Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pacentusies atrast Latvijā vienlaikus inflāciju un deflāciju, kas brīnišķīgā kārtā, bet bez jebkādām statistiķu manipulācijām atbilst vajadzībai pēc šiem rādītājiem.
Šā gada oktobra inflācijas aprakstā CSP iztika ar tikai diviem rādītājiem - ar patēriņa cenu pieaugumu par 1% attiecībā pret pagājuša gada oktobri un par 0,8% attiecībā pret šā gada septembri. Šoreiz CSP savā paziņojumā neiekļāva cenu pārmaiņas vidēji 12 mēnešos pret iepriekšējiem 12 mēnešiem, kas iepriekš ir mulsinājušas un arī tagad varētu samulsināt CSP paziņojuma lasītājus. Proti, šis cenu mērījums parādījis, ka nekādas inflācijas Latvijā nav, - ir deflācija kaut tikai par 0,1%. CSP šo rezultātu, protams, neslēpa, un tas drīz vien parādījās otrdienas ziņās līdzās paziņojumiem, ka Latvijā iestājusies pēc Eiropas standartiem kaut cik vērā ņemama inflācija.
Kā Neatkarīgā jau norādījusi, pašreizējais inflācijas temps ir tikai puse no tā, ko par vajadzīgu uzskata Eiropas Centrālā banka kā eirozonas valdību kreditors gan tiešā veidā, gan caur komercbankām, kas aizņemas naudu ECB un aizdod valdībām. ECB uzskata, ka ar cenu pieaugumu par 2% gadā pietikšot, lai valstis spētu palielināt savus ieņēmumus un atdotu kreditoriem aizlienēto naudu. Tiem galvenais, lai naudu vispār atdod (lai parādu piramīda nesagāžas), bet naudas vērtības zudumu viņi gatavi paciest (kompensēt uz savu klientu rēķina). Droši vien ECB piedos Latvijai atpalicību no inflācijas plāna izpildes, jo pieredze rāda, ka tikai inflācijas spirāles palaišana ir grūta, - pēc tam inflāciju, kaut gribēdams, neapturēsi.
Ir jāsaprot pareizi, kuru vai kurus no inflācijas rādītājiem ECB prasa šoreiz. Lai Latvija iestātos eirozonā, tai bija jāuzrāda pareizais skaitlis - cenu pārmaiņas vidēji 12 mēnešos pret iepriekšējiem 12 mēnešiem neatkarīgi no tā, kādas Latvijā vērtēšanas brīdī bija cenu izmaiņas pēdējos 12 mēnešos. Šoreiz patiešām tiek prasīts tieši tas inflācijas rādītājs, par kādu Latvijai nav jākaunas. Latvijas Banka to apliecināja Neatkarīgajai ar piebildi, ka «vidējā laika posmā», ar ko jāsaprot vēl vairāki turpmākie gadi, kamēr ECB turpinās eiro papildu emisiju, gan gada inflācija, gan gada vidējā inflācija tieksies uz vienu rādītāju.
Vairāku un itin bieži pretējās zīmēs atrodošos inflācijas rādītāju izmantošana nav statistiķu kaprīze, bet mēģinājums izvairīties no tā, ka divus skaitliski vienādus inflācijas rādītājus producējušas pavisam savādākas ekonomiskās situācijas. Konkrēto situāciju var traktēt tā, ka valstij un tāpat arī privātajiem darba devējiem vēl kādu laiku nevajadzēs kompensēt zaudējumus, kādus inflācija nodara gan valsts un tāpat privātstruktūru iestādēm, gan to darbiniekiem. Gada vidējās inflācijas rādītājs ar negatīvu zīmi liecina, ka patērētāju rīcībā ir jābūt uzkrājumiem no perioda, kad vienas un tās pašas preces un pakalpojumus viņi varēja nopirkt par zemākām cenām nekā vēl iepriekšējā periodā; vienalga, vai uzkrājumi veidoti naudā vai papildu pirkumos, tērējot naudu tad, kad preces un pakalpojumi bija lēti. Iedzīvotāji var domāt dažādi, bet valsts uzskata negatīvo inflācijas rādītāju par apliecinājumu iespējām ievākt no viņiem vairāk naudas, jo viņiem jābūt liekai naudai, ko atdot valstij.
***
Ar ko atšķiras «vidējais patēriņa cenu līmenis gada laikā» no «12 mēnešu vidējā patēriņa cenu līmeņa»?
Ja kādas preces cena gada laikā dubultojusies, piemēram, no 1 līdz 2 eiro gabalā, tas nebūt negarantē vienmērīgu cenu pieaugumu par 8,3 eirocentiem mēnesī (vai 8,3% mēnesī, ja būtu dubultojušās visu preču cenas). Varbūt kādas preces cena šajā laikā bija uzlēkusi līdz 3 eiro gabalā, varbūt nīkuļojusi puseiro līmenī. «12 mēnešu vidējās inflācijas» rēķināšanai jāprecizē patērētāju reālie izdevumi. Piemēram, kāds nespēj iztikt bez vienas porcijas apelsīnu sulas dienā. Ja apelsīnu birzis izsalušas un sulas cenu izmaiņas pēdējo 12 mēnešu laikā parāda augšējā līkne, viņš 12 mēnešu laikā izdos par sulu 1062 eiro; ja krīze vai kas cits nodiktēs cenu kritumu ne pirmās nepieciešamības precei sulai līdz puseiro, sulas iegādes gada izdevumi var sarukt līdz 227 eiro. «12 mēnešu vidējā inflācija» parāda cenu izmaiņas pēdējo 2x12 mēnešu periodā. Atkarībā no piemērā minēto zemo un augsto gadu secības šeit parādīsies vai nu vidējo patēriņa cenu līmeņa pieaugumu tālu pārspējoša inflācija, vai deflācija, par spīti tam, ka preces cena taču dubultojusies. Vēl ilgākā laika periodā abu inflācijas rādītāju atšķirībām ir jāizlīdzinās.