VAKARA ZIŅAS: Zilākalna Martas izglābtais raksta dzeju

Latvijas žūpības un narkomānijas apkarošanas fonda vadītājs un savu aktivitāšu dēļ dažādi vērtētais Atis Silaroze savu pirmo dzejoļu krājumu «Pļāvējs» 75 gadu vecumā veltījis slavenajai dziedniecei Zilākalna Martai.

Sarunā viņu mīļi dēvē par Martiņu un atceras atgadījumus, kas viņu saistīja ar populāro dziednieci. Savukārt aizsaulē aizgājušie režisori Pēteris Lūcis un Eduards Smiļģis esot pret viņu izturējušies kā pret dēlu, bet daudzu jauno dzejnieku literāro audzinātāju Mirdzu Ķempi Silaroze ļoti mīlējis.

Ticies ar Džūnu, Gagarina māti, dibina partiju

Viņa dzīvesstāstā klausoties, šķiet, ka mūžs bijis vēl raibāks nekā dzeņa vēders. Silaroze stāsta, ka ar viņa dzejoļu vārdiem komponējuši Aleksandrs Kublinskis, Arvīds Žilinskis, Vilnis Punka, Vilnis Salaks…

Jau kā puika filmējies kinolentē «Salna pavasarī» un citās filmās, ticies ar pirmā padomju kosmonauta Jurija Gagarina ģimeni, ticies ar dziednieci un pareģi Džūnu, un draudzība turpinājusies (pērn Džūna nomira), dibinājis Latvijas Neatkarības aizstāvēšanas savienību, saņēmis Tautas dziednieka sertifikātu un Alternatīvo zinātņu Džūnas Starptautiskās akadēmijas doktora, psihologa, profesora nosaukumu un grāfa titulu.

Ar lepnumu stāsta par vecāko dēlu Alekseju, kurš dzīvo un strādā Sanktpēterburgā, ieprecējies Krievijas valdnieku Romanovu dinastijas ģimenē.

Būs arī trešais krājums

Šajās dienās klajā nācis dzejraža otrais dzejoļu krājums «Varavīksne kaklasaitē», kas veltīts Latvijas simtgadei. Silarozes 80. dzimšanas dienā nākamgad jau sagatavota paša rokām rakstīta dāvana - trešais krājums «Neklusēšu». Tajā būšot skarbāki panti.

«Dzeja mani turēja rokās, cēla spārnos. Mani palūdza, es rakstīju. Dzeja ir mans dzīves balsts un aicinājums. Martiņa par «Pļāvēju» teica - šo grāmatiņu man uzdāvini,» atceras Silaroze. Un viņš to veltīja Zilākalna Martai. Krājumā ir arī kardināla Jāņa Pujata ceļavārdi un novēlējums «enerģiskam cīnītājam par saturīgu dzīvi». Jā, arī ar Pujatu Silarozes ceļi krustojušies.

Māte pārdeva par 25 latiem

«Dzeja man bijusi vienmēr, tā dzīvē aizstāja gan tēvu, gan māti, gan tukšumu, ko radīja vecāku trūkums,» labi nostādītā, skanīgā balstī stāsta Silaroze. Ne velti vairākus gadus dziedājis operas korī. Viņš audzis bērnunamos, jo māte puiku notirgojusi Latvijas brīvvalstij par 25 latiem. Ata tēvs bijis Annenieku muižas īpašnieka barona mazdēls, pret kuru skaistā un strādīgā Latgales meitene nav bijusi vienaldzīga.

Puika mētājies pa Dubultu, Kandavas, Kuldīgas ielas un Pleskodāles bērnunamiem, kur piesmiets un pazemots, un izgājis bargu dzīves skolu. Ticis atzīts arī par lielu huligānu un iespundēts stingrā režīma bērnunamā. Vēlāk māti uzmeklējis, bet … Siltuma starp abiem vairs nav bijis.

Viņš stāsta, ka dzīvi trīs reizes vajadzējis sākt no nulles.

Zilākalna Marta izglābj no drošas nāves

Marta esot izglābusi viņu no drošas nāves. Jaunībā puisis bija spēcīgs un veselīgs, bet 20 gadu vecumā atgriezās no Maskavas, no 6. vispārējā jaunatnes festivāla, kur baltieši lielā šķūnī dzīvojuši kopā ar mākslinieciskajā pašdarbībā iesaistītajiem jauniešiem no Āfrikas. Silaroze uzskata, ka viņš sasirdzis tieši šajā laikā. Atgriezies Latvijā - izdilis un izkāmējis līdz nepazīšanai.

Tante, kas rūpējusies par saslimušo, smagā stāvoklī viņu aizgādājusi pie Zilākalna Martas. Abas bijušas pazīstamas. Marta kliegusi, lai jauno cilvēku neved pie visiem, lai ved uz šķūni. Ārstējusi un izārstējusi, bet tantei teikusi, ka slimniekam maģiskais skaitlis ir 8 - ja astotajā dienā pamodīsies no nemaņas, tad dzīvotājs būšot. Tā arī noticis. Kopš tā laika abi iedraudzējušies.

Martiņa zinājusi, ka Silaroze raksta dzeju, un paredzējusi, ka savā 75. dzimšanas dienā viņš izdos pirmo krājumu. Martai apsolījis vairākus dzejas krājumus, un solījumu pilda.

Lepojas, ka bijis viens no Tautas dziednieku asociācijas dibinātājiem, panācis, ka dziednieks atsevišķi no ekstrasensa iekļauts profesiju klasifikatorā. Pats saka - Martiņa 1992. gada aprīlī, neilgi pirms aiziešanas taisaulē, deva savu parakstu dibināt šo asociāciju. Maijā viņa nomira. Martiņa arī pateikusi, cik ilgu mūžu Silaroze nodzīvos, un viņš tagad smejas: «Man ar Dievu par šo tematu vairs nav ko runāt, Martiņa jau visu pateikusi.»

Uzrunā deputātus un ministrus un saņem sodu

Savās izpausmēs Silaroze ir skaļš un teatrāls, pats saka - godīgs un atklāts. Piemēram, 2013. gada februārī viņš ieradās Rīgas domes sēdē un uzrunāja deputātus, kā arī uzdāvināja savu Zilākalna Martai veltīto dzejas krājumu «Pļāvējs» - katru eksemplāru bija personīgi parakstījis. Un uzaicināja tautas kalpus uz grāmatas prezentāciju.

Citējot pietiek.com (skat. S. Metuzāls «Neveiksmīgā neiecietība pret neiecietību»): «Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik - un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu, un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar «pedofiliju jeb homoseksuālismu» (..). Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.»

Pie Brīvības pieminekļa pirms 39 gadiem

Tiekos ar Silarozi 23. augustā, dienā, kad pirms 39 gadiem drosmīgākie Latvijas iedzīvotāji devās pie Brīvības pieminekļa. Viņam, to atceroties, asaras acīs un aizlūzusi balss. Par šo rīcību sevi dēvē par disidentu un, uzrakstot dzejoļu krājumu «Pļāvējs», gribējis atstāt Latvijā pēdas pēc sevis. Silaroze uzskata, ka ir nepelnīti pelts un nievāts. Arī par 1987. gada 23. augusta notikumiem, kad viņš ar sarkanbaltsarkanu astru pušķi devies pie pieminekļa un saucis sanākušos - lai nebaidās.

Pāvils Brūvers par šo dienu ir rakstījis: «Ap pulksten pieciem pie Brīvības pieminekļa cilvēku bija jau ap 10 tūkstoši, kurus milicijas ķēde nelaida klāt pie pieminekļa. Šo cilvēku vidū pēkšņi radās kāds, kas spontāni uzņēmās demonstrācijas vadītāja lomu. Tas bija Rīgas operas dziedātājs Atis Silaroze. Viņš uzsāka diskutēt ar miličiem un, kad tas nedeva nekādus rezultātus, ar varu izlauzās cauri miliču ķēdei un devās pie pieminekļa. Ķēdes pārrāvumā iespiedās vairāki simti cilvēku, pārējos milicijai īsā laikā izdevās atkal norobežot no Brīvības pieminekļa. Atis Silaroze teica īsu uzrunu, aicinot klātesošos ar minūti klusuma godināt Molotova-Ribentropa pakta izraisītos mūsu tautas smagos upurus - tos, kas nogalināti kā karā, tā arī izsūtījumos un nometnēs. Tad visi klātesošie nodziedāja trīs tautasdziesmas. Jāatzīmē, ka arī pret Silarozi tūlīt pēc tam tika ievadītas represijas, viņu pat mēģināja izmest no darba, bet ar Maskavas iestāžu palīdzību Silarozem ir izdevies noturēties Rīgas operā.».