Klementijs Rancāns: Ekonomikas ministrija gatavo īrnieku tiesību apvērsumu

Ekonomikas ministrija gatavo jaunu likuma Par dzīvojamo telpu īri versiju. Bet, piemēram, Denacionalizēto māju dzīvokļu īpašnieku un īrnieku tiesību biedrība Ausma uzskata, ka šāds likumprojekts ir nevajadzīgs un nepamatots pēc būtības. Lūk, ko par to domā biedrības Ausma valdes loceklis, jurists Klementijs Rancāns.

- Ko un kāpēc, jūsuprāt, gatavo Ekonomikas ministrija?

- Tiek apgalvots, ka spēkā esošais likums ir novecojis, bet tā ir tautas maldināšana. Arī tāpēc, ka faktiski atjaunotā variantā tiek gatavots 2014. gadā jau noraidītais, īrnieku tiesības ierobežojošais likumprojekts. Mēs uzskatām, ka tas ir nevajadzīgs. Tas neatrisinās «krāpniecisko» īres līgumu esamību. Turklāt - šādi līgumi būtu izmeklējami krimināltiesiskā vai administratīvā procesā. Toties īres attiecības ar šādu likumu, cik var noprast, tiks vēl vairāk sarežģītas, samudžinātas, radītas jaunas neskaidrības. Pilnīgi nevajadzīga ir paredzamā vairāku institūciju iesaistīšana šo attiecību risināšanā (tajā skaitā īres līgumu reģistrēšanai un citām darbībām). Šīs attiecības, mūsu skatījumā, ir regulējamas vienkāršāk vai, vairākumā gadījumu, ir jau noregulētas un papildu iejaukšanās te nav nepieciešama.

Mūsuprāt, likumprojekta iestrādes ir denacionalizēto māju īrniekiem šausminošas, draudošas. Likumprojekts atkal top it kā ar ieganstu - novērst viltus īres līgumu esamību (to rosina bankas un pārpircēji). Var gadīties, ka to daudzums ir skaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Bet - nav grūti saprast, ka aiz šī iegansta tiek slēpta vēlme realizēt ko citu - likvidēt likumos atzīto denacionalizēto māju īrnieku statusu kā tādu, kaut viņu slēgtie līgumi pielīdzināmi ierakstam Zemesgrāmatā.

Mūsuprāt, likumprojekts tiek radīts, izdabājot dažu desmitu personu vai firmu interesēm. Tas nav nedz politiski, nedz ekonomiski pieņemams risinājums. Jo - ar šādu likumu grib «izliet ūdeni kopā ar bērnu». Šāda likuma pieņemšana nozīmētu piespiedu īres attiecību īrnieku tiesību apvērsumu.

- Paskaidrojiet, kādā situācijā patlaban ir tie, kurus jūs saucat par «piespiedu īres attiecību īrniekiem».

- 1991. gada 30. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu, kurš noteica likuma Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā spēkā stāšanās kārtību. Ar to LR Ministru Padomei (valdībai) tika uzdots līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt LR AP likumprojektu Par kompensācijām denacionalizēto māju īrniekiem. Tas dotu māju īpašniekiem brīvu izvēli atbrīvoties no bijušajiem īrniekiem un risināt jautājumu par mājas izmantošanu jaunu īres līgumu slēgšanai atbilstoši tirgus cenām. Savukārt iepriekšējiem īrniekiem būtu brīva izvēle - iegādāties dzīvokli īpašumā vai (pēc vienošanās) slēgt jaunu īres līgumu un īrēt to pašu dzīvokli.

Šis lēmums nozīmēja, ka denacionalizējamo māju īrniekiem, ievērojot līdztiesības principus, tāpat kā citiem īrniekiem, paredzētas tiesības saņemt kompensāciju vai citu līdzvērtīgu dzīvokli un īrēto dzīvokli iegūt īpašumā. Proti - bija paredzēts realizēt Satversmē noteikto principu «viens likums - viena taisnība visiem». Likumdevējs paredzēja garantijas, labvēlīgu risinājumu abām pusēm - gan īpašniekiem (mantiniekiem), gan šo māju īrniekiem. Bez diskriminācijas.

Taču Ministru kabinets deva priekšroku bezdarbībai un nepildīja ne tikai minēto Augstākās Padomes lēmumu, bet turpmāk arī likuma Par dzīvojamo telpu īri pārejas noteikumu 14. pantu, kurā tika noteikts, ka MK līdz 2005. gada 1. martam izstrādā un līdz 2005. gada 1. jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismus īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā.

Te, lūk, radās «piespiedu īres attiecības» - īpašnieki nevarēja brīvi slēgt jaunus līgumus vai atbrīvoties no neizdevīgiem, maksātnespējīgiem īrniekiem, bet dzīvokļu īpašnieki nonāca ķīlnieku lomā - viņi spiesti dzīvot Civillikuma 1587. panta kārtībā īrētajā dzīvoklī. Daudzi joprojām nespēj maksāt izīrētājam vēlamo īres maksu vai iegādāties savu dzīvokli.

Arī likums Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā 15. panta 1. d. 2. punktā paredzēja namu īrniekiem sociālās garantijas, kuras noteica viņu tiesības pirmām kārtām saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā. Arī šis noteikums tika ignorēts. Tā vietā, lai izmaksātu atņemtā dzīvokļa kompensāciju, tika izdots likums un attiecīgi pašvaldību saistošie noteikumi par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Ja šajos noteikumos iedziļinās, nav grūti saprast, ka paredzētais «pabalsts» nav domāts īrniekiem, bet pretēji - īpašnieku iegribu un vēlmju apmierināšanai. Taču to dēvē par pabalstu īrniekiem. Viltīgi un nelikumīgi.

Kompensācijas aizvietošana ar šādu «pabalstu» vai «palīdzību» ir nekorekta un īrniekus pazemojoša. Īrnieki nav vis nonākuši neparedzētā stāvoklī, bet gan novesti tajā sistēmiskas valsts un pašvaldību nolaidīgas darbības vai pat atsevišķu, daudzu amatpersonu noziedzīgas rīcības rezultātā.

Turklāt - pazemojošos «pabalstus» daļai īrnieku izmaksāja, piemērojot atšķirīgu attieksmi (nabagie, bagātākie...). Un - tos izmaksāja nevis īrniekiem, bet tikai dzīvokļa īpašniekam vai mājokļa pārdevējam.

Termins «denacionalizēto māju īrnieki» neaptver visas «piespiedu īres» īrnieku kategorijas. Piespiedu īres attiecības pastāv privatizētajās mājās, resoru SIA mājās, baznīcu īpašumos un citās mājās. Lai aptvertu visas kategorijas ar vienu nosaukumu, ir jāvadās no īres attiecību būtības - uz «vienošanās pamata» vai «piespiedu īres» pamata. Tātad - būtu nepieciešams likumprojekts piespiedu īres attiecību regulēšanai un izbeigšanai uz kompensāciju programmas pamata.

- Ko mainīs paredzamais likumprojekts?

- Dzīvojamās telpas īres tiesisko attiecību risinājums topošā likumprojekta piedāvātajā risinājumā ir nepareizs pēc būtības. Spēkā esošais likums Par dzīvojamo telpu īri un Civillikums principā nodrošina uz vienošanās pamata noslēgtās īres attiecības. Tajā būtu jāveic atsevišķas korekcijas, pastiprinot atbildību par saistību nepildīšanu.

Savukārt, ja runāt par attiecībām, kas rodas saistībā ar tā saucamajiem krāpnieciskajiem īres līgumiem, tad tas ir ļoti šaurs jautājums. Tas nerada spriedzi kaut cik jūtamā sabiedrības daļā. Protams, atsevišķas personas (īrnieki vai bijušie īpašnieki) ar īres līgumiem cenšas aizstāvēties pret netaisnību, ko viņi izjūt no dzīvokļu vai māju uzpircēju, banku puses. Bet šādu gadījumu skaits varbūt nav pat desmit. Lai kā - neviens nav savācis datus, cik tādu «krāpšanās» gadījumu ir. Turklāt šis jautājums ir risināms kriminālprocesa vai administratīvā procesa kārtībā. Tas nav īres attiecību jautājums. Īres likums šīs attiecības neglābs. Ja netiks radikāli sodīti krāpnieki, tādi līgumi bija un būs.

Savukārt topošais likums, saskaņā ar mūsu aplēsēm, varētu ļoti rupjā veidā aizskart vairāku desmitu tūkstošu tikai denacionalizēto māju īrnieku (piespiedu īres tiesību īrnieku) tiesības. Un tas stipri ierobežos arī visu citu īrnieku un izīrētāju brīvo gribu slēgt īres līgumus. Piemēram, īres līgumu reģistrācija Zemesgrāmatā - tas ir, atvainojos, blefs. Kas var izsekot uz laiku noslēgtiem īres līgumiem, kurš tos reģistrēs Zemesgrāmatā, kurš noņems no uzskaites… Tas radīs vēl desmitiem citu problēmu un «kvotas» Zemesgrāmatā.

Ar šo jauno likumprojektu kārtējo reizi tiek mēģināts sašaurināt īrnieku tiesības. Mēs biedrības ietvaros definējam šī likumprojekta mērķi tā: tiek meklēti varianti, kā «izrēķināties» ar piespiedu īres īrniekiem, lai vajadzības gadījumā varētu tos izdzīt no dzīvokļa uz ielas, deportēt uz nekurieni vai arī pakļaut denacionalizēto māju īpašniekus pilnīgai patvaļai, piedzenot īres maksu saskaņā ar savas apetītes apmēriem.

- Bet Ekonomikas ministrija uzskata, ka ar šo paredzamo likumu tiks ieviesta skaidrība īrnieka un izīrētāja attiecībās, tiek paredzēts izveidot Īres reģistru, kurā tiktu uzskaitīti visi līgumi.

- Te jau atklājas tas dziļi slēptais, mēs teiktu, arī viltotais iegansts - «sakārtot» īres tiesiskās attiecības, aizbildinoties ar to, ka spēkā esošais likums ir novecojis.

Mūsuprāt, īres līgumu reģistru var izveidot elementāri - izdarot grozījumus likumā Par dzīvesvietas reģistrāciju, nosakot, ka dzīvesvietas reģistrācijas gadījumā jāpievieno īres līgums vai īpašumu apliecinošs dokuments. Ir arī cits variants - noteikt Civillikumā, ka īres līgumi atzīstami par derīgiem, ja tie ir apliecināti pie notāra. Abos gadījumos automātiski jau pastāvēs īres līgumu reģistrs.

Tas, ka reģistrēs visus uz laiku noslēgtos īres līgumus Zemesgrāmatā, pirmkārt, nav reāli. Tik ilgi, kamēr pastāv netaisnīgā denacionalizācija, kamēr nav izpildīti sākotnējie kompensācijas noteikumi attieksmē pret denacionalizētajiem īrniekiem un kamēr dzīvojamo māju īpašnieki netiks atbrīvoti no «dzīvokļu piespiedu īres», īrnieku un izīrētāju «karš» pastāvēs. Otrkārt - nav iespējams izzināt visus brīvos dzīvokļus, kuri tiek izīrēti nelegāli, bez uzskaites. Treškārt - kāds būs reģistrācijas piespiedu mehānisms, ja to, pieņemsim, nevēlēsies īrnieks vai, citkārt, nevēlēsies dzīvokļa, mājas īpašnieks?

Lai ieviestu skaidrību īrnieku un izīrētāju attiecībās, ir jādomā par taisnīgumu, bet tam ir vajadzīgs pavisam citāds, patiess īres tiesības un pušu attiecības regulējošs likums, kurš cilvēciski un tiesiski atrisina denacionalizēto īrnieku tiesības, kurš dotu māju īpašniekiem tiesības iziet no piespiedu īres attiecībām.

Likumprojekta autori, mūsuprāt, turpina nodarboties ar diktatorisku likumprojektu sastādīšanu. Nav šaubu, ka īrnieks denacionalizācijas procesā tika valstiski apmānīts, diskriminēts, ja viņam nav iespēju pamest savu esošo mītni un pāriet uz jaunu dzīvokli citā mājā vai noslēgt līgumu šajā mājā atbilstoši mājas, dzīvokļa īpašnieka apetītei, kur lai paliek šī ģimene? Vai tā jādeportē uz ielas? Tas jau tika milzīgos apmēros darīts par parādiem iepriekšējos gados. Desmit gados tika izlikti 38 000 ģimeņu. Kas ar tām notika, valdība nezina. Cilvēki aizbēga ekonomiskā trimdā, izdarīja pašnāvības, nosala, nomira no bada, nokļuva cietumā…

- Es tā jūtu, ka jūs šo likumprojektu turat bezmaz vai par nelikumīgu?

- Es uzskatu, ka likumdošana kopumā visu dzīvojamo māju tiesību jomā, arī dzīvokļu īpašnieku tiesību jomā, ir sadrumstalota, pretrunīga, neskaidra un nepilnīga. Tas rada valstī nedrošības sajūtu, jo ar šādu haosu likumdošanā, kas joprojām pastāv (vai arī ticis radīts papildu haoss, kā minētajā likumprojektā), ar šādiem likumiem tiek pārkāpti tiesiskas valsts principi.

Bet ar šo jauno likuma Par dzīvojamo telpu īri versiju, ko gatavo Ekonomikas ministrija, mūsuprāt, tiek rosināts pārkāpt Satversmes tiesas spriedumu, kurš noteic, ka ar iepriekšējo izīrētāju, īpašnieku noslēgtie īres līgumi atbilst Satversmei. Tiek sagrozīta arī citu likumu jēga un saturs. Proti, ar likuma Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību 13. pantu tika noteikts, ka līdz Zemesgrāmatu likuma atjaunošanai jau noslēgto nomas vai īres līgumu reģistrācija valsts un pašvaldību iestādēs atbilstoši līdzšinējo likumu prasībām juridiskā spēka ziņā pielīdzināma ierakstam zemesgrāmatās (2126., 2174. pants). Civillikuma 1229. pants nosaka - dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šīs ģimenes loceklis. Civillikuma 1587. pants paredz, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma. Deviņdesmitajos gados šis Civillikuma pants saistībā ar denacionalizētajām mājām tika rupji pārkāpts, visrupjākajā veidā tika ierobežotas tiesības uz dzīvokli arī Civillikuma ievada daļas 3. panta ietvaros. Tur noteikts, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama saskaņā ar likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Tas nozīmē, ka denacionalizēto māju īrnieku iegūtās īres tiesības un tiesības uz dzīvokļa iegūšanu īpašumā ir aizskartas, ir vardarbīgi atņemtas.

Biedrība Ausma ir neizpratnē, cik tālu atkal var aiziet ministrijas ierēdņi, ierobežojot un aizskarot jau iegūtās tiesības šādā veidā. Nepiedāvājot civilizētu risinājumu, graujot tiesiskās paļāvības principu, ticību savas valsts varai. Šis likumprojekts ir bezatbildības un patvaļas manuskripts. Ja šāds likums tiks pieņemts, tad, mūsuprāt, tas darbosies nevis kā dzīvokļu īres, bet gan kā deportāciju likums. Jo tas paredz īrnieku izlikšanu uz ielas bez tiesas un bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, ar policejisko metožu paņēmieniem. Demokrātijas apstākļos tas nav pieļaujams.

- Esmu lasījis jūsu un jūsu biedrības viedokļus un ieteikumus saistībā ar zemes kadastrālo vērtību, zemes izpirkšanu, nekustamā īpašuma nodokli, amorālo zemes piespiedu nomu, dzīvojamo māju apsaimniekošanas «bedrēm» Rīgā… Bet ko jūs ierosināt darīt šajā situācijā?

- Mēs uzskatām, ka atlikušajiem piespiedu īres attiecību īrniekiem, kuri vēl turpina dzīvot dzīvokļa piespiedu apstākļos, ir jāizmaksā dzīvokļa kompensācija. Tieši, nepastarpināti un bez nosacījumiem. Ir jāatbrīvo māju īpašnieki un īrnieki no valsts un pašvaldību uzspiestajām pazemojošām attiecībām. Jārealizē jau noteiktā kompensāciju programma. Ir jāizstrādā jauns likums Par kompensācijām piespiedu īres īrniekiem.

Jo - piespiedu īres attiecības, ja tām neatrast risinājumu, ir likumdošanas strupceļš, un šis likumprojekts tās ieved vēl lielākā strupceļā. Dzīvokļu (mājas) īpašniekam nav jāuztur piespiedu īres attiecību īrnieki, kurus radīja valsts un pašvaldību institūcijas. Tām nekavējoties jāpārtrauc īpašnieku tiesību ierobežojumi un īrnieku tiesību pārkāpumi.

Tāpēc vienīgais reālais risinājums ir - dzīvokļa kompensācija vai nu naudā, vai piešķirot dzīvokli. Cik ilgā laikā tas jāatrisina, tas ir cits jautājums.

Tāpēc vajadzīgs atsevišķs likums Par kompensācijām, kurā tiktu noteikts, ka piespiedu īres īrnieks var vienoties ar izīrētāju noslēgt brīvu īres līgumu vai atstāt īrēto dzīvokli 1-3 mēnešu laikā.

Šim risinājumam jānosaka pārejas periods. Jāizstrādā un jāapstiprina pārejas perioda dzīvokļa piespiedu īres līguma paraugs. Pārejas periodā saglabājas jau nodibinātās īres attiecības, bet īres maksas līmeni šajā laikā nosaka teritoriālā pašvaldība.

Turklāt - lai risinātu piespiedu īres attiecību izbeigšanu, ir jānoskaidro, cik pavisam dzīvokļu (īrnieku) joprojām atrodas piespiedu tiesiskajās attiecībās un cik cilvēku šajos dzīvokļos dzīvo. Ir jāaprēķina kompensāciju izmaksai naudā vai dzīvokļu būvei nepieciešamā ekonomiski finansiālā nodrošinājuma apjoms. Saistībā ar to jārisina jautājums par finanšu piesaisti (no Eiropas naudas, no pašvaldību budžeta, neizslēdzot īrnieku līdzfinansējumu utt.). Ir jāatzīst, ka palīdzība vai pabalsts ir vietā, ja īrnieks nonācis neparedzētās materiālās grūtībās. Bet ar pabalstu nevar aizvietot kompensāciju. Sevišķi, ja to faktiski un nelikumīgi izmanto izīrētāja interesēs.