Slepenpolicisti nolasīs uzņēmēju domas
Ļoti aizdomīgs tas bezpajumtnieks Krievijā vai Lietuvā, kurš vēl nav kļuvis par uzņēmuma īpašnieku Latvijā.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskotais 100 lielāko nodokļu parādnieku saraksts apliecina Latvijas valsts nespēju un, visticamāk, arī politiķu un ierēdņu nevēlēšanos nepieļaut shēmas, kurās atbildība par dažādiem mantiskiem noziegumiem tiek pierakstīta ārzemniekiem, kuri pēc tam ir praktiski nesasniedzami Latvijas policijai un tiesai. Parādnieku sarakstu šoreiz atklāja Lietuvas pilsonim Nikolajam Siņaginam piederoša SIA Tendem Neman ar nodokļu parādu 42,6 miljonu eiro apmērā, sekoja Krievijas pilsonim Artjomam Voropajevam piederoša SIA M4U ar 33 miljonu eiro parādu utt. Ne visi VID saskaitītie 1,42 miljardi eiro parādu ir radušies uz šādiem pamatiem, bet, no otras puses, VID varētu arī nebūt lielākais cietējs no šādām blēdībām. Tikpat vajadzīgi ārzemnieki ir naudas izkrāpšanā no bankām, maksātnespējas procesu mahinācijām u.tml. Viedokli par Latviju kā valsti, no kuras godīgiem uzņēmējiem labāk turēties tālāk, savā nesenajā Latvijas apmeklējumā pauda arī ASV viceprezidents Džo Baidens.
Ārzemnieku, t.i., reālu un pilnīgi fiktīvu ārzemnieku, personas datu iekļaušana krāpnieciskiem mērķiem dibinātu Latvijas uzņēmumu dokumentos nav nekāds jaunums. Ir skanējuši solījumi šādas krāpšanas iespējas ierobežot, taču solījumu izpilde visu laiku tiek aizvietota ar nākamajiem solījumiem. Piemēram, nupat - šā gada 9. augustā valdība ne tikai uz klausīja «konceptuālu ziņojumu» par Fizisko personu reģistru, bet pabeidza uzklausīšanu ar uzdevumu Tieslietu ministrijai «izvērtēt Uzņēmumu reģistra (UR) pakalpojumu sniegšanas iespējas un lietderību identificētajiem ārvalstniekiem, lai nodrošinātu, ka Fizisko personu reģistrā tiek iekļauta informācija par visiem kapitālsabiedrības dibinātājiem un valdes locekļiem, kas ir ārvalstnieki, kā arī iesniegt Ministru kabinetā attiecīgus priekšlikumus». Īstenībā taču informācija par ārzemniekiem, kuri pieteikti par Latvijas Republikā reģistrēto uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem, Latvijas Republikā noformētajos dokumentos tie ierakstīta kopš pirmā brīža, kad Latvija vispār atjaunoja savas tiesības reģistrēt uzņēmumus. Ja izlaižam pagājušā gadsimta 90. gadus, tagadējā reģistrācijas sistēma tika izveidota ar lozungu, ka tai jāatbilst visā Eiropas Savienībā izkoptajiem standartiem, kas pie mums tiek pasniegti kā nepārvarami šķēršļi cīņai ar krāpniekiem. Tikai līdz šādiem atzinumiem ir nonākuši visi iepriekšējie situācijas vērtētāji un priekšlikumu sniedzēji it īpaši tad, ja ar to nodarbojas Tieslietu ministrija.
Šīs ministrijas preses dienests sagatavoja Neatkarīgajai tādus apgalvojumus, ka «šobrīd norit darbs pie UR reģistra risku vadības sistēmas pilnveides - izstrādājam grozījumus likumā Par Latvijas Republikas UR, kas vēl jo vairāk stiprinās UR un kompetento iestāžu (piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta, Drošības policijas u.c. tiesībaizsardzības iestāžu) savstarpējo sadarbību un informācijas apmaiņu par personām, kurām būtu jāliedz iesaistīties komerctiesiskajā vidē. Plānots noteikt, ka, balstoties uz kompetento iestāžu izvērtējumu, UR reģistrs varēs liegt dibināt komersantus vai kļūt par to valdes locekļiem personām, kuru patiesie nolūki nav komercdarbības veikšana. Šis ierobežojums attieksies kā uz Latvijas iedzīvotājiem, tā uz ārvalstniekiem. Plānots, ka minētie grozījumi varētu stāties spēkā vēl šī gada laikā», bet valdības 9. augusta sēdē dotie uzdevumi tiekot pildīti paralēli šiem labajiem darbiem.
Par valsts drošības iestāžu - sauktām par kompetentajām - nodarbošanos ar cilvēku «patieso nolūku» jeb domu nolasīšanu līdz šim var spriest pēc diviem rādītājiem. Vispirms tā ir pielaižu došana un atņemšana valsts noslēpumu saņemšanai Latvijas politiķiem un augstākajiem ierēdņiem. Reti, bet regulāri ir gadījumi, kad kāda bez šādas pielaides palikusi sabiedrībā zināma persona izlemj publiski apgalvot, ka tie blēži, kas strādā drošības iestādēs, ir vēl lielāki blēži nekā tie, kuriem viņi dod vai atņem pielaides.
Nupat šīs iestādes ir smagi izgāzušās ar bijušo kandidāti uz VID ģenerāldirektores amatu Ingu Koļegovu, kuras karjeras iespējas tika balstītas uz drošības iestāžu viņai izdoto pielaidi noslēpumiem. Tomēr tagad pat VID ir atzinis savus pārkāpumus, kuru savlaicīga nepamanīšana apstiprina visu slikto par Latvijas drošības iestādēm.
Pēdējo gadu pavērsiens ir ekonomiski pašnāvnieciskā Latvijas atteikšanās no uzturēšanās atļauju izsniegšanas nekustamo īpašumu pircējiem Latvijā. Publiski pieņemami attaisnot to iespējams tikai tā, kā, piemēram, 29. augusta intervijā Neatkarīgajai teica Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, ka «pircēju bija daudz un mūsu drošības iestādes diezin vai spēja tos visus pienācīgi pārbaudīt». Drošības iestāžu un politiķu saspēlē tika panākta desmitkārtīga uzturēšanās atļauju izsniegšanas samazināšana no 5944 lūgumiem ar 122 atteikumiem 2014. gadā līdz 494 lūgumiem bez neviena atteikuma līdz šā gada 1. septembrim. Šādas prakses pārnešana uz uzņēmumu īpašnieku un vadītāju reģistrāciju nozīmētu lielas pārmaiņas un uzdotu āķīgus jautājumus, kas tādām pārmaiņām piemērosies labāk - vai Latvijas ekonomika vai tomēr blēži.