Pavisam parasti ļaudis ir pirkuši un pārdevuši pavisam parastus Rīgas dzīvokļus arī par daudz augstākām cenām nekā 700 eiro par kvadrātmetru.
Ar māklerfirmas Latio vēlību pāri 700 eiro robežlīnijai tikušas mājokļu cenas augustā ar pieaugumu no 704 līdz 705 eiro par kvadrātmetru centās adaptēties jaunajā vidē, kurā vēl tikai iespraukties centās Arco Real Estate (+6, =694 eiro) un Ober Haus (+3, = 684 eiro) noteiktās cenas. Šīs atšķirības nenozīmē, ka visi ar Latio palīdzību tirgotie standartdzīvokļi bijuši cenās virs 700 eiro par kvadrātmetru un visi līdzīgie darījumi ar abu pārējo starpnieku palīdzību slēgti par zemākām cenām. Konkrēto dzīvokļu cenas varēja būt arī par pāris simtiem eiro zem vai virs vidējām cenām, t.i., ar daudz lielāku izkliedi nekā starp dažādu firmu apkopotajiem rādītājiem. Atšķirības starp tiem izriet gan no katras firmas rīcībā esošo mājokļu portfeļa komplektācijas, gan no atšķirībām uzskatos par to, kurus darījumus iekļaut un kurus - neiekļaut aprēķinu bāzē. Varbūt pat līdzās atrodas trīs vienā paņēmienā celtas blokmājas, no kurām vienu jebkurš atzīs par piederīgu standartapbūvei, bet par divām pārējām varētu sastrīdēties ne tikai Neatkarīgās lasītāji, bet arī nekustamo īpašumu tirgus profesionāļi. Kamēr par vienu ēku jāstrīdas, vai tā vairs ir ēka, nevis grausts, tikmēr otra māja pēc renovācijas un siltināšanas vai nu pietuvojusies jauno projektu segmentam, vai varbūt jau jāieskaita tajā.
Konkrēto darījumu cenu iespējamā amplitūda savukārt ir jūtami mazāka par vidējo cenu kāpumiem un kritumiem labi pārskatāmā pagātnes posmiņā. Aģentūras LETA arhīvā saglabātās ziņas ar atsauci uz Latio liecina, ka 2003.-2004. gadā standartapbūves - tolaik gandrīz vienīgie pieejamie - dzīvokļi maksājuši mazliet zem 500 eiro jeb 343 latiem par kvadrātmetru. Tūlīt pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sācis uzpūsties dzīvokļu cenu burbulis, kas plīsis 2007. gada aprīlī ar cenu virs 1700 eiro par padomju laika dzīvokļa kvadrātmetru. 2009. gada vasarā cenas atgriezušās 2004. gada līmenī, no kura pietuvojušās 600 eiro atzīmei 2010. gada beigās un atkal slīdējušas atkal atpakaļ 2011. gadā, bet tad nu gan saņēmušās uz sākumā mikroskopisku un tagad visai jūtamu izaugsmi. 600 eiro robežlīnijai tās pārvēlušās 2013. gada jūlijā vai augustā un 700 eiro sasniegušas trijos gados.
Par sākumpunktu vietējo iedzīvotāju aizņemto dzīvokļu cenu kāpumam der 2012. gada janvāris, kad iedzīvotāju skaits valstī, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pārsniedza divus miljonus par 44 tūkstošiem. Tagadējais iedzīvotāju skaits novēlies tieši par 44 tūkstošiem zem diviem miljoniem. Tādējādi kopā zaudēti 88 tūkstoši cilvēku un valsts mērogā atbrīvojušies 20-30 tūkstoši dzīvokļu. Rīgā šis process ar -11 tūkstošiem bijis daudz lēnāks, jo galvaspilsētas iemītnieku skaitu stabilizējis cilvēku pieplūdums no citiem valsts apvidiem. Daudzos gadījumos cilvēki nākuši uz vietējo lielpilsētu ar savu naudu pirmām kārtām jau mājokļa iegādei vai īrei, kas savukārt stimulējusi citus pirkt dzīvokļus ar mērķi tos izīrēt. Šādi apstākļi darbojušies par labu mājokļu cenu kāpumam. No otras puses, to bremzējušas komercbankas ar banku 2008. gada parādniekiem atņemto dzīvokļu pakāpenisko laišanu tirgū. Pašreiz šis piedāvājums jau praktiski izsīcis, kas jāņem vērā cilvēkiem, kuri vēl tikai gatavojas pārcelties uz Rīgu. Varbūt turpmāk dzīvokļu cenas šeit augs vēl straujāk un viņi nevarēs apmesties Rīgā, kas savukārt pavērsīs cenas uz leju.
Ticamāk tomēr, ka cenu nominālu uz augšu turpinās dzīt Eiropas Centrālās bankas eiro emisija, pat ja grūti izskaidrot, kā īsti eiro nonāk no Frankfurtes līdz Rīgai. Par to nekas, bet nevajadzētu nogulēt to, kā mazai naudiņai pa pēdām nāk liela inflācija.