Krievijas amatpersonu solījumi turpmākajos pāris gados izbeigt naftas un tās produktu eksportu caur Latvijas ostām ir pazīstami jau pāris desmitus gadu.
Krievija parūpējās, lai iespējami plaši tiktu izziņots Krievijas valsts uzņēmuma Transņefķ prezidenta Nikolaja Tokareva 12. septembra solījums valsts prezidentam Vladimiram Putinam līdz 2018. gadam pilnībā pārtraukt Krievijas izcelsmes naftas un tās produktu eksportu cauri Latvijas ostām. Labākajā gadījumā to varētu uzskatīt par vienu no ļoti daudzajiem paziņojumiem, ar kādiem Krievijas valdošie politiķi centās piesaistīt sev vēlētājus 18. septembrī notikušajās Valsts domes vēlēšanās. Sliktākajā gadījumā tas ir simptoms Krievijas virzībai uz kārtējo ekonomisko krīzi ar neizbēgami negatīvu iespaidu uz Latviju.
Norāde uz 2018. gadu atsauc atmiņā 1998. gadu, piemēram, ar informāciju 15. aprīļa ziņu aģentūras LETA arhīvā, ka Krievijas masu informācijas līdzekļos apjūsmots Kaļiņingradas un Sanktpēterburgas apgabala gubernatoru izteiktais atbalsts ekonomiskajām sankcijām pret Latviju, jo viņi esot sašutuši par krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju stāvokli. Viņu izpildījumā skanēja aicinājumi novirzīt Krievijas kravas no Latvijas uz Igaunijas un Krievijas Baltijas jūras piekrastes ostām un vispār neslēgt nekādus līgumus ar Latvijas uzņēmumiem par preču apmaiņu. Līdz tā paša gada beigām kļuva pilnīgi skaidrs, ka iemesli šādām runām nebūt nebija krievvalodīgo stāvoklis Latvijā, bet pašā Krievijā, kur vajadzēja kaut kā tikt galā ar viņu neapmierinātību par rubļa devalvāciju, uzņēmumu izputēšanu utt.
Objektīvo ekonomisko procesu un to politiskā apdarinājuma rezultātus skaitliski parādīja Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes 2000. gada 23. martā izplatītie dati, ka 1999. gads neesot bijis veiksmīgs nevienai kravu transporta nozarei, tajā skaitā dzelzceļam, pa kuru pārvadātie 33,2 miljoni tonnu kravu bijuši par 12,3% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Pēc tam pret Latviju vērstā retorika un arī reāli pasākumi Krievijas un Latvijas starpvalstu tirdzniecības un pārvadājumu ierobežošanai ir veikti ne reizi vien. Tagad, no vienas puses, dzelzceļa kravu pārvadājumu sarukuma temps ar -20,5% šā gada astoņos mēnešos pret pagājušā gada pirmajiem astoņiem mēnešiem nepilnas divas reizes pārsniedz iepriekš minēto sarukuma tempu. Tomēr, no otras puses, pat pēc straujā samazinājuma pārvadātais kravu apjoms bijis 30,6 miljoni tonnu jeb tuvu visa 1999. gada rādītājam, no kāda tam jau daudzus gadus vajadzēja tikai un vienīgi samazināties, ja Krievijas amatpersonu retorika tiktu realizēta dzīvē par 100%. Krievijas preču novirzīšana uz Latvijas ostām nav labdarības pasākums, bet nepieciešamība Krievijai šīs preces pārdot, lai saņemtu valūtu.
Teiktais nenozīmē, ka Krievijas amatpersonu 12. septembra sarunas nebūtu ņemamas nopietni. Tajās izskanējušie apsvērumi, ka naftas produktu transportēšana jāpārvirza no dzelzceļa uz ekonomiski efektīvākajiem cauruļvadiem, lieku reizi apstiprina, ka Krievijai pietiek resursu, lai rīkotos ekonomiski neefektīvi. Proti, bija taču naftas un tās produktu cauruļvadi uz Ventspili, no kuriem Krievija faktiski atteicās, pārliekot naftu uz dzelzceļu tāpēc, ka tad ar kravām vieglāk manevrēt. Kamēr dzelzceļa sastāvs nav šķērsojis Latvijas Republikas robežu, Krievija var aizvirzīt uz citām ostām pat tās kravas, kas sākotnēji krautas Latvijai.
Rutīna Latvijas un Krievijas attiecībās ir centieni pārvērst politisko retoriku valūtā, kas šajā gadījumā būtu Latvijas valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš (LDz) tarifu pazeminājums. LDz nākas piedalīties šajā spēlē. Krievijas ziņu aģentūra TASS jau citējusi LDz prezidentu Edvīnu Bērziņu, ka «ļoti ceram piedāvāt (Krievijai - A.K.) izdevīgus nosacījumus. Mēs strādāsim, lai saglabātu tranzītu, un varam piedāvāt saviem Krievijas kolēģiem labu ceļu, labu infrastruktūru un, atļaušos teikt, labu cenu un drošību naftas produktiem.»
Gan turpmāko ziemu sala bardzība Krievijas aizsalstošo ostu apvidū, gan daudzi citi ekonomiskie un politiskie apstākļi noteiks reālo situāciju, kurā Krievijas izcelsmes preču plūsma uz Latviju var gan sarukt, gan pieaugt, gan nemainīties. Tas pats attiecas uz pārvadājumu tarifiem un uz kopējo preču plūsmu, kurā ļoti gribētos redzēt Ķīnas un vēl citu valstu preces, kuru kustība Latvijā tik un tā maz iespējama bez savienojuma ar Krievijas dzelzceļu.