Patriks Grīva: telefons ir nākotnes radioaparāts

Par to, vai internets nokaus drukāto presi, par pludmales volejbolu un restorānu biznesu, par radio un televīzijas valstisko regulēšanu un citām plašsaziņas līdzekļu aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar EHR mediju grupas attīstības direktoru, Latvijas Pludmales volejbola līgas dibinātāju Patriku Grīvu.

- Bija manāms, ka piecas dienas burtiski dzīvojāt pie pludmales volejbola laukuma, kur Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš uzvarēja Eiropas čempionāta Jūrmala Masters turnīrā. Bet Rio olimpiādē tik labi neveicās - vēl tagad sāpe par to... Kāpēc tik nelāgi ir izgājis - nevienas olimpiskās medaļas Latvijai?

- Pašiem sportistiem tur nav ko pārmest, jo jebkurš sportists, kurš kaut vai ir kvalificējies olimpiādei, jau ir sasniedzis patiesi augstu rezultātu. Varbūt ir problēma ar bāzēm, kur trenēties. Augstākos rezultātus var sasniegt, ja ir iespēja trenēties vislabākajos apstākļos. Latvijā pat vadošajiem sporta veidiem, piemēram, vieglatlētikai, varētu vēlēties vienkārši normālus - atbilstošus treniņu apstākļus sagaidāmajiem rezultātiem, mūsdienīgās manēžās. Olimpiskajos sporta veidos jābūt sistēmai, kas motivē iesaistīties jauniešus un palīdz vadošajiem rast iespējas treniņiem un izaugsmei. Bet treneru un sportistu līmenī viss ir kārtībā. Cik man zināms, tiek uzstādīti visaugstākie mērķi.

- Tur bija tādi skandāliņi, ka neaizbrauca uz Rio treneris, bet aizbrauca kaut kādi federāciju klerki.

- To ir skumji dzirdēt. Kā var aizbraukt federācijas prezidents, bet neaizbraukt treneris? Latvija ar nelielu teritoriju un iedzīvotāju skaitu ir spējīga izcīnīt lielvalsts statusu sporta arēnās, piemēram, tajā pašā pludmales volejbolā, kur mūsu pāris vairākas sezonas var būt pasaules Nr.1! Tomēr mūs nepamet provinciālisma iezīmes kā šādi skandāliņi valsts iekšienē, kur šaurā lokā, katrs pastāvot uz savu, rada šķelšanās iespaidu situācijās, kur nepieciešama vienotība valsts interesēs. Milzīgs prieks par mūsu paraolimpiešiem, kas Latvijai šobrīd jau dāvājuši divas zelta medaļas, spītējot valsts finansējuma trūkumam un sarežģītajiem apstākļiem.

- Kāds jums pašam ir sakars ar sportu, ar pludmales volejbolu?

- Ap 2000. gadu kopā ar kolēģi Egilu Cīruli nodibinājām Latvijas Pludmales volejbola līgu kā biedrību manā dzīvoklī pilnīgi bez līdzekļiem, bet ar mērķi attīstīt un popularizēt sporta veidu, kuram ticam. Visvairāk esmu piedalījies organizēšanā un popularizēšanā, izmantojot mediju iespējas. Biedrību dibināja kādi 20 cilvēki, bet reāli strādājām kādi trīs vai četri - organizējām Latvijas čempionātu, izveidojām gan sporta, gan mārketinga sistēmu, piesaistot sponsorus. Sākumā paši rakām bedres, kur ievietot stabus tīklam, jo nebija naudas, lai nolīgtu strādniekus. Mērķis mums jau pašā sākumā bija izveidot Latvijā pasaules līmeņa pludmales volejbola turnīrus. Tas ir izdevies. Pēdējos gadus Jūrmalā notiek Eiropas čempionāta posmi pludmales volejbolā ar vairāk nekā 20 valstu dalību. Septembra sākumā biju priecīgs vadīt Jūrmala Masters 2016. Nākamajā gadā gaidāms Eiropas čempionāta finālturnīrs, kas ir vēl viens pakāpiens augstāk.

Viens no mūsu pirmajiem mērķiem bija izveidot pludmales centru telpās, lai varētu spēlēt pludmales volejbolu visu gadu. 2009. gadā kopā ar domubiedriem esmu izveidojis pludmales volejbola centru Brazīlija. Pateicoties Andrim Blakam, tas ir izdevies krietni plašāks par vienkāršu bīča halli, tas ir Eiropas līmeņa pludmales cents ar plašu piedāvājumu bērniem, ģimenēm un visiem pludmales volejbola entuziastiem. Pats arī pludmales volejbolu spēlēju katrā brīvā brīdī. Tas man vienmēr liek justies formā.

- Savulaik atvērāt krogu. Droši vien tagad šo uzņēmējdarbības sfēru pārzināt no iekšpuses. Vai viegli izveidot sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, maksāt nodokļus, konkurēt ar aplokšņu algu maksātājiem? Vai iespējams tāds romantisks stāsts - sākt labu biznesu, sākumā pārdodot bliņas no savas privātmājas loga?

- Esmu visu ko izmēģinājis. Viens no maniem pirmajiem biznesiem bija Ziemassvētku eglīšu tirgošana deviņdesmitajos gados, cīnoties ar reketieriem. Nopelnījām lielu naudu - 70 latu.

Mani ir saistījuši dažādi biznesa veidi, tostarp arī restorānu un bāru formāts šķita ļoti tīkams. Pašlaik gan esmu no tā aizgājis. Ja projektu realizē no nulles, bez tā, ka jārūpējas, lai piesaistītu klientus un restorāns būtu interesants, vēl ir neskaitāmas citas problēmas - jāiztērē milzum daudz laika un arī līdzekļu, lai izpildītu neskaitāmu iestāžu prasības. Tās ir juridiskas, pārtikas un veterināras, ugunsdzēsības un vēl visādas normas. Kādi pieci līdz septiņi tūkstoši jāiztērē tikai tam, lai startētu juridiski korekti. Tas, ka šādas normas pastāv, nav nekas slikts vai nepareizs, taču tas, kādā veidā tas pastāv, gan ir nejēdzīgi. Tās ir apgrūtinošākās procedūras, kādas vien var iedomāties. Rodas iespaids, ka ir izdomāts vissarežģītākais veids, kā pēc iespējas maksimāli bojāt dzīvi uzņēmējiem. Piemēram, lai izliktu vasarā dažus galdiņus ārā uz ielas, vajag akceptu no visādām iestādēm, kas velkas nedēļām, nepieciešams projekts no profesionāliem arhitektiem un tādā garā. Pilnīgi aplami ir arī tas, ka jaunam, mazam restorānam ir tieši tāds pats nodokļu slogs kā lielam, senam restorānam, kas darbojas jau 20 gadu. Nedod nekādas iespējas ieskrieties, nav laika domāt par pamatuzdevumu - rūpēties, lai piesaistītu klientus un apkalpotu viņus augstā līmenī. Bija savulaik televīzijas raidījums Aizliegtais paņēmiens, kur jaunieši cepa kartupeļus un pārdeva tos Jūrmalā. Varu apliecināt, ka visa tā birokrātija tik tiešām ir tāda, kā raidījumā tika parādīts.

Kopš bērnības esmu dzīvojis radošā vidē. Arī restorānu uzsāku mūzikas un mākslas tēlā. Mans tēvs Aleksandrs Grīva bija Melodijas mākslinieciskais vadītājs, kurš skaņuplatēs ierakstīja visas 60., 70., 80. gadu lielākās zvaigznes. Mana mamma Gunta Liepiņa Grīva ir izcila gleznotāja. Es uzaugu vidē, kur bija gan tehnika, gan mākslas darbi. Ar radio sāku darboties jau 1994. gadā Radio Skonto sistēmā. Tie, kas atceras tos laikus, atceras to ar smaidu, jo tolaik nebija nekādu vienotu principu, bizness notika taustoties, improvizējot, balstoties uz entuziasmu. Pašlaik radio darbojas pēc pasaulē pieņemtiem standartiem, katrai no vadošajām stacijām ir savi produkta kvalitātes, pārdošanas principi. Tolaik, kad sākām kā amatieri, bija maz izpratnes, kā radio strādā, bet pašlaik esam tendēti uz kvalitāti, mūsdienīgumu. Tas mani visvairāk aizrauj EHR grupā, kur esmu biznesa attīstības vadītājs. Man ir prieks, ka šajā grupā tiek īstenota tiekšanās uz visaugstākajiem, Eiropas līmeņa mērķiem. EHR ir mediju grupa, kas jau no paša sākuma ir līdere savā grupā, kas orientēta uz auditoriju līdz 40 gadiem. Mūsdienās radioaparāts jau ir kļuvis otršķirīgs un daudziem jauniešiem vispār ar to vairs nav sakara. Viss ir tālrunī. Radio elastība ir nodrošinājusi to, ka tas pastāv joprojām.

- Savulaik bija populāra grupas The Buggles dziesma, ka «video nogalināja radio zvaigzni», taču patiesībā tā nav noticis - radio pastāv par spīti televīzijai un internetam. Vai radio pastāvēs arī turpmāk?

- Radio pastāvēs, jo ir mainīgs un spēj pielāgoties. Lai turpinātu radio stāstu, jāskatās, ko dara cilvēki. Liela daļa jaunu cilvēku darbojas ar telefonu. Telefons ir nākotnes radioaparāts. Telefonā viņi pavada daudz laika. Mēs attīstām tādas būtiskas lietas kā daudzveidība, aktualitāte, kvalitāte. Esam atvēruši arī EHR portālu, kur ir viss par popkultūru. Latvija var, jo paši no nulles mūsu valstī esam izveidojuši arī funkcijām bagātāko mobilo aplikāciju, pie kuras veselu gadu dienu dienā strādāja Cube speciālisti. Tehnoloģiju jomā Latvija jau droši var teikt, ka ir Eiropas līmenī.

- Savulaik bija stipri politizēta ņemšanās ne īsti par latviešu valodu, ne īstu par radio tirgus pārdali, kur risinājās strīdi par krievu valodas pieļaujamo īpatsvaru radio ēterā. Vai vajag ierobežot kādas valodas lietojumu?

- Es neesmu bijis iesaistīts šajos strīdos. Mēs esam par popmūziku kā tādu. Vai tā ir angļu valodā, vai krieviski, vai latviešu valodā, mums ir bez izšķirības. Mums ir EHR Russkije hiti, kas ir labākais, kas ir popmūzikā krieviski. Ja cilvēks izvēlas klausīties popmūziku, tad valodai nav būtiskas nozīmes.

- Kultūras ministrijas mediju politikā ir ideja, ka sabiedriskais medijs - Latvijas televīzija un radio - būtu atsvabināms no reklāmām un visam finansējumam būtu jābūt no valsts budžeta. Tas jau ir izdarīts Igaunijā.

- Katru gadu ir bijusi šī ideja, taču joprojām tas nav izdarīts. Ļoti ilgā laikā, tas jau ir gadiem, nav šis risinājums nācis, tāpēc jau grūti ir kļuvis noticēt, ka tas kādreiz atnāks. Skatītājs, protams, labprāt skatītos televīziju bez reklāmām. No komercradio puses, protams, būtu labāk, ja būtu kāda nauda, ko komercradio stacijas savā starpā varētu sadalīt. Agrāk vai vēlāk tas notiks. Tur gan tad var rasties jauns jautājums - par abonentmaksām. Varbūt visiem būs jāmaksā, lai uzturētu sabiedrisko mediju. Bet maksāt neviens negribēs.

Komercradio tirgu tas būtiski nevar izmainīt. Televīzijā tas gan var atstāt lielāku iespaidu. Man kā skatītājam patiktu, ja sabiedriskā televīzija būtu bez reklāmām, taču jārūpējas arī par satura finansēšanu. Tas nedrīkst ciest.

- Savulaik esat pretendējis uz LTV valdes locekļa posteni. Kāpēc amatu neieguvāt? Nebija politiska atbalsta?

- Tajā konkursā iznāca saskarties ar daudz ko, taču politiska spiediena gan tur nebija. Pēc konkursa jaunās valdes vadībā televīzijas saturs ir būtiski uzlabojies. Domāju, ka runas par sabiedriskā medija politisku ietekmēšanu ir pārspīlētas. Mani vairāk fascinē milzīgais birokrātijas apjoms, pret kuru citreiz atduras un pat netiek realizētas labas idejas. Taču redzu, ka arī ar šo problēmu tiek strādāts.

- Kā nodrošināt sabiedriskā medija politisko neitralitāti?

- Pirmkārt, sabiedriskā medija satura pasūtītājai ir jābūt pašai sabiedrībai. Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) ir jāveic pamatuzdevumi kā pašas nozares regulatoram, jo tā pārrauga visu, arī komerciālo mediju tirgu. Taču satura pasūtījuma ziņā nepieciešama cita institūcijas forma, tāda kā sabiedrības padome, kuras vienīgais uzdevums ir pārstāvēt sabiedrisko organizāciju, dažādu sabiedrības grupu viedokļus, apkopojot tos visus sabiedriskā medija satura vadībai, kura tālāk realizē to ēterā. Šeit arī motivācija abonentu maksām - pie šāda modeļa sabiedrība zina, par ko maksā.

- Kā mainīsies mediji nākotnē? Vai drukātā prese pastāvēs?

- Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, visa centrā nonāk internets. Interneta datu plūsma nodrošina informācijas apriti. Tajā pašā laikā arī drukātajai presei būs sava niša. Cilvēkiem ir ieradumi, kurus viņi nemaina, un viens no šiem ieradumiem ir lasīt avīzes, žurnālus, grāmatas. Video neiznīcināja radio, un tāpat internets neiznīcinās laikrakstus. Cita lieta, ka laikrakstiem būs mazāka izplatība nekā agrākajos ziedu laikos, kad tiem bija milzīgas tirāžas.

- Diemžēl viss, kas ir nopietns, izglītojošs, analītisks, kvalitatīvs, interneta vidē noteikti zaudē kaķiem, suņiem, slavenību dzīvēm un padomiem, kā notievēt. Vai tas nav virziens uz sabiedrības debilizāciju?

- Jāatgriežas pie sabiedriskā medija tēmas. Komercmedijiem nav citas izejas, kā piedāvāt populāru saturu, jo jāpelna nauda. Taču sabiedriskajam medijam ir jābūt kvalitatīvam. Par to sabiedrība maksā nodokļus, lai no sabiedriskā medija saņemtu izglītojošu, analītisku, nopietnu saturu.

Bet es nedomāju, ka notiktu kāda īpaša sabiedrības debilizēšana. Cilvēkiem ir dažādas intereses - arī cilvēki ar doktora grādu apsēžas pie datora un klikšķina uz kaķiem un suņiem. Tās blēņas nepārņems visu interneta vidi masveidā.

- Internetā ir redzama tāda nelāga lieta kā radikalizācija - rasistiski, ksenofobiski un visādi citādi naidīgi teksti. Kas tas ir - vai tāda kā katliņa vāka pacelšana un tvaika nolaišana, vai arī sabiedrība tiešām kļūst aizvien ļaunāka?

- Domāju, ka savā īpatsvarā nekas nav mainījies, tikai agrāk tas nebija redzams.

- Uz sētām rakstīja lamuvārdus? Tagad ir internets... Kāpēc tik daudz ļaužu tik ļoti gānās?

- Ir, protams, gadījumi, kad internetā rakstītais jātraktē kā noziegums pēc likuma pantiem. Bet lielākā daļa šo tekstu drīzāk ir katliņa vāka pacelšana - iespēja anonīmi izlamāties. Tas pats cilvēks, kas lamājas internetā, neko tādu neatļausies, ja tas nebūs anonīmi. Droši vien šos cilvēkus redzam un pazīstam, bet nemaz nenojaušam, kā viņi uzvedas internetā. Nekas patīkams tas nav, bet es neuzskatu, ka tā būtu kāda milzīga problēma. Tā tomēr nav liela daļa sabiedrības, bet daudz mazāka, nekā izskatās - anonīmie naida runu rakstītāji izmanto dažādus nikus, ir ļoti aktīvi, tāpēc rodas iespaids, ka viņu ir daudz.

- Pēc darba laika beigām komentētāju aktivitāte būtiski samazinās. Varbūt tas, ka cilvēki daudz komentē internetā, ir pie vainas, ka Latvijā ir pavāji darba ražīguma rādītāji?

- Tik tiešām mazāk šo komentētāju ir privātos uzņēmumos, bet vairāk to ir valsts iestādēs. To pierāda lielāko interneta portālu veiktie pētījumi.

- Liela daļa ļaužu sēž pie televizora kastes un atrodas Krievijas informatīvajā telpā. Ko tur var darīt? Vienubrīd viens no Krievijas TV kanāliem bija aizliegts. Vai aizliegumi var ko līdzēt?

- Nedomāju, ka aizliegums ir labākais veids, kā nonākt pie risinājuma. Te mūsu mediju videi ir plašs darba lauks. Pirmkārt, jāstrādā pie motivācijas, pie satura argumentiem, lai ieinteresētu cilvēkus sekot līdzi Latvijas notikumiem. Es ticu, ka kvalitatīvam un jēgpilnam saturam vienmēr būs patērētājs, tikai jāprot to pasniegt.