Komisāru būšanas
Pie mums atbrauca komisārs. Nostādīja visus ierindā, nokaunināja par nepietiekamu centību Stambulas konvencijas ratificēšanā, pakratīja ar pirkstu, brīdinādams, ka sievietes sist nav brīv, par vīriešu sišanu gan nebilzdams ne vārda. Daži nejēgas saprata, ka vīriešus dauzīt nav aizliegts, paņēma nūjas un izgāja ielās.
Komisārs saprata kļūdu un drīz vien radīja Stambulas konvenciju nr. 2 - par īpašiem pasākumiem vīriešu tiesību aizsardzībā. Komisārs atkal atbizoja uz Latviju, nostādīja visus ierindā... Atkal pieprasīja ratificēt, klasificēt, falsificēt, saliekt muguriņas un nobučot pēcpusi. Viss kā vienmēr. Bet komisārs, nabadziņš, nezināja, ka mums jau ir likumi, kas vēršas pret jebkādu vardarbību, tāpēc viņš savu konvenciju var sarullēt mazā rullītī un pēc tam veikt ar to visas nepieciešamās darbības.
Komisāri - gan sarkani, gan dažādkrāsu - ir bijuši visos laikos, sākot jau no lumpenproletariāta «revolūcijas» laikiem. To iekārtu esam raduši dēvēt par totalitārismu, savukārt šo - nezin kādēļ par demokrātiju. Bet šiem diviem veidojumiem atšķirības faktiski nav, starpība ir vien valsts un sabiedrības pārvaldīšanas paņēmienos: totalitārisms, lai panāktu savus mērķus, ir fiziski vardarbīgs, savukārt demokrātija savus mērķus sasniedz ar masīvu makaronu kāršanu uz ausīm, meliem, demagoģiju un amorālām viltībām.
Demokrātiskos nolūkos mūsu valsti pirms dažām dienām augstsirdīgi apciemoja kvēlais sorosīts, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, lai paskubinātu cilvēktiesību jomā pilnīgi atpalikušo Latviju uz aktīvāku darbību kaut kādu nejēdzīgu konvenciju ratificēšanas sakarā. Stambulas konvencija, raugi, jāratificē «nekavējoties»! - uzstājīgi norādīja sarkanais, piedodiet, eirokomisārs Muižnieks. Viņš sacīja, ka diskusijās par to tikusi izplatīta «ačgārna informācija» un pat dezinformācija. Neticama augstprātība: bakstīt ar līku pirkstu oponentiem acīs un šķirot diskusijās izskanējušo informāciju, sadalot to «ačgārnā» un ne tik «ačgārnā», kaut gan tajās piedalījās cienījami tiesību un juridisko zinātņu speciālisti.
Komisārs neviļus atklāja arī īstos Stambulas konvencijas mērķus, teikdams, ka tas ir principa jautājums: izglītības politikai un materiāliem būtu jāsaskan ar cilvēktiesībām, jāveicina dažādība un jāizslēdz diskriminējošs un pazemojošs saturs attiecībā uz «gender» līdztiesību un LGBTI personām. Nez kāds tikai tam visam sakars ar vardarbību pret sievietēm? Kāpēc «pa tiešo» nevar pateikt, ka konvencijas mērķis ir ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās sociālā dzimuma jēdzienu (sociālais dzimums konvencijā ir saprotams kā sociāli konstruētas uzvedības lomas) jeb tā dēvēto «gendera» ideoloģiju? Šīs ideoloģijas pamatuzdevums ir noārdīt un sagraut ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu, veidojot amorfu, pakļāvīgu bezgribas un bezvērtību pūli, ar kuru viegli manipulēt, lai sasniegtu vajadzīgos mērķus. Bet nezin kāpēc šķiet, ka jēdziens «sociālais dzimums», ar kuru manipulē Stambulas konvencijas fanātiķi, ir izdomāts, lai skalotu smadzenes tiem, kuri joprojām uzskata, ka ir tikai divi dzimumi - sieviete un vīrietis, bet visi pārējie piecdesmit, kurus nosauc genderisti, ir perversijas, ko radījuši galvā slimi dīvainīši.
Viesodamies Latvijā, komisārs Muižnieks ar apbrīnojamu neatlaidību mudināja vietējos nesaprašas pievērsties genderisma ideoloģijai un cīnīties ar «homofobiskiem un transfobiskiem stereotipiem», ieviešot «pareizās» mācību programmas skolās un bērnudārzos. Ļoti daudzi vecāki ir satraukti par šo, kā viens otrs to nosauc, «sodomijas sērgu», gluži labi atcerēdamies 2013. gadā aktuālo «Kārļa un Karlīnes» dzimumu transformācijas sāgu, kuru uzbāzīgi reklamēja toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele. Bet jāatceras, ka vecākiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums sekot līdzi tam, ko bērnudārzos un skolās māca viņu bērniem, lai pēc tam nebūtu jābrīnās, ka dēli kļūst nevīrišķīgi, bet meitas - nesievišķīgas. Precīzāk sakot - kļūst par cilvēkiem bez dzimuma.
Saeimā neesot vienprātības Stambulas konvencijas ratifikācijas jautājumā. Tas skan vismaz cerīgi. Varbūt vismaz dažos jautājumos Saeimas vairākums būs nācis pie prāta un akli nebizos pakaļ visādiem eirokomisāriem? Manuprāt, Latvija ir neatkarīga valsts, un mēs esam lepna, pašpietiekama un veselīga tauta. Bet varbūt es smagi kļūdos?