2.lapa
Arī tradīcijām ir jābūt
Inese: Gada griezumā mums ir dažādi kopīgi ģimenes pasākumi - svinam bērnu dzimšanas un vārda dienas, vismaz reizi mēnesī visi kopā braucam uz kino. Katru vasaru mums ir lielais ceļojums uz Vāciju pie draugiem, kas kopā ar pieciem bērniem ir gana liels pārbaudījums, jo ceļojam ar autobusu un pēc tam mitināmies nelielā divstāvu dzīvoklī. Vakaros visi kopā izbraucam ar velosipēdiem.
Andris: Svētdienās ir tēva brokastis. Vasarā šis ritms parasti nedaudz pajūk, bet skolas laikā tā ir ļoti regulāra tradīcija. Tas nozīmē, ka ceļos pirmais un cepu visiem pankūkas. Bet ir man bijušas arī izgāšanās, gatavojot kādu citu ēdienu, - sestdienas vakarā izdomāju, ka brokastīs gatavošu tunča salātus, bet bērni izbrāķē.
Inese: Andris dažkārt eksperimentē ar veselīgajiem pilngraudu miltiem.
Andris: Jā, es cenšos domāt par veselīgu uzturu, sāku ar sevi un mācu tās lietas arī bērniem. Viņiem neko nevajag uzspiest, bet gan rādīt piemēru. Savukārt Inesei jau kopš bērnības nepatīk kliju un pilngraudu izstrādājumu garša. Es regulāri cenšos atrast un atvest izmēģināšanai kaut ko jaunu no veselīgās pārtikas klāsta. Bija reiz gadījums - atvedu, šķiet, šokolādi ar samazinātu cukura daudzumu. Paula nogaršo un izsaucas, ka nav garšīga. Otra māsa - tad noteikti ir veselīga! (Smaida.)
Inese: Kopā strādājam dārzā gan pavasarī, kad jāveic lielie uzpošanas darbi, gan rudenī, kad jānovāc raža, jāsagrābj lapas. Roberta tā arī saka - ģimenes talka. Priecājos, ka bērni jau tagad novērtē kopā būšanu kā kaut ko svarīgu. Viņi ļoti gaida Līgo un Jāņus, arī Ziemassvētkus. Tos mēs pēdējos gados svinam, ievērojot latviskās tradīcijas. Iesaistām arī tuvākos radus. Piemēram, Ziemassvētkos kopā braucam uz mežu pēc eglītes, kopā rotājam, tad visi braucam pie omes, ejam ķekatās un dziedam dziesmas.
Andris: Es mēģinu bērnus ievirzīt sportiskās aktivitātēs. Aicinu braukt ar velosipēdiem. Tagad? Jā, tagad. Pēc tam bērni paši atzīst - grūti uzsākt, bet pēc piecu, desmit kilometru nobraukšanas ir ļoti laba sajūta. Ļoti svarīgi bērniem teikt - ejam darīt kopā, nevis - tu ej un dari.
Laiks arī pabūt divatā
Andris: Droši vien nevar teikt, ka mums kopīgā laika ir pietiekami, taču esam meklējuši risinājumus un visas iespējas izmantojuši. Ineses mamma ir bērnudārza audzinātāja, tāpēc viņai būšana kopā ar bērniem iet no rokas, līdz ar to bērnus jau kopš mazotnes esam atstājuši pie viņas. Atceros, Inese vēl bērnus zīdīja ar krūti, kad atstājām pie vecmāmiņas un paši braucām uz Vecrīgu izdancoties. Piena pumpītis līdzi, un nekādu problēmu. Nelaidām garām izdevības - ja gribējām, devāmies atpūsties. Šobrīd savās izdarībās esam nedaudz mierīgāki. Ko darām? Kopā dejojam tautas deju kolektīvā “Radi”. Neesam gan vienā pārī - kolektīva vadītāja cenšas pārus neatstāt kopā, lai kolektīvs būtu saliedētāks. Dažreiz kopā pasportojam.
Inese: Mēs abi kopā bieži dodamies uz teātriem un koncertiem.
Lai arī valsts lepotos
Inese: Par katru dvīņu pāri bija vienreizējais pabalsts. Un tad tā sauktā māmiņalga - pilnā apmērā par vienu bērnu, par otru, šķiet, 50% piemaksa. Smieklīgi - ir divi bērni, bet saņem kā par pusotru. Puiši jau bija beiguši dārziņu, tāpēc viņiem nebija, bet māsām bērnudārzā bija brīvpusdienas kā bērniem no daudzbērnu ģimenes, mūzikas skola ir bez maksas. Šie atbalsti nāk no Aizkraukles pašvaldības, kas kopumā daudz domā par bērnu iespējām gan sevi attīstīt un pilnveidot, gan kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Cik zinu, šāds atbalsts nemaz nav visās pašvaldībās.
Andris: Nekad neesmu uzskatījis, ka atbalstam daudzbērnu ģimenēm būtu jābūt naudas formā. Taču lietām, ko valsts dotē, - sabiedriskajam transportam, nodokļu atvieglojumiem, atvieglojumiem bērnudārzos, ieejas maksai kultūras iestādēs, sporta skolās - jābūt dotētām pilnībā. Nedodiet man neko, bet arī neprasiet, lai savstarpēji esam “pa nullēm”, jo nav lielāka ieguldījuma kā bērnos. Tas nozīmē piedāvāt infrastruktūru tiem cilvēkiem, kas vairo mūsu tautu. Es negaidu, ka man par katru bērnu noskaitīs pārsimt eiro, bet gribētu, lai mūs motivē laist pasaulē varbūt vēl kādu mazuli. Inese labi izteicās par pašvaldību - jā, viņi cenšas un dara, bet kopumā arī viņiem nav līdz galam stabilitātes un ilgtermiņa vīzijas. Katru gadu saka, ka, piemēram, sporta skolai ir arvien mazāk un mazāk naudas. Kas zina - nākamajā skolu vispār aizvērs.
Inese: Šobrīd ātrāk pensijā var aiziet tie vecāki, kam ir pieci un vairāk bērnu. Kāpēc nevar tie, kam ir trīs un četri? Ar ko šie daudzbērnu vecāki sliktāki par tiem citiem daudzbērnu vecākiem? Labi, dodiet man iespēju četrus gadus agrāk iet pensijā, trīs bērnu vecākiem - trīs gadus agrāk.
Sabiedrība, kurai jāmācās sarunāties
Andris: Ne bieži, tomēr esmu saskāries ar cilvēku neiecietību. Ja ir vairāk bērnu, viņi kādā brīdī var kļūt skaļāki, pamanāmāki. Un tad parādās cilvēku neiecietība. Varbūt pat neko nesaka, bet izteiksmīgi paskatās, nopūšas, novaikstās. Man nav tiesību pārmest kādam, kuram vai nu nav bērnu, vai arī tie ir izauguši, un viņi ir aizmirsuši, kā tas ir, kad ir mazi bērni. Kas zina, varbūt neiecietīgajam ir kādas neatrisinātas problēmas paša dzīvē.
Domājot par neiecietību no sabiedrības puses, nevar nepieminēt komunikācijas prasmes. Ja cilvēkam kaut kas nav pa prātam, viņš visbiežāk izvēlas brīdi, kad pašam nervi uzvilkti, un tad nāk un kaut ko pārmet. Taču varētu pienākt jaukā, saulainā dienā vai mierīgā vakarā un aprunāties par problēmu un iespējamiem risinājumiem. Saprotu, ka mūsu bērni var kļūt skaļāki, bet būtu jaukāk, ja cilvēki meklētu pozitīvo komunikācijas formu. Es kā uzņēmuma vadītājs esmu gājis dažādos komunikācijas kursos, esmu apguvis konstruktīvas problēmu risināšanas metodes. Mani senākie darbinieki dažkārt smejas, kā es pa šiem gadiem esmu mainījies. Un to tagad sagaidu arī no apkārtējiem.
Tajā pašā laikā esmu novērojis, ka cilvēki, kuriem ir bērni, kļūst iekšēji trauslāki, iecietīgāki un iejūtīgāki, labāki cits pret citu. Pilnīgi mainās vērtību sistēma. Tā kļūst labāka - atbildība pret valsti, patriotisms, labvēlīga attieksme pret nodokļu maksāšanu. Pēkšņi saproti, ka neko nedari tikai kaimiņa dēļ - savu bērnu dēļ dari. Savu bērnu dēļ vēlies labāku pasauli visapkārt. Un esi gatavs daudz darīt, lai tā notiktu. Ja svešs mazs bērns iet pa ielu, uzreiz gribas iet klāt un noskaidrot, kāpēc viņš ir viens, vai nevajag palīdzēt. Tik neizsargāts un trausls tādā brīdī šķiet bērns. Un es droši vien tā nedomātu, daudz kam nepievērstu uzmanību, ja pašam nebūtu bērnu.