Zinātniekus uztrauc inovāciju strupceļš
Inovāciju attīstīšana Latvijā ir tikai tukša politiskā retorika, un zinātnei trūkst valsts atbalsta, savukārt Eiropas Savienības fondu līdzekļi netiek izmantoti lietderīgi – nereti tie aiziet birokrātijas uzturēšanai.
Lai šo situāciju mainītu, Latvijas zinātnieki iesaka izmantot atklātās koordinācijas metodes, lai viņu piedāvātās idejas ātrāk nonāktu pie ražotājiem un dotu reālu ieguldījumu tautsaimniecībā, pausts manifestā, ko parakstījuši pazīstami augstākās izglītības un zinātnes jomas pārstāvji un ko plānots iesniegt premjeram Mārim Kučinskim.
«Mēs gribam vienu - lai ar zinātniskiem darbiem un inovatīviem projektiem tiktu iebruģēts visīsākais ceļš uz ražošanu. Manifests, kurā apkopota 21 tēze, ir apelācija pie Latvijas politiķiem un valdības. Tajā izskaidrots, ko nozīmē inovācijas un tehnoloģiju pārnese, ar kādām metodēm Latvijā ir panākama reāla produkta un pievienotās vērtības, kā arī ekonomiskā labuma rašanās,» pirms dokumenta parakstīšanas skaidroja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis. Viņš uzsvēra, ka vēlas, lai tiktu izmantotas atklātas koordinēšanas metodes. Tas nozīmējot, ka zinātnieki ir tie, kas pasaka, kurš virziens, kurš atklājums ir vistuvāk savai realizācijai produktā. Tajā visā gan, protams, neiztikt bez ministriju administrējošās un finansējošās lomas un sadarbības ar uzņēmējiem.
Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks gan iebilda, ka vairāk vēlētos visu triju pušu līdzsvarotu darbību, nevis to, ka viena no tām uzņemtos virsvadītāja pienākumu, bet pārējie tikai pielāgotos. Šīs sadarbības mērķim jābūt nevis īslaicīgam, bet ilglaicīgam redzējumam, kas zinātnes izpratnē nozīmētu: piecu līdz desmit gadu periods.
LZA viceprezidents Andrejs Ērglis atzina, ka jau saņēmis satrauktus zvanus par šo dokumentu un esot priecīgs, ka uz to kāds reaģē. Viņš mudināja apvienot visus spēkus, jo lielākais mīnuss esot sadrumstalotība. Tas attiecoties uz visām jomām - gan pētniecību, gan uzņēmējdarbību, gan valstsvīriem un ierēdņiem. «Ja nav kopēja mērķa, nekur tālu nevar aiziet. Zinātne un tehnoloģiju pārnese ir starpdisciplināra,» akcentēja A. Ērglis.
Savukārt Latvijas Zinātnes padomes (LZP) loceklis Elmārs Grēns pauda neapmierinātību par padomes ieradumu runāt ziloņu valodā, proti, neteikt to, ko domā. Savulaik LZP bijusi teju vienīgā, kas noteica toni, bet, tā kā ministrijas ir tās, kas apkalpo ES struktūrfondus, uz kuriem lielākoties turas zinātne, tās soli pa solim pārņēmušas galvenās funkcijas savās rokās. Zinātniekiem, protams, nav liegts izteikties, taču šīs domas neviens daudz vērā neņem. «Tas novedis pie tā, ka esam nokļuvuši izpildītāju lomā, būtībā vadība ir birokrātijas, šā menedžmenta rokās, kas pakāpeniski pārņēmusi lemjošās funkcijas. LZP ir kļuvusi par sunīti, kas rej, bet nekož, tāpēc to var daudz neņemt galvā,» secināja E. Grēns. Viņš gan uzteica to, ka pirms gada izveidota Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskā padome, kurā arī zinātniekiem ir iespēja paust viedokli. Taču padome ir stratēģiska, un tā nepieņem katras nozares vai specialitātes specifiskos lēmumus. Tas jādara spēcīgām zinātnieku apvienībām, padomēm, kurām nav tikai ieteicēju, bet arī lemšanas spējas, izvērtējot konkrētas zinātnes nozares vietu, potenciālu un kapacitāti.