Riodežaneiro spēļu sākumā roku viņam spieda Monako princis Albērs II, vēlāk Rio dārdzība tika apieta ar frī kartupeļiem, ar spēļu skaistākajām ārzemniecēm viņš lidoja vienā lidmašīnā, bet, lai dzirdētu brazīliešu himnu, viņš noņēma... austiņas. Anatolijam Kreipānam arī šoreiz uz spēlēm ir savs skatījums.
- Televīzijā redzēju, ka šīs tev bija jau vienpadsmitās olimpiskās spēles klātienē.
- Pirmās spēles man bija Atlantā. Kopš tā laika esmu bijis visās vasaras un ziemas spēlēs bez izņēmuma. AIPS (Starptautiskā sporta preses asociācija) spēļu sākumā rīkoja pieņemšanu tiem, kas ir bijuši vismaz 10 spēlēs. Šoreiz tas bija Tokijas mājā, jo Tokijā notiks nākamās vasaras spēles, kaut gan mani vairāk interesēja māja, kas bija 300 metrus tālāk, - Brazīlijas futbola izlases muzejs (smejas). Nekad tādā ceremonijā nebiju piedalījies, un, protams, patīkami ir no Monako prinča rokām saņemt simbolisku lāpu, kas ir samazināta Brazīlijas spēļu olimpiskās lāpas kopija. Tomēr mani daudz vairāk interesēja tādi cilvēki kā Kodži Murofuši (japāņu vesera metējs), kā Kafu (brazīliešu futbolists), kā Maikls Džonsons (amerikāņu sprinteris)...
Tur bija viens žurnālists, kura rēķinā bija jau 24 olimpiādes... Kā tas ir iespējams, nezinu, bet viņš diezgan žigli uzlēca uz skatuves... Biju viegli šokēts. Ir uz ko tiekties. Viņam ir pāri septiņdesmit, bet tik enerģisks.
- Kuri bija tie sporta veidi, ko Rio komentēji tu?
- Futbols un handbols, bet pirmoreiz mūžā man bija kanoe un smaiļošana. Tur man ļoti palīdzēja Ēriks Loks, kurš kā bijušais airētājs man no Latvijas atsūtīja daudzus interesantus materiālus par mūsu čaļiem, kā arī par tiem, kas ir aiz viņiem.
Arī abas svarcelšanas, kur startēja Latvijas sportisti, bet svarcelšana man jau bija bijusi saistībā ar Viktoru Ščerbatihu. Un tas man nebija gluži jauns. Pirms Pekinas man Raimonds Bergmanis bija daudz apstāstījis. Vismaz pamatlietas, lai galīgas ačgārnības nesastāstītu.
Visbeidzot - arī riteņbraukšana man pirmoreiz bija jākomentē, bet tur man prāts bija mierīgs, jo Māris Rīmenis šajā sporta veidā ir sen. Es daudz rakstīju par riteņbraukšanu agrāk. Tāpēc tur jutos daudz ērtāk nekā smaiļošanā un kanoe airēšanā. Turklāt pirms braukšanas biju aprunāties ar puišiem Cēsu ielas «Trek veikalā», kuri man pastāstīja daudz interesanta par elektronisko ātruma pārslēgšanu, par aerodinamiskajiem rāmjiem, tādas lietiņas, kas var noderēt, tā kā arī viņiem paldies.
Labprāt būtu aizvadījis olimpiskās spēles vieglatlētikas stadionā, bet šoreiz to rādīja cita televīzija, un uz stadionu aizbraucu tikai vienu dienu, kas bija vēsturiska, jo tagad varu teikt, ka esmu bijis klāt visas trīs reizes, kad jamaikietis Juseins Bolts spēlēs ir vinnējis 100 metru distancē, - Pekinā, Londonā un Rio. Plus vēl pasaules rekords 400 metros, ko izskrēja dienvidafrikānis Vaide van Nīkerks.
Mēs sēdējām tuvu finišam. Sportisti parasti pēc finiša drīz iet prom, paejot garām lielajām televīzijām, kas pirmās izvaicā sportistus, bet van Nīkerks, kad bija finišējis, speciāli palika turpat uz trepītēm, lai redzētu, kā noskries Bolts. Bolts noskrēja, van Nīkerks pakāpās nedaudz augstāk, kur viņu kāds intervēja, Bolts sāka runāt, man liekas, ar BBC, ieraudzīja van Nīkerku, atvainojās, pakāpās augšup, apkampās ar dienvidafrikāni un apsveica viņu. Tikai pēc tam viņš nokāpa lejā un turpināja interviju.
Izrādās, ka pagājušajā sezonā, kaut kad ziemā viņš ir gatavojies kopā ar Boltu, jo Bolta treneris Glens Milss van Nīkerku uzaicināja trenēties pie sevis. Vispār jau DĀR sportistu trenē vecmāmiņa, kurai ir 74 gadi. Toreiz Milss teicis, ka van Nīkerks izskries pasaules rekordu. Tāpēc arī abi tik sirsnīgi viens otru apsveica pēc finiša. Tā kā vieglatlētika man bija kā tāds saldais ēdiens.
- Ar ko Riodežaneiro spēles paliks spilgtā atmiņā?
- Pirmkārt, līdz šim nebiju bijis Dienvidamerikā. Protams, spilgtākais bija futbola fināls «Marakanā». Es pat speciāli noņēmu austiņas, lai dzirdētu, kā pirms spēles dziedāja Brazīlijas himnu. Brazīlija turklāt vinnēja un beidzot tika pie šī titula. Scenārijs bija, kā vajag - vadībā, tad zaudēja vārtus, tad vācieši trāpīja pa pārliktņiem, pa stieņiem, un beigās Neimars iesita izšķirošos vārtus.
Es negribu vēlreiz stāstīt kolēģa Ingmāra Jurisona jau pateikto. To, kā Brazīlija taupīja uz visu ko, kur vien varēja, kur vajadzēja un kur nevajadzēja. Kad Brazīlija dabūja tiesības rīkot spēles, tā noteikti bija pasaules straujāk augošo ekonomiku trijniekā, ja ne pirmā. Jau 2009. gadā viņiem sākās krīze, bet viņi tomēr nenobijās no rīkošanas. Varbūt vēl Atlantā bija, nu, tā, bet pēdējām spēlēm, pat ne Atēnām, nemaz nerunājot par Sidneju, Rio nestāv ne tuvumā. Tam, protams, ir objektīvi iemesli, bet, ja esi tajā ritenī, īpaši nav laika pievērst uzmanību visādiem sadzīviskiem sīkumiem, kas droši vien citā reizē vienkārši tracinātu.
Protams, to, ko viņi sauca par zviedru galdu... Labi, ja zviedri to nezina. Domāju, ka olu kulteni vēl ilgi negribēšu redzēt. Un arī sviestmaizes ar sieru, desu vai šķiņķi nemainījās. Reizēm pamainījās augļi. Kvalitāte ēdienam masu mediju centros bija laba, un es kā visēdājs pagaršoju visu - gan kaut ko līdzīgu gulašam ar pupām, gan ceptu cauraudzīti un lazaņju, kas bija labi. Pretenzijas ir par cenām. Tomēr mēs piešāvāmies. Ņēmām daudz frī kartupeļu, sakrāvām milzumu zaļumu un klāt paņēmām pāris kupātu desiņas vai pāris gabaliņus gaļas. Un par septiņiem astoņiem eiro varēja uzēst. Par pusdienām to nedrīkst saukt.
- Kādus dzērienus viņi lieto?
- Aizbraukt uz Brazīliju un nenogaršot viņu kokteili «Kaipiriņja» ar balto rumu un laimu būtu muļķīgi.
Man garšoja, kaut pēdējo reizi biju to pamēģinājis jau Latvijā -pirms gadiem pieciem sešiem. Pēc olimpiādes kādā viesnīcas numuriņā mums parasti notiek tāda kopāsaiešana, lai uz karstām pēdām dalītos iespaidiem, un tai bijām nopirkuši kašasu. Rumu, jo par šņabi to laikam grūti nosaukt.
- Latgales kandža labāka?
- Teikšu, ka esmu vairākas Latgales kandžas dzēris, kas ir daudz labākas (smejas), bet kašasai ir viena īpatnība, par kuru kolēģi jau stāstījuši. No sākuma kašasa liekas riebīga, bet ar katru malciņu - arvien labāka. Un vispār viņiem ir taisnība.
- Pieminēji statuju.
- Jā, bijām pašā augšā. 56 naudiņas maksā mikriņš un lifts augšup. Skats ir ļoti iespaidīgs... Statujas pakājē speciāli ir nolikti spilventiņi, lai cilvēki var nogulties un fotografēt, jo citādāk statuju kadrā dabūt nevar. Arī skats uz pilsētu ir fantastisks. Kopā ar krāsainas mozaīkas trepēm vecpilsētā tie arī bija vienīgie lielie objekti, ko apmeklējām, jo Cukurgalvas kalnam, kas turpat vien bija, vajadzēja vēl vienu dienu. Labāk ir apskatīt mierīgi un nesteidzoties vienu, nevis apskriet trīs un īsti neizbaudīt nevienu. Protams, slavenā pludmale, bet vienīgie, kas līda ūdenī, bija pāris mūsu kolēģi un vietējie sīkie. Es neteikšu, ka tur visā pludmales garumā spēlē futbolu. Daudz vairāk tur bija pludmales volejbola tīkli un vēl zemāki tīkli, kur trīs pret trīs vai četri pret četri spēlēja ar tādām kā raketēm. Varbūt tāpēc, ka ziema un nav sezona?
- Pirms došanās pāri okeānam par Brazīliju stāstīja visādas briesmu lietas - Zikas vīruss, noziedzība, teroristi...
- Dabūju tikai Zikas vīrusu (smejas). Ja nopietni, tie, kas meklē piedzīvojumus, tos var sameklēt arī Rīgā. Tomēr iespēja sameklēt piedzīvojumus Rio ir daudz augstāka, tas viennozīmīgi. Visi ir brīdināti. Mums, čaļiem, kuri naktī brauca ar policiju, pateica: «Nelieniet šajās šķērsieliņās! Mēs tur vairs nepalīdzēsim. Tev neko neizdarīs, bet vienkārši kaut ko atņems.»
Igauņiem bija viens gadījums olimpiskajā teritorijā. Brīvprātīgā vestē kāds parādīja pistolei līdzīgu priekšmetu, atņēma mobilo telefonu un bija prom. Izsauca policiju, atbrauca. Sak, iegāja tajās durvīs. «Mēs tur neiesim, jo tur vismaz trīs pagalmi ar vismaz trim izejām no katra. Sen jau telefons ir devies nezināmā virzienā.»
- Latvijas viesi tradicionāli labi izsakās par mūsu daiļo dzimumu. Ar kādām domām par Brazīlijas sievietēm brauci mājās pats?
- Arī es par mūsu meitenēm esmu sajūsmā. Labāku meiteņu kā Latvijā pasaulē nav. Arī Brazīlijā. Man gan grūti ko teikt par brazīliešu meitenēm, jo es vismaz 80 procentus laika pavadīju tribīnēs vai televīzijas centrā un autobusā. Protams, tur ir simpātiskas meitenes, bet kaut kā šoreiz nepievērsās uzmanība pat karnevāla gājienu laikā.
Ja par simpātijām, tad no tām meitenēm, ko redzēju, izcelšu Nīderlandes sieviešu handbola izlasi. Mēs ar viņām kopā lidojām no Amsterdamas uz Rio. Domāju, kas tās tādas ir? Visas kā izlasītas. Pēc tam ieraudzīju televizorā spēlējam un atcerējos, ka šitās trīs sēdēja un jokoja. Viena tumšāka meitene arī tur bija, bet tā nebija brazīliete.
Brazīlijai gan atklāšanā, gan spēļu noslēguma ceremonijā piedalījās divas vai trīs no pasaules slavenākajām modelēm, kas nāk no Brazīlijas. Tāpēc esmu pārliecināts, ka skaistu meiteņu tur netrūkst.
- Arī tev gribu uzdot to pašu jautājumu - kāpēc Latvijas delegācijai no šīm spēlēm neizdevās mājās atvest nevienu medaļu?
- Tas ir sports. Tā gadās. Pirms olimpiādes, kad man prasīja, teicu, ka mums var būt divas - trīs, pat četras medaļas, bet tikpat labi var nebūt nevienas. Tā nav nekāda traģēdija. Medaļu nav, bet ir divas ceturtās vietas - Laurai Ikauniecei-Admidiņai un Rebekai Kohai, Rumjancevam - piektā vieta, divas astotās un viena desmitā.
Protams, mēs zinām, no kā visvairāk gaidījām un nesagaidījām. Ja, piemēram, pludmales volejbolisti būtu jebkurā citā grupā, domāju, ka viņi noteikti būtu tikuši tālāk. Cik tālu, tas ir cits jautājums. Viņiem pašiem par to ir jātiek skaidrībā. Ja Samoilovs tieši olimpiādē nospēlē trīs vissliktākās spēles gadā, tad iemesli ir jāmeklē ne jau tāpēc, ka spēles nebija sezonas galvenais starts, kā liekas dažiem priekšniekiem. Varbūt to uztvēra par pārāk galveno, un tāpēc nesanāca? Nevajadzētu par saviem sportistiem tā runāt.
Jā, runā par BMX. Klāt nebiju, bet izskatījās, ka Edžus Treimanis uzreiz saplīsa psiholoģiski, bet Mārim, kas raksturīgi arī motosportā, riskantos sporta veidos, iekšējais pašaizsardzības reflekss nostrādāja. Jo esi pieredzējušāks, jo reflekss stiprāks. Jā, ir tādi, kam tāds vispār neeksistē, tā sauktie širmoviki (smejas). Cik varēja redzēt televizorā, tie, kas maksimāli riskēja, bija daudz vairāk izsalkuši, izrāvušies no krātiņa. Ja Štrombergs būtu ticis tālāk un nākamajā dienā nebūtu tas stiprais vējš, iespējams, būtu citādāk, bet vai mēs viņam drīkstam pārmest, ka viņš neriskēja un neko sev nesalauza?
- Vai pirms došanās uz Rio tev bija kāda intriga?
- Es ļoti gribēju, lai Dafne Shipersa vinnē zeltu 200 metros, kur viņa bija viena no pretendentēm uz zeltu. Tā man bija vilšanās. Ne tik liela kā viņai pašai, kad viņa meta pa gaisu visu, kas gadījās pa rokai.
No saviem sporta veidiem gaidīju, ka Brazīlijas sieviešu izlase handbolā cīnīsies par medaļām, bet viņas ceturtdaļfinālā ar mīnus deviņi zaudēja nīderlandietēm. Arī psiholoģiski pārdega. 2013. gada čempiones pirmajā mačā pārliecinoši vinnēja nākamās čempiones norvēģietes. Arī viņām olimpiskās spēles nebija galvenais starts? Ja viss sportā būtu vienkārši, to neskatītos.
Vienīgais, es gribēju, lai Bolts uzvar. Tā laikam bija pati lielākā intriga, jo pirms nevienām citām spēlēm viņš nebija startējis tik maz. Turklāt vēl trauma, un vienubrīd nebija zināms, vai viņš vispār skries. Man patika anekdote par viņu. Jautājums: «Ko dara Bolts, kad nokavē autobusu?» - «Pagaida to nākamajā pieturā.»
Bija gan viena lieta, ko es palaidu garām... Kad mēs bijām uz Boltu, stadionā vienā rindā solus desmit pa labi no manis sēdēja Havjers Sotomajors. Sektorā pie finiša līnijas kvalifikācijas sacensībās sacentās arī augstlēcēji. Mēs sēdējām nedaudz aiz finiša. Piefiksēju, kad viņš ienāca. Un viņš skatījās tikai augstlēkšanu. Domāju, būs jāpieiet un jānobildējas. Tas nav mans sporta veids - iet fotografēties, bet ar Sotomajoru... Tikmēr Bolts vinnēja, visi sajūsmā, paskatos - Sotomajora vairs nav!
- Parasti mēdz mājās pārvest kādu nieku, suvenīru, dzērienu, autogrāfu, grāmatu... Ko no olimpiskajām spēlēm mājās tradicionāli ved tu?
- Jaunākajam dēlam Reinim kopš Atlantas vedu olimpisko talismanu. Viņam ir visi, kaut 1996. gada talismanu viņš nevarot atrast. Toreiz viņam bija divi gadi, un es pieļauju, ka tas varbūt ir aizceļojis. Tā ir obligātā programma. Pārējais... Vairāki cilvēki man palūdza pārvest labu Brazīlijas kafiju. Kādu magnētiņu varu nopirkt. Māsas puikam vienmēr atvedu T kreklu ar olimpisko simbolisku.
Parasti nomainu olimpisko enciklopēdiju. Ņemu līdzi veco, nopērku jauno un veco atstāju tur. Diemžēl ne Sočos, ne Rio tas neizdevās. Fredis no «Radio SWH» palūdza, lai viņam atved svilpīti. Viņš krāj koka svilpītes. Tieši no Kopakabanas atvedu garu svilpīti ar daudziem caurumiem. Lai mācās spēlēt! Labprāt kādu polo kreklu būtu nopircis, ko es parasti par piemiņu pārvedu mājās, bet neviens īpaši neuzrunāja. Otrs - cenas bija neadekvātas. Nopirku visvienkāršāko - tirkīzzilas krāsas interesanta grubuļaina materiāla krekliņu bez neviena logo. Desmit eiro. Nevajag man logo!