Sarmīte Villere: Jāpavēršas ar skatienu pret pacientu
Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Sarmīti Villeri – par universitātes slimnīcu atslogošanu un džentlmeņa komplektu, par mediķu algām un pacientu sūdzībām.
- Veselības aprūpē - kā vienmēr - liela kņada. Ko šajos apstākļos dara Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD)?
- Mēs cenšamies strādāt pacientu labā. Ne tikai cenšamies, bet arī strādājam. Medijos izskan, ka dažu gadu laikā tiek plānots pārprofilēt vienu vai otru slimnīcu vai novirzīt pacientu plūsmu uz citām slimnīcām. Bet vēstījums pacientiem un tiem, kas pieņem atbildīgus lēmumus, būtu tāds: centrā ir pacients, nevis nauda. Ir izskanējusi arī doma, ka mēs ļoti daudzus pacientus vedam uz universitātes klīniskajām slimnīcām, kur viņus izmeklē un palaiž mājās, tādējādi nelietderīgi noslogojot universitāšu klīniku resursus. Bet mēs uz slimnīcām aizvedam tikai 50% no tiem, kas izsaukuši neatliekamo palīdzību. Otrā puse paliek mājās, jo ir skaidrs, ka viņiem ir nepieciešama primārā veselības aprūpe. Tātad pirmajiem 50% ir nepieciešama neatliekama diagnostika, jo pirmsslimnīcas posmā ne ārsts, ne ārsta palīgs nevar pilnvērtīgi izmeklēt pacientu un noteikt uz pierādījumiem balstītu diagnozi, jo mūsu iespējas ir visai ierobežotas: fonendoskops, glikometrs, kardiogrāfs, pulsoksimetrs... Tiem, kurus aizvedam uz slimnīcu, ir valstiski jārod iespēja diagnostiku veikt nekavējoties. Šī problēma vairāk attiecas uz Rīgu, kur ir divas lielās universitātes klīniskās slimnīcas. Katru diennakti visā Latvijā mūsu brigādes veic līdz pat 1200 izsaukumiem, Rīgā no tiem - ap 600 izsaukumu. Plūsma ir liela, bet mēs nevaram pilnībā atteikties no tā, ka daļu pacientu nogādājam universitātes klīniskajā slimnīcā. Risinājums būtu iespēja pacientus nogādāt kādā zemāka līmeņa slimnīcā, kurā ir elementārs «džentlmeņa komplekts»: laboratoriskie un radioloģiskie izmeklējumi, plus vēl noteiktu speciālistu loks. Iespējams, mēs dažkārt nodarbojamies ar hiperdiagnostiku, tomēr tas ir pacientu labā. Ja mūsu diagnoze neapstiprinās, pacients dodas mājās un turpina ārstēties pie ģimenes ārsta.
- Bet tādas zemāka līmeņa slimnīcas izveidošana atkal prasītu naudu, un tās veselības aprūpē nav.
- Kamēr tādas nav, mēs nevaram ar reformas palīdzību liegt pacientam pieeju medicīniskajai palīdzībai. Lūk, Rēzeknes gadījums: pacients tika aizvests uz slimnīcu ar aizdomām par miokarda infarktu, viņš dažas stundas tur atradās un pēc tam nezināmu iemeslu dēļ tika palaists mājās. Ir taču iespēja pacientu novērot līdz 24 stundām, un tad ir skaidrs - vai nu uz nodaļu, vai mājās. Arī mūsu brigādes nevar atstāt mājās lielu daļu pacientu, ja nav skaidri zināma diagnoze. Jo sākotnēji neskaidra diagnoze, ko neprecizē ar izmeklējumiem, var slēpt pacienta dzīvībai bīstamu saslimšanu. Nauda ir jāizlieto efektīvi, un, ja tā tiek konkrēti kaut kur novirzīta, tad jāsaprot, kāda tai būs atdeve. Lai atslogotu universitātes klīniku uzņemšanas nodaļas, uz kurām tiek nogādāti pacienti, kuriem konkrētajos gadījumos nav vajadzīgas ļoti smalkas tehnoloģijas un augsta līmeņa speciālisti, ir vajadzīga neliela klīnika Rīgā. Iespējams, tādu varētu veidot uz 1. vai 2. slimnīcas bāzes, bet tas nav mūsu jautājums. Protams, ka tas prasīs finansējumu un personālresursus. Ja pacientus diagnozes noteikšanai novirzītu uz zemāka līmeņa slimnīcu, tad universitātes klīnikas atslogotos.
- Vai esat par šo jautājumu runājusi Veselības ministrijā?
- Jā. Mēs izstāstījām šo situāciju par Rīgu, pa daļai tikām sadzirdēti. Bet viss, protams, atduras pret naudu. Jautājums arī ir par to, vai pietiks personāla, jo veselības aprūpē personāls arī ir deficīts. Skaidrs, ka tas nav ātri risināms jautājums, tāpēc varbūt jāsāk to risināt pakāpeniski? No mūsu aizvestajiem pacientiem, kas nonāk Austrumu slimnīcā, pēc izmeklējumu veikšanas un diagnozes precizēšanas aptuveni 70% palaiž mājās. Ja tiks realizēts Pasaules Bankas ieteiktais māsterplāns un četru gadu laikā tiks pārprofilētas vairākas slimnīcas, tad pacientu plūsma sadalīsies uz tām slimnīcām, kuras būs palikušas. Ja pārprofilēsies, piemēram, Tukuma slimnīca, tad pacienti būs jānogādā uz citām tuvākajām slimnīcām, kas šajā gadījumā būtu Dobelē un Rīgā Stradiņa slimnīca.
- Bet vai tas ir pareizi? Gadu gaitā ir aizvērtas ļoti daudzas slimnīcas. Akūtos pacientus ved aizvien uz tālākām slimnīcām, un tas saistās ar dzīvības riskiem.
- Jā, par to arī bažījamies. Transportēšanas laiks pagarinās, mēs satraucamies par to, ka vairs nevarēsim iekļauties «zelta stundā». Būtiski palielinoties attālumiem, kas jāmēro brigādēm, mums būs vajadzīgas papildu brigādes, kas arī prasa finansējumu: ja transportēšanas laiks pagarinās, tad zināma teritorija paliek bez pieseguma. Tad rodas jautājums: kas ir ekonomiski izdevīgāk - veidot aizvien jaunas brigādes vai tomēr atstāt slimnīcu? Bet no otras puses: nav jau speciālistu, kas strādātu tajās slimnīcās!
- Apburtais loks. Taču skaidrs, ka attālumi beigu beigās būs milzīgi...
- Tā ir. Diemžēl Pasaules Bankas pētījumā neatspoguļojas gaidāmo pārmaiņu ietekme uz brigāžu operativitāti, brigāžu resursiem, izvietojumu un spēju ierasties izsaukumos slimnīcu jaunajā izvietojuma kartē. Tajā pašā laikā: ja slimnīcā trūkst personāla resursu un tādēļ tā nevar uzņemt pacientus, tāda ārstniecības iestāde nemaz nevar nodrošināt pakalpojumus.
- Medicīniskajam personālam ir zemas algas, tāpēc arī trūkst šāda personāla.
- Mēs jau informējām ministriju par to, ka mūsu medicīniskā personāla atalgojums nesasniedz pat 50% no tautsaimniecībā vidējā atalgojuma.
- Vai Rīgā netrūkst brigāžu?
- Brigāžu mums netrūkst, taču nav pietiekams skaits kvalificēta, sertificēta personāla. No 1. janvāra izdienas pensijā aizgāja aptuveni 77 mūsu pieredzējušie, sertificētie kolēģi, un tas ir daudz. Lai daļēji risinātu šo situāciju, devāmies uz visām piecām medicīnas koledžām un uzrunājām 3. kursa beidzējus, aicinot viņus darbā. Atnāca vairāk nekā simt jauno mediķu - pagaidām nesertificēti. Tagad 132 jaunie mediķi mācās, lai šā gada laikā iegūtu neatliekamās medicīnas ārsta palīga specializāciju un specialitātes sertifikātu. Diemžēl ceturtais studiju gads šobrīd nav valsts apmaksāts, jaunieši paši maksā, tomēr 43 apmācamajiem esam atraduši iespēju no dienesta budžeta finansēt studijas sertifikāta saņemšanai. Visus esam solidāri sadalījuši pa reģioniem, tomēr Rīgā sertificētu darbinieku trūkums ir visizteiktākais.
- Sakiet, kas ir mainījies «ātrās palīdzības» situācijā, salīdzinot ar to laiku, kad vēl nebija notikusi reforma, veidojot vienoto NMPD? Daudzās pilsētās tika likvidētas «ātrās palīdzības». Vai nu ir labāk?
- Atceros, ka Jūrmala, Ogre un Dobele bija pēdējās pilsētas, pēdējie bastioni, kur vietējās «ātrās palīdzības» turējās pret iekļaušanos vienotajā dienestā. Jūrmala cīnījās visaktīvāk. Vienotā dienesta izveidošanas cēlais mērķis bija nodrošināt vienlīdz kvalitatīvu neatliekamo medicīnisko palīdzību visā valstī. Toreiz bija 39 atsevišķas «ātrās palīdzības», un līmeņi krasi atšķīrās. Es esmu daktera Semjona Štriha audzēkne, es atceros, ka viņa laikā Rīgā «ātrajā palīdzībā» bija militāra disciplīna, kārtība, notika apmācības, viņš radīja apstākļus, kas ļāva personālam attīstīties. Bet tajā pašā laikā daudzviet ap Rīgu «ātrās palīdzības» bija atkarīgas no pašvaldības un vietējās slimnīcas attieksmes. Atceros, ka ik pa laikam mums nācās braukt ārpus Rīgas, piemēram, uz Ķekavu, kur bija tikai viens mazais folksvāgens un viens ārsta palīgs. Bet tur taču ir Bauskas šoseja, kur diemžēl notiek lieli negadījumi, un es nereti uz turieni sūtīju Rīgas brigādes, bet ar tādu domu, ka no rīta es saņemšu daktera Štriha rājienu, sak, kāpēc viņi paši netiek galā?! Vienotā dienesta ideja ir savstarpēja aizvietošana, jo pie pacienta brauc tuvākā brigāde, un vairs nevajag uztraukties, ka tajā vai tajā mazpilsētā nav, kas brauc pie pacienta, ja vienīgā brigāde jau ir devusies izsaukumā. Tā, piemēram, pērn Jēkabpils brigādes trīs reizes bija sniegušas palīdzību Rīgā, jo šajā laikā brigādes bija nogādājušas pacientus Rīgas specializētājās klīnikās un bija vistuvāk jaunajai izsaukuma vietai. Decentralizētā sistēmā tas nav iespējams - zvani ienāca vairāk nekā 30 vietās, brigādēm bija noteiktas apkalpes teritorijas un nebija iespēja nodrošināt, ka pie pacienta ierodas vistuvākā brigāde. Sākumā, protams, bija lielas izmaiņas, pie kā jāpierod bija gan iedzīvotājiem, kuri bija paraduši zvanīt uz savu «vietējo» «ātro palīdzību», gan arī darbiniekiem. Bet tagad viss ir skaidrs: visi zvani ienāk Rīgā, izņemot Latgales zvanus, un ir skaidrs, kam nodot informāciju - dispečers to nodod tuvākajai brigādei. Ja runājam par labiem, vajadzīgiem darbiem, varam palepoties arī ar mobilo lietotni eVeselībasPunkts: tā ir sadarbības partneru izstrādāta, taču mūsu vajadzībām un pacientu interesēs. Viedtālrunī bez maksas jāielādē šī lietotne, un tad, zvanot uz 113, tālrunis pats automātiski nosūta GPS koordinātas, kur cilvēks atrodas. Dispečers saņem koordinātas, viņš redz kartē, kur cilvēks atrodas. Pagaidām nevienam citam dienestam šādas opcijas nav. Vienotā dienesta ieguvums ir arī tas, ka nu visas brigādes Latvijā ir vienādi aprīkotas, vienādi apmācītas. Visas prasības ir unificētas, neviens nevar būt «mākslinieks» un darīt to, kas ienāk prātā. Kolēģi, kas atrodas ārpus Rīgas, ir ieguvēji: viņi pirmie dabūja labus auto, viņi ir augsti apmācīti, bet darba intensitāte nav tik liela kā Rīgā. Kādreiz medicīniskais aprīkojums daudzviet bija butaforija, un pašvaldībām ne visur bija vienādi labas iespējas atbalstīt savus «ātros». Arī atalgojums nu ir novienādots. Ir atsevišķi jautājumi par atalgojumu, kas vēl ir jāpilnveido, bet strādājam arī pie tā, tostarp Rīgas brigādēm ir 25% piemaksa par risku, tomēr tā nenosedz darba apjomu jeb intensitāti. Atzīšos, ka sākumā nebiju vienotā dienesta fane, jo biju Rīgas patriote. Tomēr tagad saprotu, ka šī ideja ir attaisnojusies: vairākums ir ieguvēji.
- Manuprāt, vajadzētu piemaksu arī pa bīstamību: mediķi izsaukumos, iespējams, satiekas ar narkomāniem, dzērājiem...
- Šim mērķim normatīvajos aktos ir paredzēta piemaksa par risku, kas ir līdz pat 25% no stundas likmes. Bet mūsu ieskatā riska piemaksai vajadzētu būt vienādai visiem, jo risks ir vienāds brigādei attālākos novados, kur diennaktī tā veic divus trīs izsaukumus, un Rīgas brigādei, kura veic pat virs desmit izsaukumiem. Riska piemaksa nerisina brigāžu darba intensitātes problēmu, tāpēc šo jautājumu esam aktualizējuši.
- Cik bieži ir tādi gadījumi, par kuriem pacienti sūdzas: neatbrauca laikā, nepalīdzēja, nemācēja...?
- Sūdzību nav daudz. Pērn no četrpadsmit Veselības inspekcijā iesniegtajām sūdzībām piecas ir atzītas par pamatotām. Mūsu dienestā tomēr ir disciplīna. Bet jāteic, ka mana gadagājuma darbinieki pieņem, ka bez stingras disciplīnas neatliekamās palīdzības dienestā nav iespējams strādāt, savukārt daži jaunieši mēģina pretoties stingrajām prasībām, viens otrs varbūt iedomājas, ka ir jaunā, uzlecošā medicīnas zvaigzne, un sirgst ar lieku pašpārliecinātību. Sūdzību, kas attiektos uz medicīnisko pakalpojumu kvalitāti, ir maz, bet 80% sūdzību ir par komunikāciju, un tās lielākoties ir par jauniešiem, kuri vēl nav iemācījušies pareizi komunicēt ar pacientiem. Esmu novērojusi, ka jaunajai paaudzei ir mazliet citāda pieeja: viņiem ir iestāstīts, ka viņu pirmais uzdevums ir glābt dzīvības, viņi atskrien ar saviem defibrilatoriem, tūlīt glābsim, bet tas pacients nemaz netaisās mirt! Mēs, protams, apmācām jaunos kolēģus gan amata, gan komunikāciju prasmēs. Tomēr varu apliecināt, ka mūsu jaunie kolēģi ir lieliski, sevišķi to var pamanīt tad, kad ir negadījumi ar daudziem cietušajiem: jaunieši strādā ātri, pašaizliedzīgi un perfekti. Ja izsaukumā rodas kādi jautājumi, viņiem ir iespēja telefoniski konsultēties ar pieredzējušajiem kolēģiem brigāžu atbalsta centros. Mēs rosinām jaunos kolēģus nebaidīties prasīt, jo neviens jautājums nevar būt muļķīgs. Nekad nav tā, ka jaunietis, aizbraucis izsaukumā, ir pamests viens pats ar pacientu. Jaunajam kolēģim ir iespējams atsūtīt elektrokardiogrammu uz centru, mums ir arī videokontrole - no automašīnas var nodot informāciju vecākajam dežūrārstam. Pirmsslimnīcas neatliekamajā palīdzībā ir jāstrādā tieši jauniem cilvēkiem, tāpēc mēs priecājamies, ka ir iespēja aiziet izdienas pensijā: ja cilvēks divdesmit vai vairāk gadu ir strādājis «ātrās palīdzības» brigādē, viņš var nogurt.
- Ja jūs būtu veselības ministre, ko jūs gribētu mainīt veselības aprūpes sistēmā?
- Vadības menedžments, manuprāt, neatšķiras. Vispirms vajadzīga komanda, ap sevi jāsapulcina strādātgriboši cilvēki, jāsaprot, ko mēs visi kopā gribam panākt. Protams, jāpavēršas ar skatienu pret pacientu, bet tagad ir tā: gribam darīt visu, lai pacientam būtu labāk, taču nav naudas. Vai es varētu to salāgot? Domāju, tas būtu ļoti grūti. Šobrīd mēs bieži vien neredzam pacientu aiz ekseļa tabulām. Dažkārt neredzam arī savus kolēģus, nenovērtējam viņus, baidāmies pieņemt lēmumus, nereti arī neprotam ap sevi pulcināt profesionāļus. Bet, ja runājam par iespējām kaut ko paveikt veselības aprūpes jomā, ir jābūt ļoti spēcīgam atbalstam no visas valdības puses.
- Kurš no veselības ministriem, jūsuprāt, līdz šim izdarījis visvairāk labu darbu?
- Ar pašreizējo ministri Andu Čakšu strādājam kopā salīdzinoši neilgi un dienesta aktuālos jautājumus risinām. Ja atskatos uz iepriekšējo periodu - man patika strādāt Ingrīdas Circenes vadībā, jo viņa prata uzklausīt un iedziļināties. Otrs - temperamenta ziņā - bija ātro lēmumu ministrs Guntis Belēvičs. Tā frekvence, ar kādu viņš strādāja un dalīja uzdevumus, bija vienkārši fantastiska. Turklāt Belēvičs bija tas, kurš beidzot pārcirta samilzušo mezglu ar medicīniskā transporta ārpakalpojumu. Par to esam viņam ļoti pateicīgi. Man vienmēr paticis, ka neatliekamo medicīnu sadzird un uzklausa. Eiropas valstīs neatliekamā medicīna visbiežāk ir tikai neliela sadaļa. Kāda mana Hamburgas kolēģe reiz teica, ka Vācijā veselības aprūpe balstās uz divām stiprām kājām: uz ģimenes ārstiem un stacionāriem. Nebūs par skaļu teikts, ja apgalvošu, ka mums vēl viena stipra kāja ir pirmsslimnīcas medicīniskā palīdzība.