Juris Putriņš 9. novembrī prezentēs savu grāmatu Zem šo debesu smaguma, kas ir jauns, ar faktiem un pārdomām papildināts izdevums, kura pirmpublicējums notika 1995. gadā.
Juris šajā grāmatā ievietojis daudzas tā laika publikācijas, kuras lasītājs ieraudzīja laikrakstos Atmoda, Atmoda Atpūtai, Neatkarība, Jūrmala un Latvijas Jaunatne. Juris Putriņš, desmit gadus nodzīvojis Igaunijā, izprata un analizēja kaimiņvalsts politisko vidi un cilvēkus, iepazīstinādams lasītājus, kuru vidū, protams, bija arī Latvijas politiķi, ar igauņu domāšanas veidu un pieredzi.
Šodien, lasot Jura Putriņa intervijas, rakstus un komentārus, rodas pārdomas ne tikai par igauņiem, bet arī par latviešiem. Varbūt pat vairāk par latviešiem.
Juris Putriņš ir Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības valdes loceklis, bijušais Latvijas Tautas frontes biedrs, Latvijas Pilsoņu kongresa delegāts un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Juris desmit gadus ir pastāvīgi dzīvojis Igaunijā, nesen iztulkojis Īvi Annas Masso grāmatu Savā balsī, kurā apkopotas intervijas ar bijušo Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, kā arī Lauri Vahtres grāmatu Igaunijas kultūras vēsture. «No Lauri uzzināju daudz ko arī par latviešu kultūras vēsturi. Mums tā ir kopīga ar igauņiem,» ir pārliecināts Juris Putriņš.
- Stāsta, ka igauņiem esot citāda domāšana nekā latviešiem. Nāk prātā anekdote. Igaunis nopērk dzīvokli. Viņam jautā: «Cik istabas?» Viņš atbild: «Viena.» - «Kāpēc viena?» - «Mazāk nebija jēgas.» Tiešām viņi domā citādi?
- Tomass Hendriks Ilvess, raksturojot igauņus un latviešus, nereti citē igauņu tulkotāja Reina Sepas vārdus: «Kad ceļā sastopam igauni, tas savu skatienu papriekš savieno ar zemi un tikai tad pievērš mums. Savukārt latvietis, pirms pievērst skatienu mums, palūkojas debesīs.»
- Tas skan pietiekami poētiski. Bet kāda ir realitāte?
- Manuprāt, igauņi ir atšķirīgi, pateicoties Tartu fenomenam. Tartu universitātē mācījušies arī daudzi latvieši. Marta Lāra valdībā visi ministri bija ar Tartu universitātes izglītību, un viņš pats nebija kompartijas biedrs - atšķirībā no bijušā premjera Edgara Savisāra. Kad Pērnavā tikos ar Lenartu Meri (Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001. gadam, arī Tartu universitātes izglītība), pilsētas mērs teica, ka viņa pilsētas domē nav neviena bijušā komunista un visiem ir Tartu augstskolas izglītība. Pie mums, Latvijā, bez bijušajiem komunistiem jau nekādi nevar... Igaunijā inteliģences svars ir nozīmīgs. Tas, ka latvieši atšķiras no igauņiem, ir fakts. Daudzi domā, ka tikai anekdotēs ir tā sāls. Manuprāt, lielākā atšķirība politiskajā vidē ir tā, ka Igaunijas inteliģence veido plānus, rada priekšlikumus un pētījumus un iesniedz tos parlamentā, bet Latvijā inteliģences priekšlikumi tiek aizslaucīti pagultē. Igaunijas politiķi neuzdrošinās neko tamlīdzīgu darīt: ja inteliģence kaut ko ir teikusi, politiķi vienmēr ieklausās un reaģē.
- Manuprāt, šodien Latvijas inteliģence lielākoties klusē vai intelektuāli un atsvešināti vārās tīmeklī.
- Mūsu inteliģence ir apklusināta un palikusi bezspēcīga.
- Kas tad viņu tā apklusinājis? Varbūt vaina ir negribēšanā kaut ko darīt? Viens otrs pat gatavs pamest Latviju.
- Es neticu, ka inteliģence neko negrib darīt. Vienmēr inteliģencē būs cilvēki, kas gribēs un varēs kaut ko darīt. Bet domāju, ka cilvēkus arvien vairāk pārņem pesimisms.
-Cerēsim, ka taisnība ir Zentai Mauriņai, kas esot teikusi: jo lielāks darbs, jo klusāks tā veicējs... Redzu, ka tavā grāmatā arī ir citāti, un viens no tiem ir Alberto Moravio teiktais: «Būt citādam nozīmē būt vainīgam.» Tas atbilst šodienai?
- Tāda nu ir šodiena. Tādi bija arī padomju laiki, un tie šodien pie mums atgriezušies demokrātijas aizsegā. Bet partiju sistēma, kas tagad valda Latvijā, nav demokrātijas sastāvdaļa. Tas ir kontroles mehānisms, lai atlasītu sistēmai vajadzīgos cilvēkus. Es izstājos no TB/LNNK, jo partijas vadība man pieprasīja balsot tā, kā nolemj šī vadība. Tas notika tad, kad biju deputāts Rīgas domē. Vēl kādus mēnešus trīs vai četrus biju tajā politiskajā vidē, bet pametu arī to.
- Atgriezīsimies pie igauņiem. Pret viņiem mums ir tāda kā politiska un reizēm arī nacionāla greizsirdība, sak, viņi visu labāk par mums izdara. Šī greizsirdība dara viņus populārus.
- Igauņi ir populāri lielā mērā Tomasa Hendrika Ilvesa dēļ. Sākotnēji lielu popularitāti iedeva Lenarts Meri - rakstnieks, domātājs un prezidents. Kopā ar Tomasu savulaik strādāju radiostacijā Brīvā Eiropa, biju Latvijas korespondents. Ar Tomasu Hendriku iepazinos, kad notika Igaunijas Pilsoņu kongresa dibināšana, viņš bija viens no nedaudzajiem ārzemniekiem, kas atbrauca uz šo kongresu. Tas bija 1989. gadā. Strādājot radio, bieži diskutēju ar Tomasu. Manus uzskatus par vērtībām ietekmēja ne tikai Tomass, bet arī Marts Lārs (Igaunijas ekspremjers un vēsturnieks - E.V.), kas mani iedvesmoja veidojot Jāņa Čakstes biedrību. Domājot par vērtību sistēmām, starp latviešiem un igauņiem ir būtiska atšķirība, un tajā, manuprāt, ir atslēga. Tikos ar Martu Lāru un pajautāju viņam: kāpēc igauņi nesvin 30. martu - dienu, kad tika pieņemta Neatkarības deklarācija? Tāda pati, kādu mēs pieņēmām 1990. gada 4. maijā. Marts Lārs man atbildēja: «Igaunis negrib, ka klejojoši suņi uz viņu čurā.» Nevienā igauņu kalendārā neatradīsi šo datumu kā atzīmējamu. Nu, Augstākā Padome kaut ko deklarēja - šajā gadījumā apņemšanos. Bija pārejas periods - tāpat kā mums, un viss. «Lietuvas Republikas Augstākā Padome, pauzdama tautas gribu, nolemj un svinīgi pasludina, ka tiek atjaunota 1940. gadā svešu spēku apturētā Lietuvas valsts suverēno pilnvaru izpilde, un no šī brīža Lietuva atkal ir neatkarīga valsts.» Diemžēl Igaunijas Augstākā Padome 30. marta sēdē nesekoja Lietuvas piemēram. Tā gan pasludināja padomju varu par nelikumīgu, taču valsts varu de facto neatjaunoja. Ļoti daudzi Igaunijā to uzskatīja par drosmes trūkumu, tāpēc šī diena Igaunijā netiek pieminēta. Toties igauņi svin 20. augustu - kad viņi pasludināja neatkarību de facto. Savukārt mēs pompozi svinam 4. maiju, kad mēs kaut ko apņēmāmies. Protams, tas, kas tautas atmiņā glorificēts, tas nav izdzēšams. Padomju laiks tika glorificēts, un vēl līdz šim daudzi cilvēki to pielūdz. Glorificēts tika arī 4. maijs, labi, tā bija svēta diena, bet padomju vara jau nemainījās, tā palika.
- Glorificēta tika arī Latvijas Tautas fronte. Bet arī tajā bija daudz gļēvuļu.
- Protams. Austris Grasis Gunāra Astras piemiņas fonda izdevumā Gunārs Astra. Un citi stāsta par tautfrontiešiem, kas ciemojās pie viņa Vācijā - tas notika vēl pirms 1989. gada 31. maija, kad daļa drosmīgāko tautfrontiešu Pētera Laķa vadībā publicēja aicinājumu veidot brīvu un neatkarīgu Latviju, nevis kaut kādu «suverēnu republiku suverēnā Padomju Savienībā». Nu, lūk, tautfrontieši pie Graša sprieda par neatkarības atjaunošanu, un gandrīz visi - izņemot pāris cilvēkus - neatbalstīja Latvijas valsts pēctecību 1940. gada republikai. Viņi lavierēja visādi, mēģinot pārliecināt, ka šāda pēctecība nedrīkst būt - esot jāpaliek PSRS sastāvā, un viss.
- Kādā veidā Tomass Hendriks Ilvess nokļuva politikā?
- Tas notika, pateicoties Lenartam Meri. Astoņdesmito gadu beigās Tomass ar viņu ļoti bieži tikās Somijā, viņš bija kļuvis par Meri uzticības personu. Tomass uzskatīja, ka partiju sistēma politikā ir liels drauds. Ilvesam bija izdevusies ļoti spēcīga inteliģences piesaiste - tieši tad, kad viņš kļuva par prezidentu. Pateicoties Ilvesam, inteliģences nozīme tika vairākkārt palielināta. Viņš iniciēja dažādas konferences, pats tajās arī uzstājās, turklāt runas viņš sacerēja pats, nevis viņa referenti. 1988. gadā, kad Ilvess vēl strādāja radio Brīvā Eiropa, viņš jau vienu reizi bija apciemojis Igauniju, viņš pilnīgi skaidri saprata, ka Igaunija būs brīva un ka nevarēs tā turpināt - no Minhenes, kurā atradās radio birojs, mācīt igauņus, kā viņiem dzīvot. Tad viņš nolēma vēlreiz doties uz Igauniju - tas bija 1988. gadā. Lūk, ko viņš stāsta vienā no savām intervijām: «Sākumā Brīvajā Eiropā uzskatīja, ka esmu galīgi jucis, un mana lieta nonāca līdz izskatīšanai Vašingtonā. Saņēmām atbildi, ka pēc viņu pieredzes tur Brīvās Eiropas darbinieki tiek nogalināti. 50. gados tie tika nošauti, bet 1981. gadā VDK ievietoja bumbu Brīvās Eiropas Minhenes birojā, un septiņi darbinieki kļuva par invalīdiem. Un tagad, 1988. gadā, kāds no darbiniekiem pēkšņi grib turp doties?! Tolaik biju Igaunijas nodaļas vadītājs un atbildēju, ka es tomēr vēlos braukt. Beidzot viņi piekrita.» Jau vēlāk, 90. gadu sākumā, Lenarts Meri ierosināja Ilvesam kļūt par Igaunijas vēstnieku ASV. 1993. gadā Igaunijai vēl nebija savas vēstniecības ASV, kamēr Latvijai un Lietuvai tā bija jau kādu pusotru gadu. Ilvess zināja ASV sabiedrību, jo bija tur dzīvojis, viņš prata būt starpnieks Igaunijas un ASV attiecībās. Tā viņš kļuva par vēstnieku. Pēc tam - 1996. gadā - Ilvess kļuva par ārlietu ministru, jo bija valdības krīze, un Lenarts Meri baidījās, ka ārlietu ministra postenī varētu nonākt nepiemērots cilvēks. Tāpēc viņš pierunāja Ilvesu kļūt par ārlietu ministru. Viņa svarīgākais uzdevums bija sagatavot valsti iestājai Eiropas Savienībā. Pateicoties Meri un Ilvesam, Igaunija tika uzaicināta uzsākt iestāšanās sarunas - agrāk, nekā uzaicinājumu saņēma Latvija.
- Pēc tam, kad Ilvess par sievu apņēma latviešu meiteni, politoloģe Ilze Ostrovska pieļāva domu, ka nebūšot brīnums, ja Ilvess pēc kāda laika iekļausies Latvijas politikā. Un viņam būs panākumi, par to nav šaubu.
- Domāju, ka viņš to nedarīs. Iespējams, viņš piedalīsies kādos projektos, teiks runas konferencēs, viņš būs sabiedriski aktīvs, bet... Manuprāt, viņš neredz jēgu šeit, Latvijā, kaut ko mainīt, jo nespēj iedomāties rezultātu. Tā zupa šeit ir tik bieza... Atceros, kādā TV raidījumā, kur viņu intervēja, Ilvess beigās teica: «Pajautājiet man par Baltijas valstu sadarbību.» Intervētāja attrauca, ka viņa jau zina, ko Ilvess par to domā. «Bet jūs labāk pajautājiet.» Un tad viņa atbilde bija: «Sadarbības nav.» Jo kas tad ir sadarbība? Kopīgi projekti, kopīga to izpilde, kopīga informatīvā telpa un tamlīdzīgi. Sadarbības tiešām nav. Kādreiz bija Baltijas asambleja, tagad arī tā pieklususi. Pērn piedalījos pasākumā Estonian Friends, no Latvijas bijām trīs cilvēki, un mēs pēc tam pie galda spriedām, ka būtu labi, ja vismaz personiskā līmenī būtu kāda sadarbība. Bet pašas tikšanās līmenī par sadarbību tika runāts tikai tā - starp citu...
- Kad Igaunijā tika ievēlēta jaunā prezidente Kersti Kaljulaida, tika runāts arī par aizejošo prezidentu Ilvesu, par kuru, citastarp, tika izteikta arī doma, ka viņš bijis inteliģences, ne tautas prezidents.
- Nē, tā nav taisnība. Pretējo pierāda kaut vai Tautas parlamenta izveide, un tā bija Ilvesa iniciatīva. Viņš domāja plašāk, nevis speciāli koncentrējās tikai inteliģences piesaistīšanai. Protams, viņš atbalstīja inteliģenci, saprazdams, ka tā ir vērtība. Bet nevajag to glorificēt, kaut gan tas notiek pats par sevi. Kad igauņi pieņēma savu jauno pamatlikumu, tika noteiktas arī svinamās dienas. 24. februāris - Igaunijas Republikas dibināšanas diena - kļuva par tautas svētkiem. Un nevis tikai par valsts svētkiem. Tam līdzi nāk kaut kāda neapzināta, bet svarīga vērtība. Valsts svētkos ienāca tauta.
- Kā tu vērtē jauno Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu?
- Ļoti pozitīvi vērtēju. Iespējams, daudziem nepatīk, ka viņa tika izlikta kā kompromisa figūra. Taču tur izpaudās inteliģences ietekme. Igaunijas parlamentā ir daudz inteliģentu deputātu, Tartu fenomenam tur ir savs iespaids. Kad politiskā elite apzinājās, ka prezidenta vēlēšanās parlaments, nemitīgi tirgojoties, ir iegājis strupceļā, vajadzēja kaut ko darīt. Kaljulaidai ir liels atbalsts inteliģences vidū, tas nospēlēja savu lomu. Neviens no iepriekšējiem kandidātiem nebūtu tajā līmenī, kādā ir Kaljulaida.
- Viņa varētu būt tikpat populāra kā Tomass Hendriks Ilvess?
- Varbūt viņa būs tāda kā Lenarts Meri. Viņš nebija tik populārs publiskajā telpā kā Ilvess. Bet Kaljulaida pārstāvēs Igauniju ideāli, es domāju.
- Ilvesam bija drosme taktiski, gudri un vienlaikus asi pateikt savas domas - gan par pašiem igauņiem, gan par ārpolitikas jautājumiem, tostarp par okupāciju. Gribētu, lai arī mūsu pirmās personas būtu tikpat drosmīgas un gudras.
- ...Nekomentēšu. Par Ilvesu stāsta viņa runas, viņa raksti. Tie nav kāda cita sacerēti, tie ir viņa paša raksti, viņa paša domas un viņa vērtību sistēma. Viņš apzinājās savu atbildību par to, ko viņš runāja un rakstīja. Prezidentam ir vajadzīga drosme, un, ja viņam drosmes nav, tad kas viņš par prezidentu? Arī Lenarts Meri bija drosmīgs un gudrs.
- Tu pirms 21 gada atgriezies Latvijā, lai paliktu te pavisam. Kāpēc? Dzimtene sauca?
- Cerēju, ka Igaunijā iegūtās zināšanas un pieredzi varēšu izmantot arī Latvijā. Pirms 21 gada grāmatas Zem šo debesu smaguma pirmizdevumā rakstīju: «Tas viss ir tikai komentārs, bet patiesība, kādu rītu pamostoties, var izrādīties šausmīgi īsa. Kādu rītu pamodušies, mēs pēkšņi atklāsim, ka Latvija ir pārdota.» To rakstīju pirms 21 gada! Acīmredzot jau toreiz nojautu, ka pie varas nākušās politiskās elites kurss ir bez nākotnes redzējuma un tas agrāk vai vēlāk mūs visus novedīs strupceļā. Varbūt vieglāk (un veselīgāk!) ir to visu nesaprast? Varbūt tā ir šodienas lielākā gudrība?
- Izlikties nesaprotam - lielākā gudrība. Tas ir gana ironiski.
- Varbūt arī tā. Bet tiem, kas šo visu lasīs manā grāmatā, varu ieteikt: neļaujiet sevi ievilināt dažādu gudrību slazdos. Lai jums ir drosme būt pašiem. Būt brīviem. Varbūt tieši to varam mācīties no igauņiem.