Latvija zaudē ECT atvaļinātam VDK pulkvedim

Jau kārtējo reizi Latvijas valsts zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT): spriedumā teikts, ka Latvija pārkāpusi iesniedzēja Jāņa Kiršteina tiesības uz krimināllietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, tāpēc viņam jāizmaksā atlīdzība par morālo kaitējumu.

Lietā «Kiršteins pret Latviju» ECT spriedumu pasludināja pirms dažām dienām - šā gada 20. oktobrī. Saskaņā ar spriedumu Latvijas valstij bijušajam LPSR VDK 2. daļas (pretizlūkošana) priekšniekam pulkvedim J. Kiršteinam jāizmaksā 3000 eiro kompensācija par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta - tiesības uz krimināllietas izskatīšanu saprātīgos termiņos - pārkāpumu. Spriedums nav pārsūdzams.

ECT norāda, ka krimināllieta Latvijā ilgusi gandrīz deviņus gadus, tā bijusi sarežģīta, skārusi sensitīvus un komplicētus vēsturiskus un juridiskus aspektus.

Izpētot ECT un Latvijas tiesvedību materiālus, kā arī iztaujājot pašu iesniedzēju un ekspertus, Neatkarīgā konstatē, ka ilgstošajā tiesvedībā patiesībā vainojama ne tik daudz triju instanču tiesu lēnā darbība, cik paviršs un nepietiekams pierādījumu apkopojums krimināllietā, kas tiesvedības gaitā no tiesas prasījis ieguldīt lielas pūles pierādījumu pārbaudēs.

Apsūdzība genocīdā

1998. gada 10. augustā Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa (TRNIN) ierosināja krimināllietu par LPSR Valsts Drošības ministrijas (VDM) genocīda noziegumiem Madonas un Gulbenes apriņķos 1946. gadā, kā arī turpmākajos gados, pēc nozieguma pazīmēm, kas paredzētas Latvijas Kriminālkodeksa 68.¹pantā. Šīs krimināllietas ietvaros tika izmeklēta J. Kiršteina darbība laika posmā no 1944. līdz 1963. gadam, kad J. Kiršteins esot bijis «LPSR VDM īpašo lietu izmeklētājs». Pēc TRNIN prokuroru domām, J. Kiršteins esot veicis vairākus represīvus pasākumus, lai apspiestu pretošanās grupas padomju režīmam, piedaloties militāra rakstura operācijās pret Latvijas bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem, piedalījies viņu aizturēšanā, vācis pierādījumus pret viņiem vērstajās krimināllietās, kā arī arestējis personas, pie kurām tika atrasti pretpadomju materiāli.

Balstoties uz minētajiem apgalvojumiem, J. Kiršteinam 1999. gada oktobrī tika piemērots aizdomās turamā statuss, bet jau pēc mēneša viņam piemērots drošības līdzeklis arests, no kura viņš atbrīvots pēc diviem mēnešiem - tieši pirms Jaungada 1999. gada 31. decembrī.

2004. gada 11. oktobrī uzsākta tiesvedība, kura, virzoties cauri trim instancēm, noslēdzās 2008. gada 7. martā. Jāatgādina, ka ECT par krimināllietas izskatīšanas termiņa sākumu uzskata brīdi, kad personai piemērots aizdomās turamā statuss - tātad konkrētajā gadījumā 1999. gada oktobri.

Visas trīs Latvijas tiesu instances J. Kiršteinu pilnībā attaisnoja. Tiesas atzina, ka izvirzītajām smagajām apsūdzībām genocīdā nav nozieguma sastāva.

Nepārbauda acīmredzamo

Kā sarunā ar Neatkarīgo skaidroja J. Kiršteins, prokuroriem, pirms celt apsūdzību un to sūtīt uz tiesu, nekas netraucēja izvērtēt viegli pārbaudāmus faktus. J. Kiršteins uzsvēra, ka viņš nekādi nevarēja piedalīties Latvijas pretestības grupu un to atbalstītāju izsekošanā no 1944. gada, jo mobilizēts darbam drošības orgānos tikai no 1945. gada 20. septembra. «Līdz tam man nebija nekāda sakara ar drošības orgānu darbību. Būdams nepilngadīgs, es nekādi nevarēju būt ne virsnieks, ne arī operatīvais darbinieks,» skaidroja atvaļinātais VDK pulkvedis. Viņš operatīvajā darbā sācis strādāt tikai no 1946. gada, taču arī represijās pret nacionālajiem partizāniem, tajā skaitā jautājumu izlemšanā par pretestības grupu dalībnieku arestu, neesot piedalījies. Neesot izmeklējis arī krimināllietas un nekad par izmeklētāju neesot strādājis.

Kā milzu nevērību no prokuroru puses J. Kiršteins uzskata krimināllietā minēto struktūrvienību, kuras sastāvā viņš it kā esot veicis genocīdu - «LPSR VDM īpašo lietu izmeklētājs». Tādas štata vienības Latvijas PSR drošības orgānos vispār neesot bijis. Turklāt J. Kiršteins 1953.-1954. gadā mācījās Maskavā, no 1959. līdz 1963. gada martam strādājis Austrumberlīnē, PSRS VDK pārstāvniecībā. Turpretī krimināllietā apgalvots, ka viņš tajā laikā piedalījies čekistu akcijās, kurās sagūstīti un šauti nacionālie partizāni. Krimināllietā arī apgalvots, ka no 1951. līdz 1953. gadam viņš represējis nacionālos partizānus Bauskas un Cēsu rajonos. Kā sacīja J. Kiršteins, minētajā laika posmā šajos rajonos pretestības grupas vairs nav bijušas, bet visā Latvijas PSR tās pārstājušas darboties 1956. gadā.

J. Kiršteins par īpaši nekorektu rīcību no apsūdzības puses, ko esot atzinusi arī tiesa, uzskata Kriminālkodeksa 68. panta piemērošanu pēc tā grozījumiem Saeimā, piešķirot šiem papildinājumiem atpakaļejošu spēku un tādējādi viņu apsūdzot genocīda noziegumos.

Apsūdzība politiska

J. Kiršteins atminējās drošības līdzekļa piemērošanas gaitu un tiesneses Ināras Šteinertes jautājumu prokuroram Elmāram Margēvičam, vai viņš spēs divu mēnešu laikā pierādīt J. Kiršteina līdzdalību genocīdā. Prokurors atbildējis apstiprinoši, bezatbildīgi apgalvojot, ka krimināllietā figurējot ap 60 cietušo, tostarp arī nošautie, taču nav nosaucis nevienu konkrētu uzvārdu. «Šādi prokurora apgalvojumi tika pausti, lai panāktu manas apcietināšanas pagarinājumu, un tas liecina par manas krimināllietas izmeklēšanas neobjektivitāti. Pieņemu, ka prokuratūra ir vadījusies nevis pēc likumīgiem pierādījumiem, bet gan politiskiem apsvērumiem, un pēc šādas rīcības man un manai ģimenei iestājušās smagas sekas,» teica J. Kiršteins.

Pēc uzvaras tiesvedībā Latvijā J. Kiršteins vēlējies caur ECT panākt kompensācijas arī par viņa nepamatoto turēšanu apcietinājumā, taču ECT paskaidrojusi, ka šai sūdzībai nokavēti termiņi.

To, ka prokuroriem viegli pieejamos arhīvos par J. Kiršteina it kā veiktajiem genocīda noziegumiem nekas nav atrodams, Neatkarīgajai apliecināja arī bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte.

Vaicāts, kādi bija apsūdzēšanas patiesie iemesli, J. Kiršteins atminējās, ka tieši tādu pašu jautājumu, viņam atrodoties apcietinājumā, uzdevis pat prokurors E. Margēvičs. Tomēr prokurora sākotnējās šaubas par apsūdzību pamatotību tālākajās valsts apsūdzības darbībās tiesā vairs neesot atspoguļojušās.

Strādājis izlūkošanā un pretizlūkošanā

J. Kiršteins no 1959. līdz 1963. gadam strādāja Berlīnē, 1963. gadā strādāja LPSR VDK 1. daļā (izlūkošana) par daļas priekšnieka vietnieku. No 1964. līdz 1970. gadam vadīja LPSR VDK 2. daļu (pretizlūkošana), 1970.-1977. gadā komandēts uz Rostoku. Pēc atgriešanās tika nozīmēts par LPSR VDK inspekcijas priekšnieku, mūsdienu izpratnē - iekšējās drošības birojs, kas uzrauga pašu VDK darbinieku operatīvā darba likumpaklausību, kā arī veica analītisko darbu. 80. gadu sākumā turpināja darbu 2. daļas priekšnieka amatā un 1986. gadā devās pensijā. Tieši J. Kiršteina vadošie amati VDK, kā to uzskatījis prokurors E. Margēvičs, varētu būt iemesls atvaļinātā pulkveža iekļaušanai genocīdā apsūdzamo listē, kurā it kā bijušas iekļautas vēl 17 personas. Par šādu genocīdā apsūdzamo saraksta esamību bijušais VDK pulkvedis uzzinājis no sarunām prokuratūras gaiteņos pratināšanu laikā.

Vaicāts par gatavību atkārtoti vērsties pret valsti un piedzīt kompensācijas par ciešanām civiltiesiskā ceļā, J. Kiršteins pauda šaubas, vai to darīs, jo jūtoties pārlieku noguris no pārdzīvotajām tiesvedībām. Galvenais esot panākt taisnību, lai viņa vārds vairs netiktu pieminēts saistībā ar apsūdzībās minētajiem noziegumiem un netiktu apmelots krimināllietu falsifikācijās, strādājot VDK.

Nav rekords

Jāatgādina, ka deviņus gadu ilgā J. Kiršteina krimināllietas tiesvedība, kuras dēļ Latvijas valsts ECT zaudēja prasītājam, šobrīd nemaz neskaitās rekords. Tā dēvētās digitālās TV krimināllieta ilgst jau 13 gadus, un lietas iztiesāšanas pašlaik notiek tikai otrajā instancē, savukārt tā dēvētā Lemberga krimināllieta ilgst jau 18 gadus, bet tās iztiesāšana nav noslēgusies pat pirmajā instancē.