Juris Vidiņš: Savas tautas saglabāšana ir atkarīga no mums pašiem

Terapeits, savulaik cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki86 vadītājs, Saeimas deputāts, tagad Viļānu slimnīcas galvenais ārsts, valdes loceklis un partijas Vienotība Rēzeknes nodaļas vadītājs Juris Vidiņš intervijā Neatkarīgajai diagnosticē Latvijas politiku un veselības aprūpi.

- Augustā apritēja 25 gadi kopš 21. augusta Konstitucionālā likuma pieņemšanas. Vai esam pēc būtības un mērķtiecīgi pildījuši to, ko šis likums noteica?

- Pats galvenais - neatkarības atgūšana. To panācām. Bet - neesam tikuši galā ar tā saukto nepilsoņu jautājumu. Jo Latvijas Republika de iure pastāvēja visu okupācijas laiku. Tātad - principā imigrantu lietas bija jārisina atbilstoši 1949. gada Ženēvas konvencijai. Okupētājvalstij bija jāuzņem savi pilsoņi atpakaļ.

Mēs ar šo jautājumu sākām darboties jau 1988. gadā. Ivara Godmaņa valdība un nākamās valdības par to negribēja runāt un neatbalstīja. Bet man jau 1989. gadā, pirms neatkarības pasludināšanas, bija ciešas saites Krievijā ar Demokrātisko savienību, ar Valēriju Novodvorsku. Izdevumā Svobodnoje slovo mēs likām dzīvokļu maiņas sludinājumus tiem, kuri gribētu no Latvijas repatriēties. Aizbrauca divi vai trīs. Bet, kad biju Saeimas deputāts, mēs nodibinājām grupu, kura darbojās ar šiem repatriācijas jautājumiem. Vācām ziedojumus. Ja nemaldos, mums izdevās repatriēt kādas vienpadsmit ģimenes.

Šis jautājums netapa atrisināts. Pēc neatkarības pasludināšanas no nepilsoņiem, ja nemaldos, labprātīgi aizbrauca kādi 150 tūkstoši. Nepilsoņu skaits mazinājās. Bet - ne no valdības, ne Saeimas puses nekādi pasākumi, lai šo procesu paātrinātu un veicinātu, netika veikti.

- Nesen runājām ar Valdi Šteinu. Valdis teica, ka notiek varas karš pret tautu. Runā arī, ka atgūto neatkarību, nacionālo patību esam vairāk atdevuši nekā uzturējuši. Kāda ir jūsu diagnoze tam, kas notiek?

- Lai labāk varētu saprast to, kas ir, es tomēr sākšu, teiksim, ar 1989. gada maiju, ar Abrenes konferenci, kur Latvijas Tautas frontes, Neatkarības kustības un Atdzimšanas partijas pārstāvji tikās ar Rietumu latviešiem. No LTF bija Pēteris Laķis, akadēmiķis Jānis Freimanis, Juris Rozenvalds, Valdis Šteins un Arnolds Klotiņš. No Neatkarības kustības - Eduards Berklavs. Es - no Atdzimšanas partijas. Tautas frontes pārstāvji kategoriski uzstājās pret to, ka mums ir jāpieprasa Latvijas neatkarība. Par to uzstājās tikai Berklavs, Šteins un Vidiņš. Nonāca līdz anekdotiskām situācijām. Parīzē bija plānota preses konference, un LTF pārstāvji teica: ja tajā preses konferencē piedalīsies Vidiņš, tad viņi nepiedalīsies.

Taču jau tā paša gada maija vidū LTF domas kardināli mainījās. Tad LTF jau bija par Latvijas neatkarību. Man liekas - tā bija vienkārši tāda spēle ar nolūku panākt, lai «gaišie spēki» iespēj neizlaist varu no rokām. Šajā ziņā man liekas, ka neatkarība bija jau «ieplānota». Pat Maskava bija ieinteresēta. Jo, kad nosvieda Mihailu Gorbačovu, Boriss Jeļcins teica, lai katrs ņem tik suverenitātes, cik var paņemt.

Un… sākās prihvatizācija. Tie, kas bija augšā, sāka domāt par to, kādā veidā izmantot situāciju savā labā. Un kur tad «gaišajiem spēkiem» radās starta kapitāls? Partijas nauda nodrošināja to, ka šie darboņi sagrāba ekonomisko varu valstī.

- Bet, vai tad mēs, kas bijām, LTF, savā ziņā neļāvāmies tās nosacītai transformācijai par «gaišo spēku» vezumnieci? Arī tagad man nav tik lielu pretenziju pret Eiropas Savienību, cik pret, tā teikt, mūsu personiskās stājas trūkumu šajā kompānijā…

- Redz, te ir tā latviešu vaina. Mūsu nācijas pārstāvji mēģina izdabāt. Latviešu cilvēki mēģina izdabāt savam priekšniekam. Tie mēģināja izdabāt Maskavai un neprotestēja pret imigrantu pieplūdumu. Tas pats tagad ar Briseli.

Lai gan - es uzskatu, ka globalizācija ir neizbēgama. Lai cik tas nebūtu skumīgi, mēs nevaram tai daudz pretoties. Un, ja tagad eiroskeptiķi saka - vajag stāties ārā no ES, tad es gauži merkantili varu teikt: ja mēs nebūtu ES, tad šī slimnīca nebūtu izremontēta, tad tajā nebūtu lifta, tad Viļānos nebūtu noasfaltētas ielas, tad Rēzeknē nebūtu uzcelta augstskolas ēka, tad zemniekiem nebūtu moderno traktoru… Vieni paši mēs netiktu galā.

- Tomēr - nez vai šie labie darbi ir atļauja nacionālās pašapziņas, savas valstiskuma sajūtas zaudēšanai.

- Saglabāt savu nāciju, savu politisko nāciju, ir iespējams. Bet - tas ir atkarīgs no mums pašiem.

- Tad - ko mēs tālab nedarām?

- Klausieties, mēs te visi lādam Saeimu un valdību… Taču - mēs lamājam tos, ko paši ievēlam. Lamājam paši sevi. Politiskā izglītība latviešiem nāk ar lielām grūtībām.

- Vairāki cilvēki man šogad teikuši apmēram tā: lielākais partiju noziegums pret valsti ir tas, ka gan par ES, gan valsts līderiem tiek virzītas pelēcības, otrā plāna cilvēki.

- Neapšaubāmi. Tajā pašā Vienotībā ir jauni cilvēki, kuri spēj un ir gatavi strādāt. Taču viņi ir nobīdīti malā. Bet pelēcības nāk ar populistiskiem saukļiem. Piemēram: palielināt minimālo algu par 40 eiro. Viņi nepadomā, kā mazs uzņēmums, kā mūsu slimnīca varēs izdzīvot. Ja man par 40 eiro kādiem 20 darbiniekiem jāpalielina alga un, ja nav nekā, kas šos izdevumus kompensē, slimnīca vairāk nevilks. Turklāt - es nevaru šeit sadārdzināt gultas dienu. Jo cilvēki vienkārši nav spējīgi maksāt.

- Jāsecina, ka Latvijas partijās biedru vairākums akceptē šo pelēcību.

- Pelēcības izvirzās, jau sastādot deputātu kandidātu sarakstus. Runa nav par to, ko šis cilvēks varētu darīt labu valstij, bet par viņa lojalitāti partiju spicēm. Turklāt - nav konsekvences. Piemēram, man vajadzēja digitalizēt rentgena aparatūru. Atcerējies, ka pastāv deputātu kvotas, uzrakstīju: vai nevarētu izdalīt 20 tūkstošus Viļānu slimnīcai. Andrejs Judins atrakstīja: esmu kategoriski pret, un tu esi mani apvainojis, tu gribi, lai es tādā veidā uzpērku Viļānu vēlētājus. Es atbildēju: jā, es atvainojos par savu priekšlikumu. Bet vai tad Vienotība, vai frakcija šajā ziņā ir konsekventa? Piemēram, Solvitas Āboltiņas desmit vai cik individuālie priekšlikumi saistībā ar Kurzemi (sākot laikam ar Ēvalda Valtera pieminekli) izgāja cauri. Es savu problēmu atrisināju ar pašvaldības atbalstu.

Tas pats ar Dzintaru Zaķi. Viņu taču par varas makti virzīja Latgales sarakstā. Notika balsu uzpirkšana. Un, kad notika balsu uzpirkšana, tad muļļājās, tad nevarēja izslēgt no partijas, no frakcijas, kamēr pats neaiziet. Tas vien jau raksturo partijas morālo seju.

- Vai Latvijas politikā tādas zaķu būšanas ir hroniska padarīšana vai recidīvs?

- Man liekas - hroniska. Te tā uzpirkšana gāja masveidīgi. Viena sieva no Rikavas atnāk un saka: «Cik labi - dabūju divdesmit piecus eirikus!» Es saku: «Vai jums kauns ir? Vai jūs liecināsiet?» «Nekādā ziņā!» Tā ka - cilvēki paši pārdod to valsti par grašiem. Tas ir tas visbēdīgākais. Tas, ka mēs nejūtam politisko un morālo atbildību par savu balsi. Dzērājs pārdod to par pieciem eirikiem, kas inteliģentāks - par divdesmit pieciem. Un pēc tam plātās - vajag atlaist Saeimu un visu pārējo.

- Ko vienas, no Rīgas patālas aprūpes slimnīcas vadītājs domā par stāvokli Latvijas medicīnā? Kāds ir jūsu redzējums?

- Tas gan skanēs dikti ķecerīgi, bet… es esmu apmierināts. Pasaule man palīdz. Ar pašvaldības palīdzību dabūju rentgena digitalizāciju. Pagājušajā gadā uztaisījām atdzelžošanas staciju. Man liekas, ka ūdens mums ir tīrāks nekā Rīgā. Saistībā ar dienas stacionāra, mājas aprūpes finansējumu man kvotu pietiek, varu izdzīvot.

Arī akūtos gadījumos te viss ir normāli. Piemērs. Uzņēmām slimnieci it kā ar alkohola polineiropātiju. Viņa man likās aizdomīga. Nosūtīju uz Preiļiem, uz datortomogrāfiju. Konstatēja audzēju. Smadzenēs. Zvanīju uz Rēzekni neiroķirurgam: pacienti vajag pārvest. Viņš lūdza, lai pārsūtu caur internetu Preiļu uzņēmumus. Teica: tur neko nevar saprast, jātaisa tai galvai magnētiskā rezonanse, pēc tam ģimenes ārsts… Es saku: «Kā!? Ģimenes ārsts viņu sūtīs atkal pie manis, viņa ir sociālā…» Beigās sieviete zaudēja samaņu. Ar ātro palīdzību aizvedām viņu uz Rēzekni, un tur kā akūtā gadījumā iztaisīja magnētisko rezonansi. Protams, audzējs apstiprinājās. Tagad ir veikta paliatīvā operācija. Aizvakar biju pie viņas Rēzeknē.

Citos, ne akūtos, gadījumos, ja vajag kompjūterizmeklēšanu, sazvanos ar Preiļiem. Maksimāli jāgaida nedēļa vai divas. Mēs ar savu transportu (slimnīcai no Zviedrijas kā humāno palīdzību iedeva kolosālu mašīnu, Volvo ar visām nestuvēm) aizvedam tur cilvēku, viņu izmeklē. Ja man vajag speciālista (neirologa, psihiatra,…) konsultāciju, viņš atbrauc pie mums. Tā ka - lielu problēmu man nav. Bet - problēmas ir iedzīvotājiem. Vispirms - dārgie medikamenti.

- Tostarp paši mediķi veselības aprūpi Latvijā šogad raksturojuši ar vārdiem: «pilnīgs krahs», «ugunsgrēks» (kura dzēšanai vajag vismaz 70 miljonu) u.tml.

- Vai jūs zināt, kāda mums ir aparatūra Stradiņos vai Rēzeknē? Man liekas, ka ne visur Eiropā tā ir tik moderna, kā pie mums. Piemērs - padomju laikā biju Rēzeknes pilsētas un rajona galvenais ārsts. Rēzeknē poliklīnika ar slimnīcu bija apvienota, un es kūrēju visas pārējās slimnīcas - Viļānos, Maltā,… Viss bija vienās rokās. Tagad - atsevišķi. Vieni pērk kolosālu datortomogrāfu, otri pērk. Ne viens, ne otrs netiek noslogots. Lai arī šai dārgajai tehnikai, par kuru samaksāti simti tūkstoši eiro, jāstrādā augu diennakti. Bet, ja aparāts nav noslogots, veidojas rindas. Un nauda iet kā caurā mucā. Rēzeknes poliklīniku un slimnīcu pirms mēneša tomēr atkal apvienoja.

Es 2002. (???) gadā lidoju uz Uzbekistānu kā novērotājs parlamenta vēlēšanās. Reiz pazīstams miljardieris Šabtajs fon Kalmanovičs, kuru vēlāk nošāva, izvadāja mani Maskavā pa Kremļa slimnīcu. Tolaik Rēzeknē mākslīgās nieres jau bija kādas četras, bet Maskavā uz astoņiem miljoniem cilvēku bija vien 50 šo aparātu. Maskavas galvenā nefroloģe man teica, ka viņa nevar atļauties tādu luksusu, kā - netaisīt dialīzi augu diennakti. Iekārta tika izmantota intensīvi. Vai tā ir pie mums?

Vēl viens piemērs. Kalmanovičs interesējās par medicīnu Latvijā un bija gatavs investēt. Tolaik Latvijas Onkoloģijas centru vēl vadīja Gunārs Lasmanis. Mēs ar viņu sarunājām, ka centrs dialīzei iznomās vienu stāvu. Bet… privātajam. Kalmanovičs atbrauca uz Rīgu. Runājām, ka viss kārtībā, ka valstij dialīze izmaksā ap 56 latiem, bet mēs to laidīsim par 46. Visu diennakti. No kurienes nāca pretestība? No ministrijas! Nē, un viss! Lai arī tas būtu valstij un pacientam izdevīgi. Kas traucēja valstij noslēgt līgumu ar privāto?

Un - vēl viena lieta. Esmu bijis ar medicīnu saistītos valsts iepirkuma konkursos. Piemēram, mākslīgās nieres piedāvā firmas Gambro un Brauns. Gambro viena mākslīgā niere maksā 12 000 latu, Braunam - astoņi vai deviņi tūkstoši. Es sēžu tajā komisijā. Jautāju: «Kāpēc neņemt Braunu? Lētāk taču.» Man saka: «Brauns par daudz jauns, nav aprobēts.» Kā tā? Ja jau laiž tirgū, tad viss ir aprobēts. Tātad - lobijs.

- No jūsu sacītā izriet, ka ministrijai, pirms apgalvot, ka vajadzīgi vēl vismaz 70 miljoni eiro, jāpanāk, lai tiek racionāli izmantots tas, par ko runājam.

- Protams. Vai zināt, cik es iegūstu par vienu sociālās gultas dienu (te ietilpst ēdināšana, mazgāšana, siltums, elektrība, personāla un mana alga...)? Četrpadsmit eiro. Un es neesmu cēlis cenu jau gadus sešus. Cik maksā gultas diena Rēzeknē? Liekas, ap sešdesmit eiro. Protams, viņiem ir ķirurģija un citas lietas, kā mums nav.

Vēl viens sakārtošanas piemērs. Es lūdzu, lai pie mums atbrauc tolaik ministrs Guntis Belēvičs. Jo, piemēram, es uzskatu, ka Ludzas slimnīcas uzbūvēšana bija noziegums. Savulaik Anta Rugāte izsita tai valsts garantēto aizdevumu. Trīs vai četrus miljonus latu. Pašvaldība nevar to apmaksāt. Bet, ja bija noziegums šo slimnīcu celt, tad tagad vēl lielāks noziegums ir šo slimnīcu neizmantot. Kolosāla slimnīca. Stāv pustukša. Es saku: kāpēc nevar kooperēties, piemēram, ar Rēzeknes slimnīcu? Rēzeknē bieži nav vietu… Tam ministrs piekrita.

Savukārt es Belēvičam piekrītu, ka nepieciešama stingra analīžu kontrole. Jo - kādi ir pašreizējie ārsti? Es nerunāju par paaudzēm, bet par to, ka tehnoloģija zināmā mērā diskvalificē ārstu. Sak, priekš kam slimnieku čamdīt (perkusija, fondoskopija…), labāk nosūtīt viņu uz rentgenu. Ārsta vietā domā magnētiskā rezonanse. Veco ārstu pieeja ir tāda - es nozīmēju analīzi tāpēc, lai apstiprinātu savu diagnozi. Tagad ir otrādi - es nozīmēju analīzi tāpēc, lai varētu uzstādīt to diagnozi. Jo, kas ārstam ir primārais? Uzstādīt diagnozi!

Noslēdzām līgumu ar centrālo laboratoriju, un viņi jau raksta, kad valsts apmaksās, kad nē. Man liekas - tas ir racionāli. Tas ļaus ietaupīt naudu. Te es uzskatu, ka Belēvičs darīja pareizi.

- Vai veselības aprūpes sistēmas kā tādas attieksme pret cilvēkiem un viņu kaitēm ir aktīva, produktīva, iejūtīga vai vienaldzīga?

- Pašas sistēmas attieksmi es raksturotu kā vienaldzīgu. Bet - naudas ir tik, cik ir. Turklāt - es nezinu nevienu valsti, kur finansējums medicīnai būtu pietiekams.

Atceros, ka Saeima, kad ministrs bija Andrejs Požarnovs, kompensējamiem medikamentiem izdalīja ap 17 miljonu latu. Tas likās milzīgi daudz. Tagad tam tiek doti 60 vai 70 miljonu eiro. Un vienalga nepietiek. Jo cilvēki nav spējīgi nopirkt sev zāles. Mana sieva par savu pensiju tās zāles, kas viņai vajadzīgas, nevarētu atļauties nopirkt. Viņa mocītos sāpēs. Mana brāļasieva, ja nebūtu bērnu atbalsta, nevarētu atļauties maksāt simts eiro par magnētisko rezonansi. Būtu problēmas. Te sistēma faktiski nepalīdz.

Plus pie tā atkal tiek sildīta obligātās veselības apdrošināšanas ideja. Vai šodienas situācijā OVA kaut ko uzlabos?

- Lielākā daļa iedzīvotāju to nebūs spējīgi maksāt.

Bet - ko noteikti vajag? Mans paziņa Rīgā negrib strādāt… Aiziet pie ārsta, pasaka - sāp galva… Darba nespējas lapa tiek izrakstīta ar vieglu roku. Taču tas ir sociālais budžets, tas skar darba devēju... Absolūti nav kontroles.

Un vēl, ja runājam par medicīnu… Pieņemsim, manas paviršības dēļ te nomirst pacients. Vai arī es viņu ar akūtu vēderu aizsūtu uz Rēzekni novēloti, un viņš mirst tur. Viss… klusums. Agrāk reizi mēnesī slimnīcās bija ārstu konferences, kur tika izskatīti visi gadījumi. Ministrija reizi mēnesī sauca visus galvenos ārstus uz kolēģiju, kur analizēja bērnu mirstību, ķirurģijā ielaisto,… Tagad nekā tāda nav. Nav darba analīzes. Ja kādu slimību ielaiž, un cilvēks aiziet uz viņsauli, gailis pakaļ nedzied.

Tiesa, ir ārstu starpdisciplināras konferences. Cepuri nost Pētera Apiņa priekšā par to, ka tās ir. Es aizbraucu, un man tas kaut ko dod. Bet - ar to nepietiek. Rosība sākas vien tad, ja kāds uzraksta sūdzību Veselības inspekcijai un tā sāk kontrolēt.

Visbeidzot es uzsvērtu atalgojuma problēmu. Sevišķi - vidējam un jaunākam personālam. Viļānu slimnīcā sanitāres uz rokām reizēm saņem 500-550 eiro. Bet - tās ir nakts stundas, tas ir smagais, psihiskais slimnieku kontingents - demence, ielaisti vēži, alkohola plosti,… Ārsti varbūt var izdzīvot, taču arī viņu atalgojums ir nepietiekams. Tas jāceļ, lai viņi nebrauc projām.