Latvijas iedzīvotāji vismaz trīs gadus tik tiešām ir atradušies cenu komforta zonā, ko kurienes mūs visus ārā izvilks Latvijas valdība ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu.
Nav taču vainīgs vēstnesis par sliktām vēstīm, un nav ko pārmest Danai Reizniecei-Ozolai par trāpīgu formulējumu, «visām pusēm būs jāiznāk no savas komforta zonas». Tomēr viņas vārdi izraisīja sašutumu un apgalvojumus, ka Latvijas iedzīvotāju lielum lielā daļa no komforta zonas iznākt nevarot, jo tajā neatrodas un pat nekad nav bijuši. Inflācijas rādītāji tomēr neapgāžami liecina, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz pēdējos trīs gadus tik tiešām ir atradušies ļoti komfortablā cenu izmaiņu zonā. Citiem vārdiem sakot, mums draud lieli zaudējumi, jo mums ir daudz, ko zaudēt.
Lai nebūtu jāšaubās par Centrālās statistiskas pārvaldes (CSP) apliecinātās cenu stabilitātes atbilstību īstenībai, salīdzināsim konkrētus maksājumus, kas veikti par vienām un tām pašām precēm un pakalpojumiem ar triju gadu atstarpi. Abos gadījumos tagadējās cenas izrādās zemākas par 2013. gada septembra cenām, tiklīdz tās no toreizējiem latiem pārrēķina uz eiro. Vienā gadījumā lētāks kļuvis pārtikas grozs ar praktiski vienādām precēm vienā un tajā pašā veikalā, otrā - vienam un tam pašam dzīvoklim izrakstīts komunālo pakalpojumu rēķins, kura gala summa integrē daudzas preču un pakalpojumu cenas.
Raugoties no valsts viedokļa, ir tā, kā Neatkarīgajai pērnā gada 6. jūlijā žēlojās Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais, ka «pēkšņi, apmēram pagājušā gada vidū, sākām novērot kaut kādu bremzēšanos - ka lietas neiet gluži tik labi, kā gāja iepriekš. Kas notika? Notika jocīga lieta, ka nauda sāka zaudēt savu vērtību lēnāk, nekā tas bija pierasts un ieplānots. Cenas neauga tik strauji kā iepriekš. Patērētājiem tas bija ļoti labvēlīgi - viņi varēja iepirkties par vērtību nezaudējošu eiro, bet otrā pusē - tie, kuriem preces bija jāsaražo un jāpiegādā, nonāca nelāgā situācijā», kas turpinās līdz šai baltai dienai. Latvija nevarēja neko daudz izdarīt cenu celšanai, jo no latu drukāšanas tā bija atteikusies, kas faktiski notika jau 1994. gadā līdz ar lata kursa fiksēšanu, bet nodokļu celšana patēriņa cenas drīzāk samazina nekā palielina. Proti, uzņēmēji nevar ne vien pārlikt uz patērētājiem nodokļos papildus samaksātās summas, bet pat ir spiesti paši samazināt cenas, jo viņu klientus ir jau aptīrījusi valsts.
Izķeksēt ne jau tikai Latvijas, bet Eiropas uzņēmējus no nelāgās situācijas uzņēmās Eiropas Centrālā banka, emitējot papildus vispirms 60 miljardus un tagad jau 80 miljardus eiro mēnesī, par kuriem tā uzpērk vispirms valstu un tagad jau arī pašvaldību un privātfirmu parādzīmes. Varētu teikt arī tā, ka ECB konfiscē komercbankām peļņu nesošus vērstpapīrus un vietā izsniedz zaudējumus nesošu naudu, jo to nav kam aizdot ar saprātīgu risku un pietiekamiem procentiem. ECB mērķis ir panākt gada inflāciju 2% līmenī, taču līdz šim tas nav noticis, kamēr nauda vienkārši krājas bankās. Tās tagad līdzinās dambim, ko pietiekami liela naudas masa sagraus, bet to nav iespējams precīzi paredzēt, kurā brīdī un kādā veidā tas notiks. Tagad jau pirmās plaisas dambī šķiet saredzamas. Savaldīt dambi pārrāvuša ūdens masas ir tikpat grūti kā naudas masas, kad tās sagriežas inflācijas spirālēs.
***
Prognozes
Arī turpmākajos mēnešos inflācijas temps pieaugs, decembrī sasniedzot aptuveni 1,5%, bet nākamā gada sākumā droši pārlecot arī 2% atzīmei.
Dainis Gašpuitis, SEB banka
Naftas cenu kritumam pamazām zaudējot savu ietekmi uz patēriņa cenām, Latvijā sāk parādīties arī pirmie šā gada vērā ņemamie inflācijas cipari.
Gints Belēvičs, Nordea Bank
Viļņveidīgajiem deflācijas uzplūdiem, kuri Latviju piemeklēja no 2013. gada, ir pienācis gals.
Pēteris Strautiņš, DNB banka