Dace Rukšāne: Es gribu aizbraukt no Latvijas
Dažu dienu laikā lielu sabiedrības uzmanību piesaistījis rakstnieces Daces Rukšānes teiktas par notiekošo Latvijā.
Latviešu rakstniece Dace Rukšāne savā Facebook profilā dalījusies ar skarbu ierakstu, kurā apraksta valstiskās problēmas, kas pat rakstniecei liek domāt par došanos prom no Latvijas.
Daces Rukšānes ieraksts:
Es nudien nezinu, kas man sakrājās. Vai KNAB vai VID izgājieni. Varbūt ministru atvaļinājumi, politiķu nevarība. Iespējams tas, ka man nav par ko balsot, ka masu medijos no atbildīgām personām tik bieži (ne vienmēr, tiesa) dzirdu: mļe, mļe, mļe… Varbūt tas, ka žurnālistes un pat redaktores amatu laikos man maksāja sociālo no minimālās un visu pārējo kā honorāru, principā nolemjot mani pensijai, kas sliktāka par pamesta suņa mūža nogali. Varbūt tas, kas sakrājās, ir interneta portālu un šī paša Feisbuka komentāri, kur ļaudis ar saviem īstajiem vārdiem un uzvārdiem (!!!) publicē tik briesmīgi deģenaratīvus tekstus (tie nav mani draugi, bet lasīt nākas), ka gribas nomirt blakus savai profila bildei. Varbūt man sakrājās rigvirs, dogo, maksima, hermaņsāga un lembergisms. Varbūt pat tas ir tas debīlais noteikums, pēc kura es nedrīkstu ieskaitīt bērnu vai vecāku kontos viņiem pienākošos atbalsta finansējumu bez pienākuma to deklarēt kā dāvinājumu. (bāc, tā tak ir tikai uzturnauda).
Es šitā varētu skaitīt bezgalīgi, metot šajā svaru kausā visu to vājprātīgo, kas mani ikdienā piemeklē.
Kas ir otrā kausā? Daba. Kultūra. Saknes. Sociāli emocionālā piesaiste. Ļoti, ļoti spēcīgas lietas.
Bet.
Sakrājās.
Un šodien nudien ir gana.
Šodien ir tā, ka spļauju pār lūpu to, ko nekad iepriekš nezdrošinātos - es gribu aizbraukt no Latvijas.
Viss. Man ir pāri acīm.
P.S. Ja kādam ir atrunāšanas doma (teksts), ļoti labprāt uzklausīšu. Jo sirdī es nekur negribu mukt.
Ieraksts izpelnījies lielu gan rakstnieces sekotāju uzmanību, gan diskusijās iesaistījušies citi sabiedrībā labi pazīstami cilvēki. Vairums cilvēku atbalsta rakstnieces teikto, bet daudzi dalās ar pieredzi un uzskatiem, ka citviet arī "zāle nav zaļāka.
Un Ama: Citur ir tāpat. Šeit, vienīgi, sāp vairāk, jo nejēdzībās iepinas šķietami savējie. Tik, kamēr tas "pielec", paiet laiks ilūzijās, ka citur ir labāk. Cilvēki visur ir cilvēki.
Dace Ruksane: Ai, nu, protams, cilvēki visur ir vienādi, bet sociālās drošības sistēmas, tēmas, kas aktuālas dažādu attīstības pakāpju sabiedrībās, ir besīgi atšķirīgas.
Gatis Krumins: Ir labi! Jo vairāk cilvēkiem būs da brošai, jo tuvāk mēs kā tauta būsim pārmaiņām. Ir labi! Kā smejas gudri ļaudis: sāpes ir veids kā ķermeni pamet slinkums ;-)
Iveta Laicena: Tu lasi manas domas :-(,es mīlu šo zemi,cilvēkus,bet tas ,,bezpridjels,, ,kas notiek apkārt...tas liek skatīties uz čemodānu pusi, Līdzīgi kā Tu,varētu uzskaitīt ,kas notiek lauksaimniecībā,kā ir tad,kad noņem mājas,izpārdo visu,kas ir,bet vēl maz,bet,lai pieteiktu maksātnespēju vajadzīgas TĀDAS summas...Ech,eju pēc kafijas..
Raimonds Mežaks: Uz kurieni Tu gribētu pārcelties?
Dace Ruksane: Kanāda. Uz mežaino daļu ziemeļos. Bez meža un sniegainām ziemām nobeigšos. Otrs variants - Jaunzelande.
Ligija Frišfelde: Ui Dace ! Uzrakstīji tik precīzi...ka precīzāk vairs nevar... nu nelasu ne avīzes ne žurnālus ( ar maziem izņēmumiem...ja intervija ar kādu man labi pazīstamu cilvēku)... , jau gadus 6 nelasu un cenšos atiet no iespèjamā negatīvisma... BET VIENALGA sajūtas un domas par doßanos citur... neatstāj manu galvu. Jā...
Inga Springe: Es esmu pienākusi pie brīža savā dzīvē, kad cenšos distancēties, uztvert, kā procesu. Ka esam atšķirīgi no tiem pašiem igauņiem un mums vajag daudz vairāk kāpt uz grābekļiem, lai kaut kas mainītos. Izmaiņas uz labo pusi jau notiek, tikai ļoti lēni. Tikmēr sev pasaku, ka daru, ko varu, lai pieliktu savu artavu, bet ļoooti cenšos nepieslēgties un neuztvert personiski. Tādēļ arī esmu šobrīd nofokusējusies uz izglītības tēmu, jo redzu labus iedīgļus, cilvēkus, kas ļoti cenšas, lai šo sistēmu uzlabotu, un man gribas palīdzēt. Pielikt arī savu roku, palīdzēt viņiem sasniegt savu mērķi. Īsumā: sāp sirds par notiekošo, arī mana profesija nav tāda, ka varu runāt tikai par pozitīviem piemēriem, bet tas nenozīmē, ka jāpaiet malā. Lēnām jāstrādā, bet, neaizmirstot, ka ir arī personīgā dzīve, ģimene, draugi un grāmatas:).
Baiba Bicēna Es laikam tāda nepareiza. Nepīkstu. Ilgstoši iztieku ar ļoti mazām naudām, un daudz man nekad nav bijis. Mīlu Latviju, man patīk braukt un staigāt pa to, bet es protu atlicināt arī izbraukumiem ārpus tās. Lai ar prieku atgrieztos mājās. To, ka man "maza alga" nebūs galvenais, apzināti izlēmu ļoti agri, kad aizgāju strādāt uz Preses namu, nevis uz VEF, kur biju strādājusi skolas brīvlaikā un sastrādājusi krietni vairāk, nekā mana mamma - mediķe. Tipogrāfijā ilgstoši saņēmu daudz mazāk nekā VEF, bet ne brīdi nenožēloju izvēli, kaut vismaz rubļu laikā darba vietu bija iespējams izvēlēties.
Didzis Sedlenieks Pazemoti šai valstī ir visi. Skumjākais, ka nu par aizbraukšanu nerunā vien laucinieki, medmāsas un skolotāji, tagad aizvainojums ir līdz saknēm skāris arī kultūras cilvēkus, kuri nekad nav dzīvojuši lielā pārticībā, bet vienmēr ar īpašu mīlestību ir apdziedājuši Latviju. Ir tāda sajūta, ka krīt pēdēji bastioni un drīz vairs Latvijā nebūs neviena, kas spētu apmierināt varnešu izsalkumu.
Eriks Stendzenieks: Es neesmu pazemots. Zinu vēl dažus, kas nav. No kultūras, zinātnes, Narvesen letes vai citām sava aroda jomām. Badadzeguzes dziesma, ka viss trubā, protams, ir kārdinoša, bet maz noderīga.