Cilvēka iejaukšanās dabas procesos izraisa arvien jaunas cēloņsakarību ķēdes, un jaunākā novedusi līdz kompensāciju pieprasījumam par vilku nokostām aitām. Vainīgs it kā Āfrikas cūku mēris.
Lai ierobežotu sērgu, medniekiem par mežacūku izšaušanu jau pagājušajā gadā tika maksātas dāsnas pateicības. Nošaut grūsnu cūku vai sivēnus saskaņā ar mednieku ētiku nav tā cienījamākā rīcība. Bagāto ļaužu medību kolektīvi arvien stingri pieturas pie saviem nerakstītajiem likumiem, tikmēr medniekiem no vienkāršo darbaļaužu aprindām 100 eiro bija pietiekams pamudinājums, lai pārskatītu savus principus. Baumo gan, ka taustāmie pierādījumi - sieviešu kārtas mežacūku dzimumorgāni - uz Latviju ceļojuši arī no ārzemēm.
Šogad pateicības par mežacūku izšaušanu tiek maksātas divas reizes mazākas. Toties līdz pat decembrim. Nule konkurenci medniekiem uz sērgas ierobežošanas naudu pieteikusi vēl viena ļaužu grupa, proti, aitkopji. Viņu loģika šāda: samazinoties mežacūku skaitam mežos, mazāk ir arī sivēnu. Vilkiem pietrūkstot barības, un tie dodas uz ganībām vai atsevišķos gadījumos pat uz kūtīm, lai cūkgaļu savā ēdienkartē aizstātu ar jērgaļu. Tas rada zaudējumus aitkopjiem. Viena aita maksā 100-120 eiro, bet labs vaislas teķis arī 400 un vairāk. Pēdējā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes sēdē nolemts vērsties pie Zemkopības ministrijas. «Ja jau Eiropa vēlas, lai pie mums ir vilku rezervāts, lai gādā par kompensācijām audzētājiem,» sēdē saspriesto atreferē LETA. Tomēr ministrija savam iecienītajam sadarbības partnerim apstiprinošu atbildi uzreiz nesniedz. Pirmkārt, naudas kā vienmēr neesot. Otrkārt, statistika nebūt neapliecina tiešu sakarību starp cūku mēra apkarošanas pasākumiem, vilku skaita izmaiņām un aitu bojāeju plēsēju uzbrukumos. Turklāt jāvērtē arī pašu lauku uzņēmēju spēja un vēlme aprūpēt savu biznesu. Vienā no šās vasaras uzbrukumiem aitas vilkam tika servētas kūtī - vārti bija atstāti vaļā, un pie šādas nolaidības citi nodokļu maksātāji nekādi nav vainojami.
Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāsta, ka par vilku pārmērīgu savairošanos tiek runāts gadiem. Taču patiesībā populācija ir stabila. Plus mīnus 600 vilku, ar nosacījumu, ka ap 300 eksemplāru gadā tiek nošauti. Izkliede ir vienmērīga pa visu valsti. Pierīgā tuvākais nošauts Babītes pagastā. Vai mežacūku izšaušana ietekmē vilku skaitu? Pagaidām dati to neuzrādot. Mežacūku populācijā gan izmaiņas ir vērojamas - līdz viena gada vecumam ir līdzsvarojies kuilīšu un cūciņu skaits.
Ziņas par plēsēju uzbrukumiem mājlopiem apkopo Valsts meža dienests. Medību daļas vadītājs Valters Lūsis šķirsta statistiku un secina, ka uzbrukumu skaits pa gadiem svārstās, taču arī te pieaugums nav vērojams. Šogad nokostas 90 aitas, pērn 124 aitas. Vēl pirms tam - ap 150, 160 gadā. Vai mežacūku izšaušanai tiešām ir saistība ar vilku uzbrukumu skaitu aitām, to varēs secināt nākamgad. V. Lūsis par to šaubās - vilku barības ķēdē ir ne tikai sivēni, bet arī citi dzīvnieki. Bet principā problēma pastāv - uzbrukumi notiek regulāri. Taču tāpēc jau nevar izšaut visus vilkus, kā gribētu dažs slikts mednieks, kam vilks ir konkurents, un dažs zemnieks, kurš nevīžo kūts durvis aizvērt.
Abi Neatkarīgās aptaujātie eksperti ir vienisprātis - nebūtu pareizi kompensēt katru nokosto aitu. Tas nekādi nemotivētu saimniekus labāk rūpēties par savu ganāmpulku drošību. Varbūt pat pretēji. Ļaudis Latvijā ir radoši. Tāpēc vajadzētu rīkoties kā Igaunijā, kur kompensācijas tiek maksātas par drošības pasākumu uzlabošanu - vai tas būtu aploks, algots gans vai apmācīts ganu suns. V. Lūsis paskaidro: «Kompensācijas jāmaksā nevis par beigtu dzīvnieku, bet par to, lai dzīvnieki neietu bojā.».