Strīķes identitāti pārbauda SAB, nevis Ģenerālprokuratūra
Savulaik Satversmes aizsardzības biroja (SAB) aizstāvētā un atbalstītā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe nu slepenajai iestādei kļuvusi neērta kā karsts kartupelis.
Vispirms SAB direktora vietnieks Andis Freimanis Neatkarīgajai paziņoja, ka J. Strīķes identitāti pārbauda Ģenerālprokuratūra. Bet, kad Ģenerālprokuratūra to noliedza un par pretrunām abu visvareno institūciju paziņojumos sāka interesēties Neatkarīgā, tika atzīts, ka SAB pats pārbauda savu bijušo favorīti.
Gadījums ar J. Strīķes identitātes noslēpumiem un juceklīgie paziņojumi saistībā ar tās pārbaudi rada jautājumus par valsts drošībai bīstamiem robiem pielaižu piešķiršanas sistēmā.
Maskavai jāsāk asarām ticēt
Šā gada vasarā Neatkarīgā no anonīma avota saņēma vairāku dokumentu kopijas, kurās atspoguļoti fakti par J. Strīķes un viņas ģimenes dzīvi Maskavā pirms pārcelšanās uz dzīvi Latvijā. No šiem dokumentiem cita starpā izrietēja, ka Anna Potapova (vēlāk, pēc apprecēšanās, Strīķe) uz Latviju pārcēlusies 1988. gada 16. augustā, piecas dienas pirms tam oficiāli nomainot vārdu no Annas uz Jutu. Viņas tēvs Jurijs Potapovs uz Latviju pārcēlies tikai 1991. gadā, bet māsa Vita Potapova vēl vēlāk - 1994. gadā.
Jāatgādina kaut vai daži notikumi, kas parāda, kādas vēsmas vējoja Latvijā 1988. gada vasarā, kad J. Strīķe, atbilstīgi dokumentiem, ieradās Rīga.
1988. gada 14. jūnijā notika grandiozs mītiņš pie LKP CK politiskās izglītības nama nelikumīgi represēto piemiņai, kurā pirmo reizi pēckara gados bez kriminālprocesuālām sekām tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. 22. jūnijā Preses namā Viktors Avotiņš nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli ar aicinājumu dibināt Tautas fronti. Situācija bija ārkārtīgi nokaitēta, un tika sasaukts LKP CK plēnums, kurā «valdīja draudi un apjukums», līdz ar to droši vien arī Maskavā īsti nezināja, ko darīt ar dumpīgo padomju republiku, kurā «vecākā brāļa» drošajam balstam - kompartijai - vara šļuka no rokām ārā.
Šis vēsturiskais ekskurss liek aizdomāties par motīviem, kāpēc gan kādai personai būtu jādodas prom no mierīgas dzīves tolaik vēl gana varenajā padomju valsts galvaspilsētā Maskavā uz pilnīgu neziņu kādā (no maskavieša viedokļa) ļoti bīstamu politisko nemieru pārņemtā provincē.
Kuram taisnība?
Izanalizējot saņemtos materiālus, Neatkarīgā konstatēja, ka tie vākti un apkopoti Maskavā pēc pasūtījuma no Latvijas, laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam. Tā kā Neatkarīgajai nav resursu, lai šos materiālus pārbaudītu, tie tika nosūtīti tiesībsargājošajām institūcijām un Saeimas Nacionālajai drošības komisijai.
Šā gada 19. septembrī Neatkarīgā no SAB direktora vietnieka A. Freimaņa saņēma vēstuli, kurā teikts sekojošais: «Pateicamies par sniegto informāciju, Jūsu sniegtā informācija tālākai izvērtēšanai ir nosūtīta Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai, kur šobrīd tiek veikta bijušās KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes identitātes pārbaude. Ar cieņu, direktora vietnieks A. Freimanis.»
Turpretī šā gada 25. septembrī Ģenerālprokuratūras mājaslapā parādījās sekojoša informācija: «Par publiski izskanējušo informāciju, kas saistīta ar kādas personas identitātes pārbaudi. Sakarā ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvju vēršanos prokuratūrā informējam, ka Latvijas Republikas prokuratūra nekad nav veikusi un arī pašreiz neveic Jutas Strīķes personas identitātes pārbaudi.»
Šis paziņojums izvērstā formā tika tiražēts vairākos plašsaziņas līdzekļos, liekot uzsvaru uz to, ka Neatkarīgā maldinājusi sabiedrību.
Pārbaude jāveic SAB
No Ģenerālprokuratūras paziņojuma nepārprotami izrietēja: vai nu kāds ļauns elements talantīgi viltojis SAB veidlapu (līdz ar to uzsākams kriminālprocess), sacerējis paziņojumu un nosūtījis to Neatkarīgajai, vai arī SAB direktora vietnieks melojis, vai, visbeidzot, melo pati Ģenerālprokuratūra.
Lai noskaidrotu, kas noticis, Neatkarīgā vērsās pie ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera. «Vēlreiz varu tikai apstiprināt, ka prokuratūra nekad nav veikusi un pašreiz neveic bijušās KNAB darbinieces J. Strīķes personības identitātes pārbaudi,» rakstiski atbildēja Ē. Kalnmeiers.
Vaicāts par iespējamo A. Freimaņa vēstules viltojumu, ģenerālprokurors norādīja: «Man nav pamata šaubīties par vēstules īstumu. Jautājums par tajā ietvertās informācijas patiesīgumu. Tas jāuzdod SAB direktora vietniekam A. Freimaņa kgam.» Vaicāts, kādēļ Ģenerālprokuratūra nepārbauda J. Strīķes identitāti, Ē. Kalnmeiers skaidroja: «Tamdēļ, ka saskaņā ar 2004. gada 6. janvāra MK noteikumiem Nr. 21 Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi šādu pārbaužu veikšana ir SAB kompetencē (minētie noteikumi ir izlasāmi interneta vietnē www.likumi.lv, meklēšanas pārlūkā ievadot atslēgvārdu «Ziemeļatlantijas»).»
Uz jautājumu, kādēļ Ģenerālprokuratūra nepaziņo, ka sabiedrībā klejojošie papīri par Strīķi un Potapoviem ir neģēlīgs kristāldzidru valsts amatpersonu nomelnošanas mēģinājums, Ē. Kalnmeiers atbildēja lakoniski: «Vienkārši stulbs jautājums, uz kuru nav iespējams sniegt saprātīgu atbildi.»
Kļūdainā komunikācija
Ar līdzīgiem jautājumiem, tostarp, kurš melo - Ģenerālprokuratūra vai A. Freimanis, Neatkarīgā vēsās pie SAB publiskās personas Ivetas Mauras. Viņa rakstiski atbildēja sekojoši: «Satversmes aizsardzības biroja direktors ir iepazinies ar sarakstes dokumentāciju un atzinis komunikāciju par neprecīzu un kļūdainu.»
Telefonsarunā noskaidrojās, ka ar «neprecīzo un kļūdaino komunikāciju» jāsaprot, ka tāda notikusi drošības iestādes iekšienē. Patiesībā ar J. Strīķes identitātes pārbaudi nodarbojas nevis Ģenerāprokuratūra, bet gan SAB, paskaidroja I. Maura. Lūgta uzrunāt SAB direktoru Jāni Maizīti par iespējām plašākai sarunai ar Neatkarīgo par pielaižu piešķiršanu un ar to saistītām problēmam, kā arī par citiem ar valsts drošību saistītiem jautājumiem, pēc saziņas ar direktoru I. Maura paskaidroja, ka J. Maizītis pieņēmis lēmumu no plašākiem komentāriem atturēties.
Jāatgādina, ka vēl 2014. gada vasarā, apejot Ē. Kalnmeiera lēmumu, SAB piešķīra J. Strīķei atkārtotu pielaidi valsts noslēpumam, tādējādi uzsverot, ka drošības iestādei nav ne mazāko šaubu par viņas atbilstību valsts noslēpuma glabātāja statusam.