardzi. Ir arī tādi gadījumi. Cilvēks izmēģina šo izaicinājumu un saprot - jā, tas ir mans! No Studentu bataljona arī viens otrs rakstīja stāstus - kā ir tur būt iekšā, kā cilvēks sajūt to realitāti. Tas tev nav aiziet piknikā ar sēņu grozu.
- Šajos blogos parādās arī krietna deva kritikas, un pēdējā laikā zemessargu uzvedībai sociālajos tīklos tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
- Principā Zemessardze ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Sabiedrība mums ir diezgan atklāta, dzīvojam demokrātiskā valstī, un visiem ir tiesības izpausties. Vārda brīvība. Bet, protams, ja tu neesi kompetents kaut kādā jautājumā, kaut ko nesaproti, nu tad nestāsti par to. Par to pašu medicīnisko nodrošinājumu, kas parādījās internetā... nu tā nedrīkst darīt, ja nezini līdz galam. Es nesaku, ka tur vispār problēmu nav. Ir jāstrādā, jānodrošina ekipējums, bet tā, lai pateiktu, ka mums ir tikai vecas zviedru marles... tā nav taisnība. Nu tā nav taisnība! Ar tādu blogu - nezinu, kas tas par cilvēku un uz kuru pusi strādā - viņš nomelnoja mūsu sistēmu. Ir jābūt uzmanīgiem ar to blogošanu.
- Jūs pats neesat sociālajos tīklos.
- Nē, neesmu. Un arī negribu. Mums kā profesionāliem karavīriem tur nav ko darīt. Politiķim tas varbūt ir viņa darbs - satikt savus vēlētājus sociālajos tīklos. Es ar saviem karavīriem satiekos klātienē. Tas ir mans komunicēšanas stils.
- Iepriekšējais darbs jums bija daudz nepubliskāks.
- Iepriekšējais amats bija štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos. Līdz ar to es arī necentos būt publiska persona.
- Šobrīd jums ir karjeras kāpums vai arī esat pazemināts amatā?
- Ja runājam par amatiem un pakāpēm, tas šie faktiski ir vienlīdzīgi amati. Un tas ir normāli. Šīm horizontālajām kustībām militārajā karjerā ir jābūt. Virsnieks, lai viņš attīstītos, nedrīkst palikt vienā punktā. Viņam jāvirzās no viena amata uz otru. Es pats tagad uz Zemessardzi raugos pavisam citādi nekā iepriekš, kad vēroju to no malas. Un man patīk strādāt ar cilvēkiem.
- Starp citu, precizējiet cilvēku skaitu. Komandiera maiņas ceremonijā izskanēja jauns skaitlis - ka mūsu ir jau 9000. Iepriekš bija runa par 8000.
- Pavisam kopā Zemessardzē ir 9000, tas ir pareizi. Bet tie nav tikai zemessargi. Ir tūkstotis Zemessardzes veterānu. Tātad 8000 plus 1000.
Uzdevums, kas mums jāizpilda tuvākajā laikā, ir šos 8000 zemessargus labi sagatavot un moderni ekipēt. Tas mums vēl jāizdara.
- Kāds ir termiņš?
- Līdz 2018. gadam. Un tas ir izdarāms.
- Pastāstiet, kā pats sākāt strādāt aizsardzības jomā.
- Sāku no Mālpils. Izgāju sešu mēnešu kursu un dabūju virsnieka pakāpi. Deviņdesmit otrais gads tas bija, kad iestājos Latvijas armijā. Pirmie Nacionālās Aizsardzības akadēmijas soļi. Tad sekoja Alūksnes mobilo strēlnieku bataljons. Tā bija pirmā vienība, kur pārbaudīju savus spēkus un varēju īstenot savas idejas - vispirms kā Apgādes un transporta rotas komandieris. Ar auto lietām jau biju saistīts, pabeidzu Rīgas Tehniskajā universitātē auto inženierus, un man bija kolosāla iespēja tur īstenoties. Ar tehniku, kāda nu toreiz 92.-93. gadā mums bija. Ar obligāto militāro dienestu. Kopā mēs izveidojām kolosālu komandu! Pēc tam kļuvu bataljona komandieris. Man patika. Komandieris ir vienības sirds. Viņam jāiedziļinās katra karavīra dvēselē. Jāsaprot viņš, jāpalīdz, jāmotivē. Tad sekoja interesants posms Ādažos - Mobilo strēlnieku mācību centrā. Tad atkal štāba apgādes daļā strādāju. Pēc tam mani nosūtīja uz Beļģiju. Trīs gadus biju Latvijas militārais pārstāvis NATO štābā. Ļoti laba un interesanta pieredze. Tad atkal atpakaļ par štāba priekšnieka vietnieku operacionālajos jautājumos, un tagad uz Zemessardzi. Interesanti. Ja tu izej visiem līmeņiem cauri, saproti, kā sistēma strādā.
- Karjeras pirmsākumos darbojāties ar obligāto militāro dienestu. Ir valstis, kas pie tā atgriežas.
- Teikšu tā. Obligātais militārais dienests ir ļoti dārgs pasākums. Un nav ekonomiski pareizi apmācīt cilvēku, kurš pēc pusgada aizies prom. Mums jāpaliek pie Zemessardzes platformas, caur kuru apmācām tos, kuri tiešām to vēlas. Tas ir mans personiskais viedoklis: nē, nevajag mums obligāto dienestu. Ja igauņi un leiši pārgājuši uz obligāto, tas tāpēc, ka viņiem ir cita uzbūve un struktūra. Bet mums ir Zemessardze. Gana spēcīga, lai aizsargātu mūsu valsti.
- Mēs būsim spējīgi noturēties tās pāris dienas līdz NATO atnākšanai?
- NATO jau ir šeit. Sudraba bultā piedalījās vairāk nekā tūkstoš karavīru, un visi viņi ir NATO valstu karavīri. Arī kanādieši, kas ieradīsies, ir NATO. Un mūsu zemessargi būs spējīgi. Jā, kāds stāsta, ka mēs ciestu lielus zaudējumus, bet es neticu. Ja esmu savā zemē, tā ir mana priekšrocība. Un mūsu ļaužu patriotisma apziņa nav tik vienkārši salaužama. Neviens negrib atgriezties pie tā, kas bija kādreiz. Neviens. Un spēcīgs gars ir stiprāks par ieroci.
- Ar tautasdziesmām pret ieročiem?
- Bet cilvēka motivācija ļoti daudz ko nozīmē. Un pašaizliedzība. Nav jau jāguļas zem kāpurķēdēm ar dzīvo spēku. Vien jāziedo savs brīvais laiks apmācībai. Jāatnāk uz bruņotajiem spēkiem un jāsargā sava valsts.
- Praktiski gribu kaut ko darīt parāda mācību apmeklētība. Tā ir apmierinoša?
- Piekrītu, ka pie šī jautājuma jāstrādā. Apmeklētība jāpalielina. Kas man patīk, tās ir nometnes. Īsas koncentrētas nometnes, uz kurām mēs mobilizējam lielākus instruktoru spēkus. Nometnei efekts ir daudz lielāks nekā tikai sestdienu, svētdienu mācībām. Nedēļas laikā vari iedot tās zināšanas, un tā ir papildu motivācija zemessargam. Viņš ir mobilizējies tai nedēļai. Viņš saprot, ko dara. Viņš saprot, ko viņam māca un kā to izpildīt. Un man ir vajadzīga kvalitāte! Es gribu redzēt to kvalitatīvo zemessargu! Nevis tādu, kas no visa pa druskai apgrābstījis.
- Tātad līdzšinējā apmācības kārtībā kaut kas varētu mainīties? Biežākas nometnes?
- Domāju, jā. Mums arī jāstrādā pie tā, lai pieaicinātu vairāk instruktoru. Tad darbam ar zemessargiem būs individuālāka pieeja un augstāka kvalitāte.
- Šī intervija tiek publicēta Lāčplēša dienā, drīz arī 18. novembris. Ko novēlat saviem 9000 Lāčplēšiem?
- Saviem Lāčplēšiem es, pirmkārt, novēlu izturību, ticību pašiem sev. Tā ir ļoti svarīga. Mums Zemessardzē ir kolosāli cilvēki - ar smadzenēm, ar zelta rokām - viņi brīnumu lietas dara. Un lai katram izdodas ielikt savu artavu valsts aizsardzībā. Mums ir vēlme un griba aizsargāt savu valsti, un mēs to arī izdarīsim. Ir svarīgi, lai mums visiem būtu tā iekšējā pārliecība par saviem spēkiem. Un spēka mums ir daudz. Ticiet man!