Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu, mākslas zinātņu doktoru Ojāru Spārīti Neatkarīgā sarunājās 17. oktobrī tūdaļ pēc tam, kad Latvijas zinātnes un Latvijas Universitātes pīlāri bija parakstījuši Inovāciju manifestu.
- Ko tad jūs šodien īsti paveicāt?
- Ar šo manifestu mēs aicinām Latvijas lemjošo varu un izpildvaru saprast, ka Latvijas zinātnieki vēlas ar savu ieguldījumu visātrākajā un visefektīvākajā veidā dot produkciju Latvijas ekonomikai. Manifests ietver 21 tēzi. Ar to netiek mēģināts pārspēt Mārtiņu Luteru, bet kā tādā ābecē tiek skaidrota inovāciju jēga XXI gadsimta tehnoloģiju pārneses procesos. To, kāda tā var būt, lai ekonomika pēc iespējas ātrāk nonāktu pie taustāma labuma.
Mēs sakām - šajā procesā ir nepieciešams triumvirāts. Triju pušu savienība. Zinātnieki kā eksperti, kā speciālisti noteiktās nozarēs, kā tie, kuri jūt, kuram no viņu izgudrojumiem ir perspektīva tikt komercializētam. Uzņēmējs, kurš ir ieinteresēts šajā komercializācijā, jo spēj saredzēt, ka zinātnes izgudrojums var pelnīt. Un valsts vara, kurai jābūt tikpat ieinteresētai maksimāli ieguldīt savu enerģiju menedžmentā un finanšu pārdalē par labu ātrākam ceļam pie pozitīva rezultāta. Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģijas padome, kura atrodas pie Ministru prezidenta, spēj Latvijā stratēģijas līmenī lemt par Latvijas izglītības un zinātnes politiskajiem jautājumiem, par tās stratēģiskajiem uzstādījumiem un definēt virzienus, kuros perspektīvā būtu attīstāma zinātne. Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmija ir tā, kura spēj nominēt ekspertus visaugstākajā līmenī. Bet Latvijas Zinātnes padome, kura vistuvākajā laikā varētu pārtapt par Latvijas Zinātnes un inovāciju padomi, ir tā, kura Latvijas zinātnes stratēģiju, politiku pārceļ uz izglītības sistēmā iekļautajiem zinātniski pētnieciskajiem institūtiem.
Mēs vēlamies, lai tiktu izmantotas atklātas koordinācijas metodes. Šīs metodes nosaka zinātnieku intelekts, tiesības būt tiem, kuri pasaka - kurš zinātnes virziens vai atklājums atrodas vistuvāk savai realizācijai produktā. Pie mums tiek aizmirsts, ka zinātne ir sociāls fenomens un tehnoloģijas ir tikai instruments sabiedrisku mērķu sasniegšanai. Bet, lai izglītības un zinātnes ēka negāztos, tai nepieciešama arī augšupceļoša darbība savas zemes inovatīvās zinātnes un industrijas panākumu veicināšanā.
- Bet man daļa no manifesta tēzēm liekas tādas kā starta tēzes. Taču - tagad nav 1990., tagad ir 2016. gads… Varbūt 1990. gadā mūsu stāvokli kaut kādā ziņā varēja salīdzināt, teiksim, ar Izraēlas valsts sākotni, kad tai lāgā nebija pat ūdens. Izraēlas prezidents Šimons Peress par to ir teicis: «Un mēs padomājām: vislielākā dabas dāvana ir cilvēks. Cilvēki ir darījuši zemi bagātu, nevis zeme - cilvēku. Un mēs visi kļuvām par zinātniekiem.» Kādā virzienā, kopš mums atkal ir sava valsts, gājušas mūsu domas?
- Man ir zināmas bažas, ka tikai 2020. gada tuvums, šīs diezgan stindzinošās realitātes apjausma ir tā, kura mudina Latvijas uzņēmējus un Latvijas politiķus domāt arvien reālistiskākās kategorijās un pamanīt arī zinātniekus kā savus sabiedrotos. Līdz šim viņi nav vēlējušies to darīt. Jo tad, kad 2007. gadā parādījās Eiropas struktūrfondu līdzekļi un šos līdzekļus Latvijas mazattīstītajai industrijai vajadzēja savas attīstības vārdā izmantot tehnoloģiju iepirkšanai, jaunu ražošanas procesu, līniju ierīkošanai, tostarp piesaistot zinātniekus, dodot viņiem pasūtījumus, radot viņiem iespēju laist ražošanā jaunus, inovatīvus produktus… tas netika darīts. Nauda ir aizpludināta, mūsuprāt, nevajadzīgos starpposmos un dārgos administratīvos pasākumos, nedodot nekādu efektu, jo pretī naudas tēriņiem NEKAD nav stāvējuši skaitļi - cik lielu ieguvumu par uzdāvinātajiem līdzekļiem tad ir paredzēts gūt.
Bet 2020. gadā, aptrūkstoties struktūrfondu finansējumam tādā apmērā, kāds bijis pieejams līdz šim, nāksies rēķināties tikai ar Latvijas valsts budžetu. Bet Latvijas ekonomikas analītiķis man teica: mūsu valsts kopprodukts ir mazāks nekā Latvijas valsts tēriņi. Respektīvi, valsts patēriņa budžets ir lielāks par Latvijas peļņas budžetu. Tā rezultātā Latvijas parāds arvien jāpalielina par jaunu aizņēmumu tiesu, turklāt jāmaksā vēl procenti. Parādam ir tendence pieaugt, un krīzes sašaurinātā ražošana netiek līdzi mūsu valsts augošajai vēlmei palielināt algas vienā, otrā vai citā sektorā, glābt avārijas kondīcijā nonākušo Latvijas infrastruktūru. Un tāpēc tikai zinātnieki, nevis ciparu administratori, ir šī krīzes momenta cerība. Viņi, tik daudz, cik viņi ir atlikuši (nevis vairs 12 000 zinātnieku, cik bija 1991. gadā, bet aptuveni četri tūkstoši zinātnieku), ir tie, kas spētu iepludināt jaunas idejas mūsu mazajā, vidējā un lielākajā industrijā. Jo 2020. gads mums jau ir kā auksta elpa pakausī.
- Bet vai nav tā, ka šī profesionāļu kopuma uzskati, centieni līdz šim bijuši un joprojām lielā mērā ir pretrunā ar politiķu uzskatiem? Tas pats Šimons Peress teica: «Vajag sekot zinātnei. Tai nav robežu, ierobežojumu. Zinātne neskatās atpakaļ. Nepūlieties atrisināt pagātnes problēmas. Es arī nezinu, vai tas vispār ir iespējams. Pagātnei vispār nav nekādas nozīmes. Vienkārši studējiet to, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas. Pagātnei nav nedz nākotnes, nedz cerību.» Bet man liekas, ka Latvijas politiķi varas noturēšanas dēļ arvien liek lielākas cerības uz pagātni, nevis zinātni.
- Patiesību sakot, arī mūsu situācijā pagātnei pieder jau apēstās maizes svars. Vēsturiskās atmiņas svars. Kārlis Ulmanis teica, ka ar vakardienas sauli nevar izžāvēt šodien pļauto sienu. Tādēļ arī mums jārēķinās, ka Latvijas valsts ekonomiku sildīs tikai tie inovatīvie atklājumi, kurus var šodien un nekavējoties ieviest ražošanā, gūstot ievērojamāku peļņu, nekā tas bija iespējams vakar. Jo valsts vajadzības aug, un man arī valsts labklājību gribas redzēt augšupejošā līknē. Bet tas prasa lielāku mobilitāti, lielāku integrētību pasaules zinātnes un industrijas konsorcijos un prasmi izmantot starptautisko situāciju tā, lai starptautiskais bizness, tirdzniecība, pasūtījumi strādātu mūsu labā. Lai mēs spētu ar savām smadzenēm radīt produktu, kas ir vajadzīgs citiem, nevis padarīt Latviju par tirgus placi citām zemēm un citu zemju ekonomikām.
Tieši tāpēc es ļoti ceru uz novembra sākumā Latvijā paredzēto Ķīnas premjerministra, Ķīnas uzņēmēju un politiķu vizīti… Mēs varam būt ķīniešiem interesanti tikai pragmatisku apsvērumu dēļ. Kā vārti uz Eiropu, kā viena no Zīda ceļa starpstacijām, kura ar savu atrašanās vietu un ar saviem ostu, ceļu, loģistikas resursiem var būt šim lielajam partnerim izdevīga. Un šādā situācijā, kad samērojas ods ar ziloni, mēs tomēr varam gūt labumu arī sev. Atrast abpusēji izdevīgu labumu sadarbībā ar Ķīnas universitātēm, Ķīnas tehnoloģiju pārneses centriem, ar tām institūcijām, kuras Ķīnā pēta mūsējām līdzīgas problēmas. Lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, medicīnā, biomedicīnā, informācijas tehnoloģijās, materiālu zinātnēs…
- Taču Vācijas, Lielbritānijas un Ķīnas universitāšu profesors Pēteris Saksenmaiers visai skeptiski vērtē Latvijas tēlu Ķīnas uzņēmēju priekšstatos. «Ķīnas darījumu ļaudīm ir priekšstats par šo zemi kā ekonomiskas stagnācijas, korumpētu politiķu un ierēdniecības valsti, ar bremzējošu attieksmi pret investīcijām un uzņēmējdarbību. Starp trim Baltijas valstīm tā būs pēdējā, uz kuru Ķīnas uzņēmējs raudzīsies sava biznesa izvietošanas sakarā.» Kas tādu priekšstatu radījis?
- Saksenmaiers tiešām ir analītiķis ar augstu Oksfordas izglītību un prātu. Viņam ir ļoti personisks un ciešs sakars ar Latviju. Tādēļ viņa vērojumiem un analītiskumam nav iemesla nepiekrist. Viņš savu vērtējumu izteicis ļoti skarbos vārdos. Mums ir sāpīgi to dzirdēt. Taču cilvēki, kuri ir tuvi Latvijas ekonomikai, redz, ka klupšanas akmeņi te ir tie paši, ar kuriem saskāries Saksenmaiers. Ko citu nozīmē tas, ka Latvijas uzņēmēji signalizē par vēlēšanos pārreģistrēties Igaunijā? Tur valsts ir pretimnākošāka. Latvijas valstij šajos struktūrfondu apguves periodos kopš 2007. gada naudas dalīšanas process ir licies patīkamāks nekā rezultāta sasniegšana. Iespējams, tāpēc tā nespēj ātri, elastīgi un pretimnākoši reaģēt uz peļņu nesošu nozaru vai atklājumu komercializāciju. Protams, tas arī veido skumjo ainu, kurā mēs tautsaimnieciskos rādītājos Eiropas Savienībā esam pārsvarā apakšējā galā, un kādēļ visai skeptiski tiek vērtēts mūsu valsts kopējais tēls. Lai gan Latvijas zinātnieku reitingi ir pat stipri augsti. Un mūsu intelektuālā konkurētspēja ir tā, kura vēl glābj Latvijas tēlu.
- Vai jūsu - zinātnieku - attiecībās ar birokrātiju, ar politiķiem ir pašsaprotami, ka zināšanu pārnesei uz sabiedrības labā strādājošiem progresīviem risinājumiem tehnoloģijās, transportā, veselības aizsardzībā un citur ir nepieciešami valstu budžeta, dažādu fondu un privātie līdzekļi?
- Es nezinu, vai to saprot sabiedrība. Taču liekas - ja sabiedrība gaida lielāku minimālo algu, lielākas pensijas, lielākas valsts subsīdijas veselībai, izglītībai, vēl kādiem sociālajiem labumiem, tad sabiedrībai (tieši tāpat kā politiķiem) vajadzētu būt kardināli ieinteresētai gan emocionāli, gan morāli meklēt un atbalstīt visus ceļus un veidus, kā savai zemei ar savu ekonomiku gūt plusus, gūt arvien pieaugošus rezultātus. Cilvēkresurss tiešām ir tas, kurš pat tuksneša situācijā var panākt, lai zeme no bezcerīgas kļūst plaukstoša. Es nevaru citādāk atbildēt uz šo jautājumu, kurš ir sociāls, sapratnes jautājums.
Palūkosimies uz Slovēniju, kuras iedzīvotāju skaits ir samērojams ar Latvijas iedzīvotāju skaitu. Mums Latvijā ir 4000 zinātnieku. Slovēnijā - 18 000 zinātnieku. Slovēnija liek uzsvaru uz zinātni, uz intelektu un, investējot zinātniekos, panāk to, ka industrijas gigants - Japāna - rēķinās ar Slovēniju kā ar partneri un piedāvā sadarbību. Japāna un Slovēnija sadarbojas viedās kopienas, viedo pilsētu veidošanas projektos un šajā sadarbībā rod abpusēju izdevīgumu. Slovēnija var visai pasaulei lepni teikt, ka tā būs 2020. gada Tokijas olimpiādes līdzfinansētāja.
- Vai Latvijas politiķi tiešām apzinās un ar savu rīcību garantē, ka izglītība un zinātne ir nācijas drošības jautājums, kā apgalvo jūsu nozares ministrs Kārlis Šadurskis (Diena, 4.04.2016.)?
- Šajā sakarā man ir skarbs vērtējums. Pagaidām neviens to nav apgāzis. Vārdos Latvijas politiķi liecina, ka to apzinās, bet darbos - noteikti vēl ne. Pretējā gadījumā viņi rīkotos tāpat kā Izraēla - veicinātu izglītību, veicinātu ekonomiku. Vai Latvijā ir pašsaprotami, ka te ir zināšanu pārnesei nepieciešamie līdzekļi? Vārdos - jā, darbos - nē. Valsts budžets nav attiecīgi strukturēts, bet struktūrfondu līdzekļi tikuši sadalīti neefektīvi, lai neteiktu - noziedzīgi.
Privāto līdzekļu nav, vai arī privātie uzņēmēji ar šiem līdzekļiem neoperē zinātnes virzienā. Mūsu uzņēmumi - vidējie un lielie - nav tā iekārtoti, lai justu nepieciešamību pēc pirmrindas tehnoloģijām. Vai vēl kāds, izņemot Grindex, izņemot Olainfarm, spēj un grib te uzturēt zinātniski pētnieciskas laboratorijas ar zinātnieku kolektīvu, kurš strādātu produkcijas modernizācijas labā? Jā, ir. Privāta struktūra LNK Group. Es nesen apmeklēju šo holdingu, un tā īpašnieks Aleksandrs Milovs man sacīja, ka viņa uzņēmumā tiltu būvē, celtniecībā, sarežģītu inženiertehnisku risinājumu laukā, kā arī lidmašīnu sertificēšanā un dažādu tehnisku uzlabojumu procesos darbojas vairāk nekā 30 augsti kvalificēti zinātnieki. Viņa LNK Group ir izveidojusi tādu modernu tehnoloģisko ierīču, mērinstrumentu, testa instrumentu un dažādu palīgierīču parku, ar kuru varētu lepoties, bet diemžēl nespēj lepoties neviena Latvijas augstskola vai institūts. Šeit ir atbilde. Bet tādi kā Milovs Latvijā ir skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
- Kā saistībā ar zinātni funkcionē, ko tai devis trīs pīlāros (bāze, sniegums, attīstība) it kā balstītais augstākās izglītības finansēšanas modelis?
- Te man objektīva vērtējuma, šķiet, nebūs. Jo lielāko sava darba mūža daļu es esmu pavadījis nelielā augstskolā. Tā bijusi kultūrizglītības augstskola - Mākslas akadēmija. Un, kad pats biju katedras vadītājs, kad biju prorektors, es centos un, savā veidā, tagad esot doktorantūras vadītājs, cenšos un uzskatu par nepieciešamu arī mazu augstskolu veidot saskaņā ar universitātes modeli. Lai teorētisko un humanitāro nozaru specialitāšu studenti būtu spējīgi saņemt pēc iespējas lielāku informācijas blīvumu visdažādākajās nozarēs. Tas trenē viņu zināšanas, atmiņu, metodikas izmantojuma iespējas un spēju domāt. Un tad, protams, ar šādu zināšanu bāzi, viņš spēj attīstīt arī savus prāta instrumentus.
Bet - savā veidā tas ir kaut kas pretējs tam, ko pasaulei uzspiedis Boloņas līgums, Boloņas izglītības transformācijas princips, kurš pasauli pakļauj vienīgi apkalpojošās sfēras nodrošināšanai ar kalpiem, kuriem pietiek tikai ar prasmēm apkalpot, bet neviens neprasa zināšanas. Tas nozīmē sabiedrības masveida degradēšanu līdz veselu pakāpi zemākai zināšanu bāzei. Tādam līmenim, kurš izmantojams tikai operacionālajā plāksnē. Tas nerada inteliģenci, kura būtu spējīga analizēt problēmu, attīstīt izglītojošo struktūru, radīt inovāciju jaunā, augstākā zināšanu pakāpē. Jājautā - kurā zemē būs elitārās augstskolas, kas mācīs zināšanas, nevis prasmes? Tajā zemē, kura vēlēsies ar intelekta palīdzību veidot ekonomiku un ar ekonomikas palīdzību dominēt politikā. Bet bez zināšanām neviena sabiedrība nevar attīstīties, ja tai nav augstākā mērķa - attīstīt fundamentālās zināšanas. Saprotams, fundamentālo zinātņu pārstāvji ir orientēti uz teorētisko problēmu risināšanu, un valsts viņos neredzēs tūlītēju atdevi ekonomikā. Bet valstis, kuras būs spējīgas ieguldīt līdzekļus fundamentālajās zinātnēs, sagaidīs atdevi ekonomikā pēc gadiem desmit, divdesmit. Vienīgi fundamentālajās zinātnēs trenēts intelekts būs spējīgs radīt inovācijas arī lietišķajās zinātnēs.
- Zināmā mērā manifests sasaucas ar dažu desmitu zinātnieku rakstīto atklāto vēstuli, kurā tie Latvijas zinātnes stāvokli sauca par kritisku un rakstīja, ka pie tā vainojama arī pašu zinātnieku neizdarība. Kas mainījies?
- Zinātnieku neizdarība? Nav taisnība! Es gribētu sacīt, ka Izglītības un zinātnes ministrija zinātniekus tur gūstā ar formālu prasību blāķiem, bet nedebatē par izgudrojumu efektivitāti, nespēj domāt ekonomiskās kategorijās un izvirzīt kritērijus tam, kā zinātnieki vai institūti spēj izgudrojumus, patentus vai starptautiski vērtēto publikāciju teoriju implementēt ražošanā. Netiek vērtēts zinātnieku piesaistītais pasūtījumu grozs, institūta vai augstskolas budžetam atnestās līgumnaudas un tas, ko augstskolā integrētais zinātnieks spēj dot savas zemes ražošanai. Ar tikai mūsu valstij raksturīgo iztapīgu formālo prasību sloga attīstīšanu tiek kavēta zinātnieku aktivitāte pašiem būt procesu virzītājiem. Jo, lai saņemtu struktūrfondu vai jebkuru citu fondēto līdzekļu atbalstu laboratoriju iekārtām, pētnieciskajam darbam vai pat savai fiziskajai izdzīvošanai, zinātnieks spiests nodoties neproduktīvam papīra darbam, kas ekonomikai neko nedod.
- Jūs esat teicis, ka viens no zinātnes misijas pīlāriem paredz augsti intelektuāla dialoga uzturēšanu ar sabiedrību. Vai tāds pastāv?
- Dialogs ar sabiedrību pastāv. Tas ir pat ļoti sekmīgs, uzrunājot ārpus politikas un administrācijas esošo sabiedrību. Bet politiskā elite dialogu nevēlas. Tā pret šo dialogu izturas kā pret apgrūtinājumu vai izturas naidīgi. Politiskajai elitei nav gribas un nav zināšanu proaktīvi rīkoties, taču ir griba neizlaist ārā no rokām budžetu un struktūrfondu līdzekļus. Tas arī ir koalīciju nolemtības jautājums, nespējot vienoties, lai efektīvi pārstrukturētu budžetu liela valstiska ieguvuma vārdā. Tā vietā partijas sargā katra savu latifundiju.
Lai situācija mainītos, krīzei, iespējams, bija jāsaasinās līdz galējībai, kad pat aklajam kļūst redzamas līdzekļu nelietderīgas izsaimniekošanas shēmas. Bet šobrīd krīzes menedžmenta situācijas risināšanai zinātnieki piedāvā saprātu, dialogus. Un ļoti cer, ka tiks sadzirdēti.