Aleksejs Naumovs: Nesēdēt savā mazajā dīķītī

Apmēram pirms mēneša notika kāds priecīgs, bet medijos maz atspoguļots notikums. Trīs latvieši: tulkotāja Inese Pētersone, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs saņēma augstu Francijas apbalvojumu – Ordeni mākslā un literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres).

Tas bija labs iegansts, lai tiktos ar profesoru Alekseju Naumovu un runātu par šobrīd aktuālo - varas attieksmi pret mākslu, studentu problēmām un iespējām mūsdienu pasaulē un arī prasmi savienot atbildīgu administratīvu darbu ar profesionāla mākslinieka karjeru.

- Mēs tikām apbalvoti trīs no Latvijas: Inese Pētersone par tulkojumiem Artis Sīmanis par mūziku un es. Par ordeņa piešķiršanu lēma Francijas kultūras ministrs. Tas notika jau maijā - kamēr tā lēni un smuki līdz Rīgai atnāca... Vēstnieks, Ordeni mākslā un literatūrā pasniedzot, ļoti emocionāli pateica frāzi - Francijas Republikas vārdā es jūs ieceļu... Tas bija ļoti nopietni. Ordeni piešķir par sasniegumiem mākslā, par literatūru un par mūziku. Esmu tagad vienā kompānijā ar Kailiju Minogu, Bobu Dilanu un Džūdu Lovu, kuriem arī ir šāds ordenis.

Neprasi, kādi ir argumenti, kāpēc piešķir. Ne jau es to lēmu. Varbūt par Latvijas kultūras popularizēšanu Francijā, par Pārsteidzošo Latviju un Franču pavasari. Darītas jau ir visādas lietas. Tagad pat 1. decembrī būs studentu izstādes atklāšana Parīzē, izcilā galerijā, kurā valsts atbalsta jaunos talantus. Pirms tam bija laba un ļoti apmeklēta franču izstāde šeit. Izstāde Parīzē ilgs trīs nedēļas Galerie du Crous des Beaux Arts. Rue des Beaux Arts ir faktiski tāda galeriju iela, tur ir Mākslas akadēmija, Pikaso, Monē, Šagāls, Miro. Esmu arī Prusta biedrībā. Franču valoda, tā man ir no seniem laikiem. Ar saraksti, tagad, protams, jāskatās, bet, kad aizbrauc tur, tad šī bāze parādās - valodu atceros gandrīz uzreiz. Erasmus+ programmā mūsu augstskolai arī ir laba sadarbība ar Franciju, ar desmit skolām. Tā ir tāda studentu un pasniedzēju Eiropas Savienības izglītības apmaiņas programma.

- Reizēm šķiet, ka mums Latvijā paldies pateikšanas pietrūkst.

- Pietrūkst! Es arī tāpēc biju tik pozitīvi pārsteigts un izbrīnīts. Man tas bija ļoti pagodinoši un patīkami. Lieliski!

- Ko mūsdienās nozīmē augstskolu starptautiskā sadarbība? Vai mūsdienās jauni mākslinieki vispār var tapt, ja viņi neredz pasauli?

- Atbilde ir ietverta jautājumā. Nevar! Darbojamies Erasmus programmā no laikiem, kad vēl nemaz nebijām Eiropas Savienībā. Tā ir ļoti veiksmīga programma. Mēs sūtām apmaiņas studijās apmēram 50 studentus gadā. Vai nu uz gadu, vai pusgadu un, kas ir ļoti svarīgi, arī saņemam pretī apmēram 35-40 studentus no ārzemēm. Viņi brauc mācīties šeit. Jaunam cilvēkam noteikti jāredz pasaule. Jaunībā! Tas ir ļoti svarīgi. Pirmkārt, viņš nes ārpusē savu kultūru, un, otrkārt, tas ir ļoti interesanti - mūsu studenti atbrauc atpakaļ kā daudz lielāki Latvijas patrioti. Viņi zina, ko var tur dot, kā var pārstāvēt sevi. Tad brauc atpakaļ un stāsta par šo savu pieredzi. Studenti atnes to, kas tur ir labs, viņi arī nes pasaulē to, kas mums ir labs. Agrāk, sākumā viņi vairāk brauca uz rietumvalstīm, bet tagad ļoti aktīvi brauc arī uz Igauniju un Lietuvu. Patlaban, piemēram, notiek zīmējumu izstāde Kauņā, pirms tam bija dizaina izstāde Igaunijā, mūsējie dabūja balvas. Esam kaimiņi, bet skolas tomēr ir dažādas. No viņiem var paņemt labas lietas.

- Bet kā ir pasniedzējiem? Vai tā nav papildu slodze?

- Tā nav! Tas nav pareizs skatījums uz lietām. Tie jaunieši, kas brauc uz šejieni, te vienkārši mācās. Nav atšķirības! Protams, apmācība notiek angliski, bet nav tā, ka viņiem te mācītu kaut ko citu. Nosacījumi visiem ir vienādi. Ja mācies, tad saņem savus kredītpunktus, bet, ja ne, tad tā jau ir katra paša darīšana.

Pasniedzējiem arī ir iespēja parādīt sevi - pasniegt ārzemēs. Tā ir iespēja nākt ar savu pasniegšanas veidu. Ir jāprot ieinteresēt jauniešus gan te, gan tur. Pasniegšana jau visur ir vienāda, nu labi - valodas atšķiras, bet angļu valoda nav problēma. Piemēram, nupat pie mums bija itālis, novadīja meistardarbnīcu par interjeru. Arī pasniedzējiem tā ir iespēja braukt, papildināties, iemācīties kaut ko jaunu. Mūsu pasniedzēji ir ļoti mobili, veidojas pat konkurss, ja nauda ir, braukt nav problēmu.

Vēl vienu iespēju braukt sniedz Teterevu fonds. Studenti paši organizē, ņem līdzi pasniedzēju. Tas ir vēl viens variants, kā apgūt jau- nas vietas. Tagad programma Erasmus+ aptver ne tikai Eiropu, bet arī visu pasauli. Arī te viss notiek konkursa kārtībā. Mums ir viens Honkongas students, no Honkong Polytechnic University. Mums paredzēta apmaiņa arī pasniedzējiem, būs viena konference. Otra vieta ir ASV, Floridas International University Dizaina mākslas skola Maiami. Nupat konkursa kārtībā ieguvām iespēju sadarboties ar vēl desmit skolām: Filipīnās, Krievijā, Amerikā un citur. Eiropas Savienība to sedz no saviem līdzekļiem.

- Izklausās pēc tāda ļoti normāla pasaules izzināšanas procesa.

- Tā arī ir. Tas vārds internacionalizācija te īsti noder. Nesēdēt savā mazajā dīķītī un neiedomāties, ka viss ir tik labi, bet braukt un iemācīties kaut ko jaunu. Apmaiņa ir ļoti intensīva.

- Gandrīz kā mūsu Pēterburgas akadēmiju izgājušie klasiķi Purvītis, Rozentāls, kuri arī daudz ceļoja pa Eiropu un smēlās tur iespaidus. Tikai reizēm no malas to cilvēki negrib saprast, sak, jūs tur ekskursijās braukājat.

- Jā! Pat ja pasniedzējs aizbrauktu ekskursijā, apskatītos kādu izstādi un darbus, ko pēc tam var savā praksē izmantot, tas būtu tikai apsveicami. Es gan neatceros, kad pēdējo reizi kaut kur braucu kā tūrists. Parasti apvienoju pasniegšanu un meistarklases. Piemēram, Portu universitātē bija meistarklase. Tajā piedalījās gan dizaineri, gan grafiķi, gan gleznotāji - studenti un pasniedzēji. Gleznojām uz vietas, dabā. bez skicēm, bez fotogrāfijām. Saņēmām no vietējās policijas atļauju, sēdējām centrālajā laukumā un gleznojām. Lielformātā!

Man reizēm prasa, kā es pagūstu krāsot, - tā es saku par gleznošanu. Bet tas ir ceļš, ko esmu izvēlējies! Protams, nav viegli gleznot pašam un vienlaikus arī mācīt citus. Daudzi tagad vairs tā nedara - neglezno lielformātā, bet es to saucu par darbnīcu dabā. Sameklēt īsto vietu ļoti grūti: Latvijā, Eiropā, Honkongā, Indijā Amerikā. Tas notiek intuitīvi. Faktiski tā ir performance. Paņemu daļiņu no tās vietas, no arhitektūras, parādu tā, kā to redzu. Pēdējā laikā pat pierakstu pulksteņa laiku, cikos uzgleznots. Ja runā par šo brīnišķīgo notikumu - ordeni, arī Francijas manās gleznās ir ļoti daudz. Tā visa gleznota tur, uz vietas.

- Kas tas, lūdzu, ir par brīnumu - šī Dienvidfrancijas īpašā gaisma? Kamēr nebiju redzējis, neticēju, ka tāda var būt.

- Nezinu! Prasīju viņiem pašiem - kaut ko stāstīja, tā arī neizskaidroja. Ja zilas debesis, tad tirkīzs (rāda uz gleznu). Bet ir arī apmācies, un ūdens arī ir tirkīzzils. Vai nu tur ir kaut kādi īpaši gaismas efekti, vai varbūt tas nāk no jūras dibena smiltīm, bet arī tur, kur jūras dibenu neredz, šī krāsa parādās. Man ir viena glezna, tajā ūdens ir pavisam tumšs. Bet tā ir! Pēdējais, ko mēs ar Kristapu Zariņu gleznojām, mums ir Erasmus+ sadarbības partneri Nicā Villa Arson, bija Sentropēza. Antibas, Saint Maxime un viena vīna darītava.

Tad, kad visu dari un organizē, vienmēr vajag skatīties, citādi var iznākt tā - aizbrauc, izkrāmējies, sāc gleznot, bet kāds atnāk un saka - nē, šī ir privāta teritorija. Es iebilstu - Francija! Viņš atbild, nē, tad man ar menedžeri jāsazinās! Nekas mums tur nesanāca.

Citā vīna darītavā tāpēc bijām gudrāki. Vispirms painteresējāmies par vīnu. Pagaršojām, nopirkām labu pudeli par dārgu naudu. Tad teicām, vai mēs tagad varētu pagleznot? Protams, jā! Kad viņi ieraudzīja mūsu formātus, tad gan noelsās. Pēc tam atbrauca amerikāņu pāris ar lielu kabrioletu - vīrs ar savu kundzi. Dzirdu, menedžeris viņam saka - pie mums ir ne tikai labs vīns, bet redziet, te arī labi gleznotāji glezno! Ar cilvēkiem vienmēr vajag aprunāties.

- Bet kas no darbiem tagad ir visaktuālākais?

- Ļoti liela spriedze šobrīd. Ilustrēju vienu bērnu grāmatiņu. Leona Brieža Staigājošo kāju, ko izdos Pētergailis. Tas ir darbs ar otu un krāsām.

- Lieliski! Tad man uzreiz ir jautājums. Es pats nekad to neesmu varējis saprast - esmu pats devis māksliniekam tekstu, un no tā pēkšņi rodas ilustrācijas, bērnam saprotama pasaule. No kurienes nāk iedvesma?

- Tur ir jāpieiet ļoti atvērti autoram. Īpaši, ja tā ir dzeja. Bērnu grāmatu ilustrācijas ir ļoti specifiskas. Ne katrs var to darīt. Jābūt redzējumam, dzirkstelei no teksta. Ja tā nav, tad labāk atteikties. Mani šajā jomā ievilka sieva Anita Paegle - viņa ilustrējusi ļoti daudz grāmatu. Es pamēģināju. Neesmu tipisks teksta ilustrators. Domāju, kā es to redzu. Es to gleznoju tā kā gleznu. Mēģinu uzburt vēl kaut ko - ko autors varbūt nav uzrakstījis. Saprast, kā teksta autors radījis tēlu, un mēģināt uzburt to vizuāli. Tas nav viegli, bet ir izdarāms. Interesanti!

- Bērnu grāmatas, protams, ir skaistas, bet, ja pievēršamies nopietnākām lietām, pēdējā laikā rodas sajūta - māksliniekam, kurš rada, Latvijā mēģina nevis palīdzēt, bet aizvien vairāk mēģina traucēt. Nezinu, varbūt man vienam tā liekas, bet es ar to, vadot rakstnieku savienību, diezgan daudz saskaros.

- Sajūta ir, ka tad, kad valsts gatavojas kādiem pasākumiem un tad vajag kultūru, māksla ir ļoti vajadzīga. Visu vajag tūlīt un ļoti labā kvalitātē! Bet par to jums nekas nebūs. Tas ir nopietni!

Ja vajag, var mierīgi krīzē nogriezt mākslas augstskolām 50 procentus. Pēc tam turpmākajos gados pielikums ir nulle, jo tagad taču vajag pielikt kultūrizglītībai. Bet, kad nebūs mākslinieku, mūziķu orķestrī, kas tad notiks? Saka jau, ka mākslinieki sīksti - izturēs. Izturēs, bet kādu iespaidu tas atstās uz visu pārējo? Franči, kad mums krīzes laikā grieza nost finansējumu, pielika kultūrai klāt desmit procentus.

Otra lieta, ko es varu pārmest, - mākslinieka statuss joprojām nav atrisināts. Cilvēkiem, kas tagad strādā par autoratlīdzību, ja viņiem nav arī algota darba, neieskaita ne pensiju, ne darba stāžu. Viņiem pienāksies minimālā pensija, bet tā ir ap 60 eiro. Vaicāju Nacionālajā kultūras padomē, vai likumprojekts par radošo personu statusu ir pavirzījies, - nekā tur nav!

Man saka - ir taču kultūrkapitāla mūža stipendijas. Nu būs tur divas jaunas stipendijas gadā māksliniekiem. Pārējās aizies citu nozaru pārstāvjiem. Tas neko neatrisina! Es nezinu, kā daudzi mākslinieki, kuriem pensijas nebūs vai tā būs minimāla, varēs izdzīvot!

- Rakstniekiem ir tieši tāda pati situācija. Es pat teiktu vairāk - arī tagadējiem četrdesmitgadniekiem pensijas nebūs. Nezinu, ko darīsim, - vāksim ievārījuma burciņas, marinētus gurķus un ziedojumus, lai palīdzētu, kā tas bija deviņdesmitajos gados?

- Jā, piekrītu, bez pensijas būs tagadējie mākslinieki, kuriem ir vairāk par četrdesmit! Vajag sociālo aizsardzību. Tas ir ļoti smags jautājums. Kad no māksliniekiem prasa, lai viņi iesaistās, viss notiek par velti. Es savukārt prasu, vai jūs zobārstam arī varat palūgt, lai viņš salabo jums zobus par velti? Viss par velti un pa lēto!

Kultūra taču pelna. Kad ārzemnieki atbrauc uz šejieni uz kādu izstādi vai koncertu, viņi taču atstāj naudu - viesnīcās, restorānos.

- Kā ir ar tagadējiem akadēmijas beidzējiem? Vai viņiem ir darbs?

- Mums ir tāda statistika, ka gandrīz neviens akadēmijas beidzējs bez darba nepaliek. Vai nu strādā tieši profesijā, vai arī, teiksim, tādās blakus profesijās: grāmatu mākslinieki, dekoratori, skolotāji un tamlīdzīgi. Ir daļa latviešu jauno mākslinieku, kuri dzīvo kaut kur, piemēram, Berlīnē. Tas tāpēc, ka tur vienkārši ir lētāk dzīvot un strādāt, noīrēt darbnīcu, aiziet uz veikalu. Kāds dzīvo Somijā, kāds vēl kaut kur, bet tie, kuri ir atpazīstami un piedalās starptautiskās izstādēs, - viņi joprojām pārstāv Latviju. Eiropa ir atvērta, nav taču nekādu muitu vai ierobežojumu. Ja gribi rīkot izstādes, paņem transportu, saliec savus darbus un brauc. Par to, ka no mūsu māksliniekiem tur kāds pazustu, nav jāuztraucas. Gluži otrādi, viņi pierāda savu konkurētspēju.

- Kā tagad ir ar satraukumiem par augstskolu studiju budžeta vietu iespējamo apcirpšanu?

- Tas gan vairāk uztraukumus rada Izglītības un zinātnes ministrijai pakļautajās augstskolās. Mēs esam pakļauti Kultūras ministrijai, tomēr ļoti uzmanīgi sekojam visam līdzi. Arī televīzijā, nupat redzējām, ka taisa sižetu, rāda mūsu studentu. Mēs solidarizēsimies ar citām augstskolām, jo nākamais solis var skart arī mūs. Šodien būs gājiens par ikgadējo finansējuma palielinājumu augstākajai izglītībai, ko paredz likums. Mēs arī iesim. Paldies LMA studentu aktivitātei un LSA.

Šo situāciju vajag izmantot, lai teiktu, ka arī kultūras augstskolām un kultūrizglītībai vajag pielikt finansējumu, nevis domāt, kur kaut ko nogriezt. Arī pasniedzēju un citu darbinieku atalgojums akadēmijā ir neadekvāti zems. Jauni cilvēki par tādu naudu nevar izdzīvot.

- Kas notiek aiz loga uz stalažām? Kamēr runājam, vīri staigā un kaut ko remontē.

- Šī ir brīnišķīga ēka. Celta 1904. gadā. Veicām izpēti, konstatējām, ka ir lielas problēmas ar fasādi. To faktiski vajag restaurēt. Tur daudzās vietās starp skursteņu ķieģeļiem vairs nav javas. Pirms tam vētrā norāva jumtu. Presē pēc tam mīļi rakstīja, ka māksliniekiem ir nedaudz aizbraucis jumts. Paldies Kultūras ministrijai, tā mums divas reizes palīdzēja, bet pamatā visu veicam par saviem līdzekļiem. Vajadzētu to darīt plašāk, kompleksi. Šī ir vēsturiska celtne. Unikāla ēka. Jūgenda pērle!

- Bet kad pašam būs nākamā izstāde?

- Var teikt, ka nupat ir nolemts - mana izstāde 2018. gadā notiks Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas ir ļoti nopietni un pagodinoši. Tur būs daudz jāstrādā. Jābrauc un jāglezno! Bet nākamā izstāde būs Ķīnā, Pekinā. Tā būs kopīga studentu un pasniedzēju izstāde ar LR vēstniecības atbalstu. Ilgo gadu sadarbība ar Ārlietu ministriju bija un ir ļoti veiksmīga.