Tiesībsargs Juris Jansons: visām bēgļu iegribām nav jāizdabā

Šoreiz Neatkarīgā vēlējās no tiesībsarga Jura Jansona uzzināt pamatā to, kā valsts politikas līmenis gan kopumā, gan atsevišķās jomās iespaido cilvēktiesību nodrošinājumu valstī.

- Salīdzinoši nesen jūsu darbībā sākās jauns posms. Ko, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem biroja vadītāja amatā, nācies pārvērtēt?

- Viena no prioritātēm, kuru virzīju iepriekšējā darbības periodā un kuru atbalstīja arī biroja kolēģi - stiprināt sadarbību un mūsu līdzdalību starptautiskajās tīklveida organizācijās. Un - ne tikai tīklveida organizācijās. Arī dažādos ombudu vai tiesībsargu nodibinājumos.

Ko tas mums dod? Atpazīstamību. Iespēju izmantot arī starptautisko līmeni, lai rakstītu ziņojumus par situāciju cilvēktiesību jomā Latvijā. Ir gadījumi, kad mēs pat sākam atsaukties uz dažādām starptautiskām rekomendācijām, sakot, kas valdībai, valstij jādara. Lai arī - principā tās ir mūsu pašu rekomendācijas. Jo ir skumīgi, ka Latvijas vara ņem vērā starptautisko institūciju rekomendācijas vai kritiku, bet neņem vērā, ja to pašu iesaka vietējie cilvēktiesību aizstāvji. Tajā skaitā - mēs. Tāpēc mums jātaisa šāds «aplis» un jāatsaucas uz dažādu starptautisku institūciju rekomendācijām, kuru pamatā bieži vien ir mūsu ziņojumi par situāciju.

Toties Latvijas līmenī ir stipri uzlabojusies sadarbība ar parlamentu. Saeimas deputāti ieklausās mūsu teiktajā. Lai arī tas, protams, nenozīmē, ka ikviena mūsu rekomendācija tiek ņemta vērā un viens pret vienu iekļauta attiecīgā normatīvā aktā, parlaments ir sapratis mūsu nozīmīgo vietu cilvēktiesību jomā. To, ka esam vidutājs starp sabiedrību un valsts varu, valsts pārvaldi. Atsevišķos gadījumos esam sargsuns. Jāteic, ka sargsuņa lomu pildām ar uzviju.

Savukārt, ja runāt par valdības līmeni, tad, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, arī ir uzlabojumi, bet sadarbība nav tik efektīva kā ar parlamentu. Es jautāju Jānim Reiram, kurš bija finanšu, bet tagad ir labklājības ministrs: kā viņš tagad skatās uz labklājības jomu? Mēs vēl labi atceramies mantru, pie kuras visus bija pieradinājis Valdis Dombrovskis. Naudas nav! Taču - labklājība nesaistās tikai ar sociāliem pabalstiem un pensijām. Tas ir stāsts arī par sociālās aprūpes centriem, par denacionalizācijas plāniem. Par labklājības politiku kā tādu. Par to, ka neefektīva veselības aprūpes sistēma noslogo labklājības budžetu. Invaliditāšu apjoms, priekšlaicīgas nāves… Tas nozīmē, ka tiek zaudēta ne tikai vislielākā vērtība Latvijā - cilvēks. Tas nozīmē, ka tiek zaudēta arī, ja tā var sacīt, ekonomiska vienība.

- Man gan, vērojot biroja darbu laika gaitā (sevišķi to, cik regulāri dažādas tēmas atkārtojas iepriekšējā līmenī), nereti rodas sajūta, ka valsts politiķi jūs lielā mērā nolēmuši matu skaldīšanai. Varbūt pat izolējuši no iespējas principiāli sakārtot jūsu ziņā esošo tiesību jomu atbilstoši deklarētajai valsts iekārtai. Piemēram, Eiropas Sociālā harta - būtiskais nav ratificēts. Un cilvēka cienīgs dzīves līmenis politikai, manuprāt, ir vairāk spekulācija nekā konsekvence. Jo pie reiz izrunātā it kā vairs nebūtu jāatgriežas…

- Mans viedoklis ir līdzīgs. Turklāt - mums pat nevajadzētu atsaukties ne uz vienu starptautisku dokumentu. Jo mums ir izcila Satversme. Astotā nodaļa. Tur uzskaitīts pilnīgi viss, kas darāms, lai cilvēka dzīve Latvijā būtu cieņpilna, uz attīstību orientēta un lai ikviens Latvijā būtu laimīgs. Tas tur ir ierakstīts. Turklāt - mums talkā nāk arī jaunais Satversmes ievads, kuru lasot saprotam, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Savukārt no praktiskās puses… Jā, ja nevaram ratificēt Eiropas Sociālās hartas pantu, kas aizsargā tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tad saprotam, ka Latvija nevar saukties par tiesisku un sociāli atbildīgu valsti.

Kāpēc? Piemēram, katru gadu šī «sāga» ap pedagogu algām, katru gadu «sāga» par minimālo algu… Cilvēks faktiski paliek otrajā plānā. Ja runāt, piemēram, par taisnīgu atalgojumu, tiek apgalvots, ka straujš minimālās algas pieaugums var sagraut valsts ekonomiku. Es esmu citās domās, un tās izriet arī no cilvēktiesību dokumentiem. Domāju, ka minimālajai algai, ja valsts vispār iejaucas ar šādu administratīvu regulāciju, ir jābūt tādai, lai, to saņemot, varētu nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci. Mūsdienās, XXI gadsimtā, cilvēka cienīga eksistence - tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēks spēj nomaksāt kārtējos rēķinus, bet arī to, ka viņš var izglītoties, attīstīties, saņem kvalitatīvu, pieejamu veselības aprūpi un var piedalīties kultūras dzīvē. Šobrīd redzam, ka Latvijā tas nav iespējams. Jo apmēram 60% pensionāru dzīvo vidēji ar kādiem 250-260 eiro. Manuprāt, tas ir necienīgi un pazemojoši. To pašu varam secināt, uzlūkojot valsts veselības aprūpes sistēmu, kura šobrīd kā efektīva un pieejama sistēma ir bankrotējusi. To esam pierādījuši šī gada janvārī, kad nācām klajā ar mūsu pētījumu. Mums patlaban ir ļoti piesardzīgi un ar lielu uzmanību jāvēro, kā attīstīsies valsts veselības sistēmas maiņa. Tagad gar to grābstās Latvijas Banka. Bet no LB puses tas ir stāsts: «Ja nav maizes, ēdiet kūkas!» LB ar saviem zelta zābakiem samīdīs tās starptautiskās saistības, kuras esam uzņēmušies.

Nodarbinātība - tas ir vēl viens traģisks stāsts Latvijai. Tāpēc, ka liela daļa ekonomiski aktīvo cilvēku, apmēram 200-300 tūkstoši, ir izbraukuši no Latvijas labākas dzīves meklējumos. Proti - mēs zaudējam savu vienīgo, galveno resursu.

Nākamais - cilvēki, kuri ir visneaizsargātākie, sabiedrības grupas, kuras ir ļoti ietekmējamas no cilvēktiesību viedokļa. Šie ļaudis (personas ar invaliditāti u.c.) arī ir palikuši zem sociālās aizsardzības vai sociālā taisnīguma strīpas. Piemēram, vai cilvēkiem ratiņkrēslos, bērniem ar kustību traucējumiem… ir pieejama vide? Vai redzes un dzirdes invalīdiem ir pieejama izglītība, valsts iestādes? Kultūras pasākumus nav vērts nemaz pieminēt.

Tie arī ir signāli, kuri vēsta, ka Latvija pagaidām nav sociāli atbildīga valsts. Varbūt viņa ir ceļā. Varbūt viņa tāda ir domās. Bet realitātē - vēl ne.

- Birojs ir pētījis Latvijas situācijas atbilstību ANO bērnu tiesību deklarācijā definētajam. Vai secinājumi ir noveduši pie kādas praktiskas rīcības?

- Jā, ir… teiksim, bija jūtamas kādas pozitīvas ievirzes. Viena - saistībā ar deinstitucionalizācijas plānu. Kādu brīdi šķita, ka plāns tiešām varētu tikt realizēts… Šobrīd es par to vairs tik pārliecināts nebūtu. Jo šobrīd atkal izskatās tā - solis uz priekšu, divi atpakaļ.

Kāpēc? Tāpēc, ka deinstitucionalizācijas plāna būtība ir - atrast alternatīvu. Īpaši bērniem, bet - arī pieaugušiem cilvēkiem. Proti - bērnam vislabākā vide, kur augt, ir viņa bioloģiskā ģimene. Bet kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ (vardarbība, citi šķēršļi, kas traucē bērna attīstību vai ir pat bīstami viņa veselībai un dzīvībai) bērnam labāka var izrādīties alternatīva aprūpe.

Te ir vairāki virzieni. Pirmām kārtām - cik pašvaldībās ir darbinieku darbam ar ģimeni? Lai, ja ģimene nonākusi sociālā riska stadijā, jau preventīvi varētu veikt atbilstošus pasākumus. Lai bērns no ģimenes nebūtu jāizņem. Šis darbs nav izdarīts, un es nezinu, vai tas Latvijā kādreiz tiks izdarīts. Jo mēs konstatējam, ka par preventīviem mehānismiem vispār netiek domāts.

Otrām kārtām, runājot par pašvaldībām, ir nedaudzi labi piemēri. Cēsīs ir labi. Viņiem bērnu namā nav neviena bērna. Ir domāts arī par vides pieejamību. Un - ne tikai. Ir gādāts par vides pieejamību cilvēkiem ar dažādu invaliditāti. Arī Jelgava ir labs piemērs, Ozolnieki ir labs piemērs. Arī Garkalnes novads. Bet - ir ļoti daudzas pašvaldības, kuras tā vietā, lai nodrošinātu kādu alternatīvu aprūpi vai strādātu ar ģimenēm, vienkārši ievieto bērnus bērnu namā. Tas ir kategoriski pret bērna interesēm. Kategoriski pretēji tam, kas rakstīts Bērnu tiesību konvencijā.

- Jūs sakāt: «ārpusģimenes aprūpes iestādēs bērnu dzīves tiek salauztas». Par bezmaz galveno vārdu saistībā ar bērnu tiesībām kļūst vārds «varmācība». Kāpēc? Vai tad skolās, bērnu namos, sociālajā darbā nebūtu jāstrādā cilvēkiem, kuri ir gan kvalificētāki, gan humānāki par labu daļu mūsdienu vecāku? Kas te darāms?

- Svarīgākais - lai mainās sabiedrības attieksme. Lai mainās apziņa, tiesiskā apziņa, domājot par šiem bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Bet - sociālā realitāte īsti neiet kopā ar to, kas mums diezgan skaidri rakstīts Satversmē: valsts īpaši rūpējas par bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Īpašā rūpe daudzos gadījumos ir - ievietot viņu bērnu namā, internātskolā… Un daudzos gadījumos bērnu likteņi, pateicoties videi, kurā viņi nonāk, tiek salauzti. Mums atsevišķos gadījumos nācies pat konstatēt, ka tai vai citai pašvaldībai, kuras īpašumā vai valdījumā ir bērnu nams vai sociālās aprūpes centrs, bērns ir nevis tiesību subjekts, bet itin kā objekts.

Ko es ar to gribu teikt? Pirmkārt - uz sliktu, uz negatīvu attieksmi noskaņoti, vardarbīgi bērnu namu direktori, protams, atstāj diezgan spēcīgas un neizdzēšamas pēdas bērnu likteņos. Otrkārt, diemžēl nav izslēgts, ka bērni šajos namos ir tikai tā iemesla dēļ, lai pašvaldību darbiniekiem, viņu radiniekiem būtu darbs un, iespējams, izredzes vairot savu labklājību, piedaloties dažādos iepirkumos. Treškārt, man nav īsti skaidrs, kāpēc daudzas uzraugošās institūcijas, tajā skaitā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, nav pievērsušas pastiprinātu uzmanību situācijai ar bērniem, kuri ir ārpusģimenes aprūpē. Tātad - bērnu namos. Tas nav normāli. Respektīvi - nekādu īpašu rūpju, īpašas aizsardzības nav. Tikai uz papīra.

Vēl te jāpiebilst - traģiski ir tas, ka arī atbildīgo amatpersonu domāšana un attieksme pret šiem jautājumiem ir, jāsaka, pretēja bērnu interesēm. Nekas netiek mainīts. Ir labi, ka ministrija mēģina sakopt savu saimniecību atbilstoši deinstitucionalizācijas plānam. Taču pašvaldību sociālās aprūpes centri arvien paliek milzīgs melnais plankums. Lai gan tajos ir bērni, kuri ilgojas pēc iespējas attīstīties, pēc ģimeniskas vides, pēc perspektīvas, iespējas dzīvot sabiedrībā kā pilntiesīgiem tās locekļiem.

- Domāju, ka atbildīgo amatpersonu domāšanu un attieksmi vismaz daļēji nosaka arī mūsu pilsoniskuma līmenis. Pats esat teicis, ka mūs raksturo drosmes trūkums, izvairīšanās no politiski sensitīviem jautājumiem…

- Viens no iepriekšējiem tiesībsargiem uzrunā parlamentam izteicās, ka problēmas rada robi ierēdņu galvās. Ar to viņš bija domājis, ka tehniski darbs varbūt tiek veikts aktīvāk vai mazāk aktīvi, bet daudzos gadījumos pastāv vien darbības imitācija, stratēģiski nepadomājot tālāk, plašāk, dziļāk. Daudz tiek darīts procesa, nevis rezultāta dēļ.

Birojs strādā uz rezultātu. Protams, man nav administratīvi represīvas ietekmes. Man nav iespējas kā tiesnesim lemt un tad piespriest kādu ar spriedumu kaut ko darīt vai atturēties no kādas rīcības. Mēs ļoti daudz strādājam ar masu medijiem. Kāpēc? Tāpēc, ka, no vienas puses, ir svarīgi informēt sabiedrību par aktualitātēm tajās vai citās cilvēktiesību jomās, no otras - tā ir vēl viena iespēja caur šo informāciju, caur šo problemātiku un iespējamiem risinājumiem celt sabiedrības apziņu, tiesisko apziņu. Protams, tas ir arī veids, kā pārliecināt politiķus, lēmumu pieņēmējus visos līmeņos mainīt savu attieksmi, savu lēmumu un uzlabot savu darbību, un domāt par cilvēku labklājību, par viņu laimes līmeni. Jo kas tad ir cilvēktiesības? Tas ir tiesību kopums, lai cilvēks varētu būt laimīgs. Tātad - ierēdņu un politiķu galvenais uzdevums ir to realizēt.

Jā, var piekrist tam, ka esam vāji pilsoņi. Bieži vien tā vietā, lai par neērtiem jautājumiem diskutētu inteliģentā veidā, slēpjamies aiz kaut kādiem šķēršļiem, mēģinām izteikties netieši, bubinām pa kaktiem… Ar šo principu tālu netiksim.

- Kā šajā sistēmā vērtēt ar noziegumiem pret cilvēku, viņa tiesībām saistīto izmeklēšanas iestāžu darba kvalitāti (sākot kaut vai ar cilvēku tirdzniecību)?

- Cilvēku tirdzniecības problemātika ir ļoti aktuāla. Kas tad, ja runājam par cilvēku tirdzniecības upuriem, ir tās pamatā? Nabadzība, izglītības trūkums, bieži vien - arī kādas psihiska rakstura problēmas… Ir ļoti skumji tas, ka likvidēta Policijas akadēmija. Līdz ar to faktiski likvidēta ar policijas darbu saistīta augsta līmeņa izglītība. Jā, ir Valsts policijas koledža, kura ir gan efektīva, gan progresīva, bet - tas ir piliens okeānā. Tāpēc, ja runājam par vispārējām cilvēktiesību zināšanām, domāju, ka tiesību aizsardzības jomā, īpaši saistībā ar policijas darbu, tās varētu būt visai zemas. Mēs ar to saskaramies visai bieži. Tur, kur ir darbs ar bērniem, ar cilvēku tirdzniecības upuriem… Protams, policija kaut ko mēģina darīt. Bet es teikšu tā - pie visa tā normatīvā regulējuma apjoma, pie visām tām rekomendācijām, ko mēs saņemam ne tikai vietējā nacionālā līmenī, bet arī no starptautiskajām institūcijām, mums bija jābūt vienai no pasaulē labākajām policijām un mums bija jābūt situācijai, kurā nav neviena cilvēku tirdzniecības upura.

- Vai bēgļi mums rada kādas problēmas no cilvēktiesību viedokļa? Piemēram, es nepiekrītu jūsu sacītajam: «jārada vide, lai bēgļi iekļaujas sabiedrībā…» Jārada iespēja iekļauties vidē, kāda šeit ir.

- Bet es taču vienmēr esmu uzsvēris, ka bēglis - tas nenozīmē, ka mums jāizdabā pilnīgi visām šo cilvēku iegribām. Tas nozīmē, ka viņam jānodrošina pamattiesības. Tajā pašā laikā cilvēkam, kurš ieradies šeit Latvijā, jāpieņem mūsu nosacījumi, tas, kas rakstīts mūsu Satversmē. Nevar būt tā, ka mēs radīsim atsevišķu normatīvu bāzi, ja viņam nav pieņemams, teiksim, nosacījums, ka nedrīkst šķērsot ielu pie sarkanās gaismas. Te ir stāsts par to, ka tiesības sevī ietver arī pienākumus. Ikvienam ir tiesības pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet pienākums ir - nopirkt biļeti.

- Kopumā no jūsu sacītā un starptautiskos dokumentos fiksētā man rodas iespaids, ka valsts vara lielā mērā ir uzņēmusies saistības, par kuru īstenošanu nespēj atbildēt. Vai Latvijā maz ir kāda cilvēktiesību joma, par kuru var teikt, ka vara, politika bijusi pietiekamos uzdevuma augstumos?

- Tādas jomas, kur vara bijusi pietiekamos uzdevuma augstumos, nav nevienas. Atverot Satversmes astoto nodaļu, varam ņemt katru no pamattiesību nodaļas pantiem un redzēsim, ka neviena joma nav nodrošināta tā, kā tas ir garantēts Satversmē. Neviena. Piemēram. Satversmes 105. pants. Muļļāšanās ar piespiedu nomu vai dalīto īpašumu. Dzīvokļu īpašnieki netiek jēgpilnā skaidrībā, netiek pie jēgpilna rezultāta attiecībās ar zemes īpašniekiem. Izglītība. Atkal parādās signāli, ka bērnudārzos jāpērk kaut kādi mācību materiāli, skolās dažādos viltīgos veidos mēģina no vecākiem izvilināt līdzfinansējumu vai līdzdalību mācību materiālu iegādē. Bet, ja runājam par sociāli atbildīgu valsti, tad sociāli attīstīts virziens bez attīstītiem cilvēkiem ir vienkārši neiespējams. Taču mēs joprojām runājam par pamatskolas izglītību kā obligātu. Man liekas, mums jau sen bija jārunā, sen jānostiprina normatīvajos aktos, ka obligāta (kā minimums) ir vidējā izglītība. Latvijas iedzīvotājs bez labas, kvalitatīvas un augsta līmeņa izglītības nevarēs piedalīties valsts ilgtspējas stiprināšanā, noturēšanā, attīstībā.